Mobilā versija
+12.9°C
Marija, Marika, Marina
Sestdiena, 22. jūlijs, 2017
18. jūlijs, 2017
Drukāt

Monika Zīle: Pavisam jauns skatījums (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Maija sākumā persona ar skaistu latviski dubultu uzvārdu atsūtīja elektronisku vēlmi intervēt mani žurnālam “Literatūra. Teātris. Kino”. Žurnāls dzimis janvārī izdevniecībā “Kultūra” un šobrīd tikai abonējams. Klajā laižot, galvenā redaktore interneta vietnēs to pieteica kā ļoti īpašu kultūras periodikā, uzsverot: laimējies savākt komandu, kura sniegs “savu – jaunu cilvēku – skatījumu uz notiekošo Latvijas kultūrā”. Ambiciozi un situācijai atbilstoši: bikli murminādams, vietu preses tirgū neiekarosi. Jāteic… hm… drusciņ glaimoja svaigā skatiena pievērstā uzmanība. Intervijai piekritu un, gaidīdama noteikto saziņas datumu, mēģināju ar tīmekļa starpniecību iegūt priekšstatu par mani uzrunājušo. Sanāca skopi: meitene jauna, līdzdarbojusies dažos kultūras projektos. Mazliet izbrīnīja publikāciju trūkums. Nu, varbūt cilvēks tikai vēl sāk…

Viņa piezvanīja pirmdienā. Balss patīkama, ievada teikumi mundri lietišķi. Vienojāmies satikties trešdien. Uz atvadām, iekšēja brīdinātāja samusināta, ievaicājos par gaidāmās sarunas vadlīnijām. Vispārējos vilcienos.

“Jūsu biogrāfijā izlasīju, ka esat strādājusi žurnālistikā,” ņipri atbildēja Meitene Ar Dubulto Uzvārdu.

“Bet vai mēs nerunāsim par rakstniecību?” brīnījos. Ar pārsteigumu cīnoties, saņēmos tiešam jautājumam: “Ir gadījies turēt rokā manas grāmatas?” Biju gatava lecīgai atbildei, ka tā nav jaunu cilvēku lasāmviela, un netaisījos apvainoties. Daudz smagāki kritikas buldozeri krakšķinājuši manus kauliņus, bet jo­projām esmu dzīva.

“Šķiet, mājās vajag būt vienai jūsu grāmatiņai,” Meitene sacīja bez jelkādām mulsuma pazīmēm. “Līdz trešdienai pagūšu ieskatīties.”

“Bet par ko īsti būs saruna žurnālā?” neatlaidos.

“Man vēl nav atsūti 
intervijas jautājumi,” zvārgulītis joprojām skanēja dzidri.

“Laikam noticis misēklis,” mēģināju ar godu izpiņķēties. “Domāju, esat žurnāliste.”

“Nē, nē!” viņa līksmi attrauca. “Es tikai piekritu izlīdzēt vienai meitenei. Viņa dzīvo Alūksnē un pati uz Rīgu tagad netiek.”

“Vai nebija vienkāršāk jautājumus atsūtīt tieši man?” skaļi domāju.

“Labi,” starpniece netielējās. “Teikšu tai meitenei, lai pati jums zvana.”

Alūksnes Meitene nepieteicās. Iespējams, apvainojās un nolēma ignorēt “vecas kazas”, kuras nesaprot žurnāla galvenās redaktores definēto izdevuma misiju – meklēt kultūras procesu likumsakarības. Taisnība, joprojām netieku gudra, kādā veidā ar man piedāvāto intervijas metodi iespējams atklāt kaut vienu likumsakarību. Izņemot to, ka Meitene Ar Dubulto Uzvārdu apstiprināja, cik tālu var nonākt, ja valstī sen vairs nav nopietna kultūras medija. Grūti iedomāties situāciju, kurā finanšu speciālistu intervēt ierodas cilvēks bez ekonomikas zināšanām ar kāda cita jautājumiem aprakstītu lapiņu rokā. Bet kultūras jomās – bez problēmām! Presē dominē tā dēvētā “kastīšu daiļrade” jeb diktofonos ierakstītu sarunu atšifrējumi, no kuru maisa spraucas žurnālista šaurais redzesloks, un saturu palaikam glābj vienīgi tas, ka intervējamais pārņem vadību.

Kas attiecas uz “Literatūra. Teātris. Kino” – izdevniecība to laidusi klajā, nepiesaistot nekādus ārpuses līdzekļus, un patur tiesības noteikt koncepciju un izvēlēties līdzstrādniekus pēc saviem ieskatiem. Tīmeklis liecina, ka žurnāls iznāk regulāri un katrā lasāmas sarunas ar kultūras cilvēkiem, rakstniekus ieskaitot. Godīgi sakot, spalvas brāļiem un māsām ir maz tribīņu, no kurām plašāk izteikties. Jāizmanto katra iespēja.

Gada sākumā žurnālu piesakot, galvenā redaktore Agnese Ērgle cita starpā arī sacīja: “Tā kā valodu visaugstākajā līmenī paceļ rakstnieki, izdevuma veidotājiem radusies doma vienviet popularizēt šos trīs mākslas veidus (literatūru, teātri, kino. – M. Z.), kam pamatā rakstītais vārds.” Bez šaubām, apsveicams mērķis. Gribētos ticēt, ka, to īstenojot, redakcijas vadībai tomēr izdosies atrast brītiņus, lai komandai (ārštata entuziastus un Meitenes ieskaitot) savureiz atgādinātu: pie rakstnieka ejot, vajadzētu būt kaut ko mazliet palasījušam.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nīstā Skaidrīte Atbildēt

    Monika Zīle kā vienmēr trāpīgi.

    Turklāt es gan atļaušos vēlreiz norādīt uz jauniešu seklo izglītotību un milzu ambīcijām.
    Turpināsim vien tālāk glorificēt viedierīču “svarīgumu” cilvēka dzīvē, un vēl pēc 10 gadiem
    “būsim vēl lielākā bedrē”.

Viktorija Streiča: Nesauciet mani par režisori!Tradicionālo Jēkabpils Operas dienu ietvarā piektdien, 22. jūlijā, Krustpils brīvdabas estrādē ar Eltona Džonsa un Tima Raisa Brodvejas mūziklu "Aīda" viesojas Kauņas Valsts muzikālais teātris no Lietuvas. Titullomā teātra vadošā aktrise Viktorija Streiča.
Draugiem Facebook Twitter Google+