Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
25. oktobris, 2017
Drukāt

Pavisam vienkārši – šī ir latviešu zeme. Saruna ar biedrības “Tēvijas sargi” pārstāvi Jāni Silu (65)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Jānis Sils

JĀNIS SILS (dzimis 1980. g.) studējis politoloģiju un pedagoģiju Latvijas Universitātē. Tuvcīņas instruktors biedrībā “Tēvijas sargi”. Viens no sarunas iemesliem ir nesenā organizācijas “akcija” pie bēgļu izvietošanas centra “Muceniekos”, kas interneta sociālajos tīklos izpelnījās pārmetumus un vēlāk arī izsmieklu. Ko īsti vēlas “Tēvijas sargi”?

 

Atklāti sakot, par “Tēvijas sargiem” es uzzināju pēc jūsu klusās “stāvēšanas akcijas” pie Mucenieku bēgļu izvietošanas centra. Kādu vēsti ar to gribējāt sūtīt sabiedrībai?

J. Sils: Ir jau bijušas arī skaļākas akcijas Rīgas centrā, pat pie Ministru kabineta. Šis vēstījums, kas bija paredzēts gan plašākai sabiedrībai, gan Mucenieku centra iemītniekiem, bija pavisam vienkāršs – šī ir Latvija, latviešu zeme, kurā jāvalda mūsu noteikumiem. Tās ir lietas, par kurām nevajag kautrēties skaļi runāt, iestāties, pat cīnīties. Tieši tāpēc, ka aizvadītajos gados pēc neatkarības atgūšanas sabiedrība kopumā bijusi visai gļēva un neizlēmīga, mēs šodien esam tur, kur esam. Ir taču jāatzīst, ka daudzas lietas valstī notiek ne tā, kā mēs, kā latviešu tauta to vēlētos. Nosaukšu tikai dažas problēmas – korupcija, iecietīga izturēšanās pret tiem, kuri propagandē pretvalstiskas idejas, saimniecisks panīkums, kura dēļ tauta dodas svešumā.

 

Vakardien parlamenta vēlēšanās Austrijā uzvarēja divas labējas partijas, kas iestājas par stingrākiem imigrācijas ierobežojumiem un pret ES bēgļu uzņemšanas politiku. Medijos izskan apgalvojumi, ka Latvijas ekonomikas dzīvotspējas nodrošināšanai esot nepieciešams 14 000 jaunu darba roku gadā. Nekas neatlikšot kā atvērt vārtus plašai imigrācijai. Jūsu nostāja?

Tēze nav jauna, tā tikusi izmantota daudzās rietumvalstīs. Bet nav jau tā, ka tirgus ekonomika var pastāvēt tikai ar noteiktu cilvēku skaitu. Igaunija ir vēl mazāka par Latviju, bet vai tad mūsu kaimiņi tādēļ dzīvo sliktāk? Manuprāt, aiz šīm idejām stāv nevis rūpes par saimniecisko izaugsmi, bet gan pavisam citi nodomi. Mans uzskats – nevis domāt par viesstrādnieku darba rokām, bet gan censties atgriezt Latvijā kaut daļu no tiem tautiešiem, kuri atstājuši tēvzemi ekonomisku apstākļu spiesti. Latviešu tautas izdzīvošanas interešu vārdā tas būtu daudz saprātīgāks risinājums. Es nemaz nerunāju par integrācijas problēmām, kas sekos šādai masveida imigrācijai – jo iebraucēji taču ieradīsies ar citu valodu, kultūru un vērtībām.

 

Kā liecina līdzšinējā pieredze, tad Mucenieku centra iemītnieki pie mums nemēdz ilgi uzturēties. Te arī nav vietējās tautiešu kopienas, kas atbalstītu iebraucējus no Āfrikas vai Tuvajiem Austrumiem.

Ļoti labi! Mums vēl paveicies, jo Latvijā nav izveidojušās, piemēram, pašpietiekamas arābu vai turku kopienas. Ja tādas rodas, problēmas būs klāt kā likts. Piemēri nav tālu jāmeklē, tie redzami tepat pāri Baltijas jūrai. Dažus Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas rajonus paši zviedri dēvē par “no go” zonām, kurās degunu labāk nebāzt.

 

Dzirdētas gan domas, ka ne jau arābi un turki būs tie, kuri te brauks strādāt, bet gan baltkrievi un ukraiņi. Es pats septembra sākumā braucu maršruta autobusā Ļviva–Rīga. Lielākā daļa pasažieru bija vīrieši vecumā no 25 līdz 55 gadiem, kuri devās peļņā uz Latviju vai Igauniju. Nedomāju, ka, paliekot uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, šie cilvēki spēs ātri integrēties mūsu sabiedrībā.

Pastāv liela varbūtība, ka viņi var integrēties krievvalodīgajā vidē!

 

Tātad jūs to uzskatāt par joprojām pietiekami spēcīgu un pievilcīgu?

Patiesībā situācija ir satraucoša. Viens piemērs – zinu gadījumus, kad gan bruņoto spēku, gan iekšlietu sistēmas ēkās publiski tiek translēti Krievijas televīzijas propagandas kanāli. Karavīri pusdienojot var paklausīties Putina uzrunu! Amatpersonas gan deklarē, ka mēs atrodamies informatīvā kara apstākļos, bet šā kara frontēs maz tiek darīts. Nav pieņemts neviens lēmums, kas kardināli mainītu stāvokli sadzīviskajā ikdienas līmenī. Te es saskatu “Tēvijas sargu” rīkoto akciju vietu un lomu, proti, ne visas problēmas mūsdienu Latvijā iespējams atrisināt ar likuma burta palīdzību. Vajadzīga tieša un pārliecinoša patriotu rīcība konkrētā brīdī un vietā! Mēs varam sarakstīt vislabākos, vispareizākos likumus, bet, ja nebūs cilvēku, kuri tos centīsies ievērot, likumi nedarbosies. Diemžēl daudzi ir inerti, pat vienaldzīgi, viņus uztrauc tikai sadzīviski jautājumi, bet ne būtiskas valsts un tautas izdzīvošanas problēmas. Patiesība gan ir tāda, ka, ja mēs nedomāsim par principiālām ilgtermiņa lietām, ar laiku zaudēsim arī to mazumiņu, kas šobrīd šķiet tuvāks un svarīgāks.

 

Vai, jūsuprāt, Latvija attīstās latviešu tautai labvēlīgā virzienā?

Varētu teikt, ka šajā brīdī ne, bet ilgtermiņā – tomēr jā. Līdzīgi kā dabā, tā arī sabiedrībā varam vienlaikus vērot gan attīstības, gan sadalīšanās un sabrukuma procesus. Pastāv spēki, kuri apzināti vai varbūt dažkārt neapzināti cenšas demontēt mums pierastās vērtības, mūsu sabiedrības un valsts struktūras. Ir tādi, kuri izjūt nostalģiju pēc Padomju Savienības un labprāt redzētu Latviju atjaunotas Krievijas impērijas sastāvā. Savukārt citi iestājas pret tradicionālajām un latviskajām vērtībām. Uzskatāms piemērs ir dzimuma lomu nivelēšana, kariķēts feminisms. Elektrības plūsmai nepieciešami pretpoli. Lai tauta būtu vitāla, lai tajā degtu dzīvības liesma, nepieciešams skaidrs vīrišķo un sievišķo lomu sadalījums. Diemžēl patlaban viens no šiem pretpoliem – vīrišķais – tiek mērķtiecīgi degradēts. Sekas – sabiedrība kļūst dzīvot nespējīga, bez enerģijas, tāda, kas reālu briesmu brīdī nespēs pretoties ienaidniekam. Modernie Rietumi kļuvuši sievišķīgi, turklāt ne tajā labākajā nozīmē. Veidojas vīrišķības vakuums, vidusmēra Eiropas vīrietis tiek audzināts tolerants, politkorekts, iecietīgs pret visu. Tāds, kurš nekad nepacels balsi, kur nu vēl roku. Lieliska vide, kur izpausties brutālam ārējam spēkam. Tēlaini raugoties, var pat sacīt, ka imigrācija uz Eiropu ir likumsakarīgs rezultāts izjauktajam līdzsvaram. Jo kas tad ir šie imigranti? Pārsvarā jauni, vitāli, agresīvi vīrieši!

 

Ko, jūsuprāt, nozīmē būt nacionālistam pasaulē, kur vismaz Rietumu pasaulē it kā valda iecietība un tolerance?

Būt nacionālistam šodien ir tas pats, kas vakar vai aizvakar, vienīgi mainījušies apstākļi un izaicinājumi. Iestāties pret lielajām impērijām, kas liek šķēršļus tautu neatkarības centieniem – tas bijis svarīgi vienmēr. Bet šodien svarīgi pretoties globālajiem varas centriem, kas ieinteresēti nacionālo atšķirību nivelēšanā. Latvijas gadījums unikāls ar to, ka šeit skaidri redzamas lielvaru spēles, mūsu politiskā sistēma līdzinās miniatūram globālo spēlētāju šaha galdiņam. Un mēs lieliski redzam, kurus politiskos spēkus vairāk bīda Maskavas roka, kurus – Brisele vai Vašingtona. Šajos apstākļos nacionālistu uzdevums ir definēt un aizstāvēt savas tautas, savas valsts intereses, neiztopot ne Rietumiem, ne Austrumiem.

 

Kuri, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem šobrīd saskaras mūsu tauta?

Pirmkārt, draudi no Krievijas. Pašreizējie Kremļa politiķi vēršas pret mūsu valsti drošības, ekonomikas, etnopolitikas un kultūras jomās. Otrkārt, kosmopolītiskā tolerance, kas Latvijā ienāk no Rietumiem. Treškārt, pašu latviešu inertums, nevēlēšanās vai varbūt neuzdrīkstēšanās cīnīties par savām tiesībām. Sākums pārmaiņām ir latviešos pašos, tāpēc mums pašiem jāsāk domāt un rīkoties pārliecinošāk. Tik bieži daudzinātā aizbraukšana no Latvijas ir iepriekš minēto problēmu, Rietumu un Austrumu lielvaru darbības sekas. Ir taču dzirdēti jauniešu stāsti, kuri nav atraduši darbu tāpēc vien, ka nepārvalda krievu valodu. No otras puses, iekļaujoties Eiropas Savienībā, tika neapdomīgi zaudētas veselas tautsaimniecības nozares un tātad arī darba vietas.

 

Saeimā ir Nacionālā apvienība, turklāt ilgus gadus atrodas pie varas. Vai tad viņi pietiekami neaizstāv latviešu intereses?

Mums ir bijušas dažas kopīgas akcijas, tāpat es pazīstu daudzus Nacionālās apvienības politiķus. Es neteiktu, ka būtu labāk, ja viņu nebūtu vispār, tomēr es arī nevaru likt roku uz sirds un apgalvot, ka viņi ir 100% nacionālo interešu aizstāvji. Apvienībā ir ļoti dažādi cilvēki – gan tādi, kuru grāmatu izdošanu sponsorē Juris Savickis, gan arī patiesi patrioti. Neaizmirsīsim, ka NA aizsegā atbildīgos amatos valstī nokļuvuši īsti tolerances ideoloģijas flagmaņi, kā vēl nesenais Mediju politikas nodaļas vadītājs Kultūras ministrijā Roberts Putnis. Tas pats, kurš nupat uzņēmies vadīt kādu politisko spēku un vest to uz vēlēšanām.

 

Tagad valstī sākusies diskusija par pāreju uz mācībām latviešu valodā. Jūsu nostāja?

To vajadzēja izdarīt jau senāk, 90. gadu sākumā!

 

Bet ilgtermiņā tas taču nozīmē šodienas krievvalodīgo asimilāciju. Vienkāršā valodā runājot – pārlatviskošanu.

Tieši tā! Raugoties ilgtermiņā, mums nav citu variantu, vidusceļa te nav. Ja desmitiem miljonu lielas tautas var atļauties, ka to nomalēs dzīvo neintegrētas minoritātes, tad latviešiem šādi eksperimenti var izrādīties bīstami. Vai nu cilvēks ieaug latviešu tautā, iemācās valodu, pieņem mūsu vērtības un tradīcijas, vai arī dzīvo savrupi savā pašpietiekamā etniskā geto. Rīgā un Daugavpilī joprojām var nodzīvot visu mūžu un nezināt latviešu valodu. Turklāt šo nošķiršanos vēl veicina Krievijas informācijas telpa. Ir vēl viens apstāklis. Tā kā esam maza valsts, tad divu paralēlu izglītības sistēmu uzturēšana ir visai dārga. Ja jau to nevar vai nevēlas atļauties par mums daudz bagātākas valstis, tad kāpēc Latvijai jānes šāds upuris? Cerēsim, ka patlaban iesāktā diskusija nav tikai kārtējā publikas “uzkurbulēšana” jau ar skatu uz nākamajām vēlēšanām, ka beidzot sekos arī reāli darbi.

 

Bet paraudzīsimies uz šo lietu no otras puses. Ko tad lai sakām par latviešu jauniešiem, kuri patlaban mācās Īrijas un Anglijas skolās? Vai arī viņi nolemti asimilācijai?

Diemžēl savā vairākumā par to liecina pasaules pieredze. Pēckara trimdas pirmā paaudze vēl saglabāja latviskumu, bet trešā paaudze ar retiem izņēmumiem latviski vairs tikpat kā nerunā. Turklāt tiem, kuri kara beigās pameta Latviju, bija daudz lielāka motivācija turēties pie latviskās apziņas. Dzimtenes atstāšanu viņi uztvēra kā sāpīgu zaudējumu. Turpretim šodienas emigrantiem dzimtenes sakņu izjūta ir vājāka. Nereti viņi pat jūtas kā ieguvēji – te taču dzīve labāka, vairāk var nopelnīt!

 

Jums līdzīgas organizācijas ir Skandināvijā, Ukrainā, Krievijā. Vai pastāv kāda sadarbība?

Mums ir draugi Ukrainā. Pēc Mucenieku akcijas, kad Latvijā liberāļi sāka “Tēvijas sargu” nomelnošanas kampaņu, mēs saņēmām spēcīgu atbalstu un uzmundrinājumu no ukraiņiem.

 

Man nesen bija saruna ar Dmitriju Savinu, kurš politisku iemeslu dēļ no Krievijas pārcēlies uz Latviju. Lūk, viņa vārdi: “Esmu krievu nacionālists un tāpēc atbalstu latviešus.” Vai te nav kāda pretruna?

Nepavisam! Jebkurš nacionālists atbalsta katras tautas neatņemamās tiesības viņas pašas zemē. “Tēvijas sargi” atbalsta latviešu tiesības Latvijā, ukraiņu tiesības Ukrainā un, protams, arī krievu tiesības Krievijā. Mums tas ir pašsaprotami un dabiski. Cilvēks, kurš ciena pats sevi un apzinās savas saknes, spēj cienīt arī otru.

Pievienot komentāru

Komentāri (65)

  1. Tas, ko raksta “luger” savā komentārā faktiski apstiprina, ka politiskā un ekonomiskā vara Latvijā joprojām pieder bijušajiem komjaunatnes aktīvistiem, tātad ar marksisma ideologiju saistītiem cilvēkiem. Arī tagadējā ZZS valdībā tādu netrūkst. Vecie komunisti ir parūpējušies par paaudžu maiņu! Tāpēc jau Brigmanis čivina, ka būs jāiet prom no politikas. Komjaunatne bija kadru kalve komunistiem un nu aktīvākie no viņiem ir pie varas stūres, jo vecie komunisti viņus tur iebīdīja. Pēctecība viņiem ir nodrošināta vēl vismaz uz vienu paaudzi! Jāpiebilst gan, “tomēr ne mūžīgi”…, jo latviešu prese šādus datus noklusē. Nav droši!

  2. Kas izaudzis no kādreizējiem komunistiskajiem jauniešiem Tas ka šodien vairs nesvin VĻKJS (Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība) jubilejas, nebūt nenozīmē, ka komjaunatne un tās Latvijas apakšstruktūra būtu pagaisusi bez pēdām. Starp redzamākajām personībām varas un naudas aprindās pašlaik vairs nav gandrīz neviena bijušā Latvijas kompartijas (Latvijas Komunistiskās partijas) darbinieka, bet kādreizējie komjaunieši, pārsvarā gan dažādu VĻKJS komiteju darbinieki, darbojas cītīgi. Pat nepilnīgi dati liecina, ka vismaz septiņi bijušie komjaunatnes Centrālkomitejas vadošie darbinieki un pilsētu vai rajonu komjaunatnes komiteju pirmie un otrie sekretāri šodien ir atrodami 500 Latvijas miljonāru sarakstā. Vēl kuplāks bijušo vadošo komjaunatnes darbinieku skaits sastopams valsts amatos — no VĻKJS rindām nāk gan Latvijas vēstnieki ANO un ASV, gan Saeimas deputāti, gan Rīgas domnieki un ministri. Vai tas dod pamatu runāt par komplicētu sazvērestību ar mērķi panākt, lai arī neatkarīgajā un kapitālistiskajā Latvijā pie politiskās un ekonomiskās varas svirām paliktu komunistiskās jaunatnes kuratoru — PSKP — kaldinātie kadri? Protams, ne. Patiesībā komjaunatnes darbs padomju laikā (it sevišķi septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdesmitajos gados) bija gandrīz vienīgā iespēja uzņēmīgiem cilvēkiem veidot reālu un nozīmīgu karjeru — komjaunatnes struktūrās atsijājās spēcīgākie (un, protams, arī sistēmai piemērotākie) potenciālie menedžeri. Bet padomju valsts norieta posmā atbildīgi posteņi komjaunatnē tomēr nedeva iespēju piekļūt leģendārajiem partijas un čekas naudas maisiem — to nav pieļāvuši pat dedzīgākie šīs teorijas aizstāvji. Komjaunatnes posteņu īpašais nozīmīgums šajā laikā slēpās citur — no svarīgiem kontaktiem līdz derīgām zināšanām un iemaņām — nu kaut vai līgumu sastādīšanā. Toties tas, kā dažādi cilvēki ar samērā vienādām starta pozīcijām komjaunatnē šos kontaktus, zināšanas un iemaņas ir pratuši izmantot, ir ne tikai interesanti, bet arī pamācoši. Nedēļa iespēju robežās ir apkopojusi datus par dažādu vadošu komjaunatnes struktūru bijušajiem darbiniekiem un viņu tagadējām nodarbēm. Papildus acīmredzamajam — ka ir gan ieguvēji, gan lūzeri — šie dati var dot vielu arī dziļākām pārdomām un secinājumiem. Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas (CK) sekretāri Arturs Plaude — bijušais Latvijas komjaunatnes vadītājs, tagad — mazpazīstamu uzņēmumu Biznesa un informācijas tehnoloģiju aģentūra un Infodisk Media līdzīpašnieks*. Ivars Priedītis — mazpazīstamas investīciju un trasta sabiedrības Loko līdzīpašnieks, biedrs Valstiskās un privātās partnerības asociācijā. Plašāk pazīstams kā apdrošināšanas sabiedrības Ergo Latvija valdes loceklis. Alfrēds Rubiks — tagadējais Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) vadītājs savulaik pasēdējis ne tikai vietējās kompartijas, bet arī komjaunatnes vadītāja krēslā. Mārīte Teivāne (Rukmane) — viena no pēdējām Latvijas komjaunatnes vadītājām, vēlāk kļuva pazīstama kā kafejnīcas Zem ābeles īpašniece (viņai simtprocentīgi pieder arī SIA Ābele). Jānis Urbanovičs — pirms augstākā Latvijas komjaunatnes posteņa pabijis arī Rēzeknes rajona komjaunatnes komitejas 1. sekretāra postenī. Tagad ir politisko organizāciju apvienības Saskaņas centrs ģenerālsekretārs un Saeimas deputāts. CK ideoloģiskie sekretāri Baiba Brigmane (Stašāne) — pabijusi arī Rīgas Kirova rajona komjaunatnes komitejas pirmās sekretāres postenī. Pašlaik ir Jaunā laika biedre, Rīgas domniece un ieņem “politisko” a/s Rīgas starptautiskā autoosta padomes priekšsēdētājas amatu. Aivars Markots — pēdējos desmit gados savācis bagātīgu izslēgšanas, atlaišanas un skaļu aiziešanu kolekciju (darbojies gan diplomātiskajā dienestā, gan Valsts prezidenta kancelejā, gan Jaunajā partijā), bet pašlaik no preses slejām — pazudis. Propagandas un aģitācijas nodaļas darbinieki Sergejs Dolgopolovs — nu jau bijušais Rīgas vicemērs tagad mīt opozicionāru rindās un ir vēlētāju balsu pirkšanas skandālu apvītās partijas Jaunais centrs vadītājs, kurš ievēlēts arī par tās veidotā Saskaņas centra priekšsēdētāju. Miljonārs nav, taču turīgs cilvēks gan — pērn, piemēram, kopā nopelnījis vairāk nekā 108 000 latu. Igors Graurs — cilvēks ar ārkārtīgi raibu biogrāfiju komjaunatnē un arī vēlāk. Komjaunatnē paspējis būt gan Centrālkomitejas instruktors, gan Rīgas Oktobra rajona komitejas pirmais sekretārs, gan Centrālkomitejas propagandas un masu kultūras nodaļas vadītājs, pēc tam bijis gan kompartijas Centrālkomitejas instruktors un Latvijas vēstniecības Krievijā pirmais sekretārs, gan atbildīgs Multibankas, Rīgas komercbankas, Saules bankas un Parex bankas darbinieks. Pēdējā laikā publiski minēts saistībā ar savu darbību jau minētajā partijā Jaunais centrs, kurā nu savu darbību apturējis. Balansē uz miljonāra statusa robežas. Gunta Brūmane (Pūķe) — bijusī LĻKJS CK kultmasu sektora vadītāja. Kopš 1999. gada ir vienīgā SIA Burdas salons īpašniece un arī vadītāja. Vladimirs Taramžeņins — mazpazīstamu uzņēmumu Menedžmenta holdings (100% kapitāldaļu) un Valda (49%) īpašnieks*. Māris Tralmaks — kādreiz bijis komjaunatnes sekretārs Alūksnē. Pēdējos gados plašāk pazīstams kā Rīgas pilsētas izpilddirektors, bet nu ir Rīgas domes opozīcijas deputāts kā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis. Militāri patriotiskās audzināšanas nodaļas darbinieki Valērijs Belokoņs — viens no 500 Latvijas miljonāru saraksta dalībniekiem, Baltic International Bank lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs, kurš pēdējā laikā plašāku publicitāti ieguvis kā Jaunā laika vadītāja Einara Repšes kreditētājs. Andris Dzenis — pēc laikraksta “Čas” ziņām, kļuvis par vidēja līmeņa sporta funkcionāru*. CK otrie sekretāri Aleksandrs Bogomolovs, Andrejs Krivāns, Nikolajs Ļeonovs, Valērijs Parfjonovs — visi, izņemot pirmo, pēc neoficiāliem datiem, nodarbojas ar uzņēmējdarbību Krievijā (patstāvīgi vai ievērojamu uzņēmumu pārstāvniecībās). Bet A. Bogomolovs ir mazpazīstamu kompāniju Celtneks un Rīgas Tirdzniecības tūrisma aģentūra īpašnieks*. Vispārējās nodaļas darbinieki Kārlis Polis — plašākai sabiedrībai nezināmu kompāniju LNP Holdings, Home SK (specializācija — nekustamie īpašumi) un Darbs līdzīpašnieks*. Baiba Rozenberga — savulaik bijusi arī bēdīgi slavenā uzņēmuma Latgalīte viceprezidente un valdes locekle, tagad ir līdzīpašniece veselās piecās lielākoties mazpazīstamās kompānijās — Spēks A, Spēks-R, BB un DG, Baltijas Petroleum serviss un Aumeisteru muiža. No tām plašāk zināma pēdējā — kā Daugavgrīvas cietokšņa privatizētāja*. Organizatoriskās nodaļas darbinieki Viktors Deščenko — 40% kapitāldaļu īpašnieks mazpazīstamā kompānijā Socius*. Ņina Doždeva — pēc laikraksta “Čas” ziņām, krievvalodīgā sieviešu žurnāla “Ļubļu!” darbiniece. Uz viņas vārda reģistrēti arī 30% kapitāldaļu SIA Bankor-Baltija*. Jevgēņijs Vološins — pirms darba CK bijis arī Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komitejas pirmais sekretārs. Plaši pazīstams (īpaši pateicoties smalko aprindu hronikai) uzņēmējs, juvelierizstrādājumu ražošanas un tirdzniecības kompānijas Gemmi īpašnieks un vadītājs, arī vienīgais SIA Brilliants īpašnieks. Jaunatnes organizāciju komitejas darbinieki Māris Riekstiņš — kādreizējais Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētāja vietnieks, kurš pats šo komjaunatnes struktūru kādā intervijā presei ir nodēvējis par “pirmo legalizēto nevalstisko organizāciju, kas darbojās, lai jauni cilvēki apmaiņu programmu ietvaros tiktu uz ārzemēm”. Kopš pagājušā gada novembra Ārlietu ministrijas valsts sekretāra krēslu apmainījis pret Latvijas vēstnieka ASV posteni. CK sekretārs darbam ar skolu jaunatni Andris Bērziņš — pabijis arī Vissavienības komjaunatnes Centrālkomitejas sastāvā, tagad plašāk pazīstams kā Latvijas Bērnu fonda vadītājs un Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Saeimā. Skolu jaunatnes nodaļas darbinieki Tatjana Koķe — bijušās komjaunatnes funkcionāres augstākais karjeras sasniegums valsts darbā ir augstākās izglītības un zinātnes valsts ministres postenis Viļa Krištopana valdībā. Studējošās jaunatnes nodaļas (sektora) darbinieki Ivars Vīķis — mazpazīstamas kompānijas Nord Rose līdzīpašnieks un zemnieku saimniecības Līvi īpašnieks*. Pēteris Vaivars — bijušais LĻKJS Centrālkomitejas studentu sektora vadītājs ilgstoši strādājis diplomātiskajā darbā un pašlaik ir Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks administratīvi juridiskajos jautājumos. Zinātniskās jaunatnes nodaļas darbinieki Juris Baltgailis — laikraksts “Čas” pirms diviem gadiem bijušo funkcionāru minēja kā Parex bankas pārstāvi Azerbaidžānā; pēc citiem datiem, viņš tagad Latvijā darbojas nekustamo īpašumu jomā*. Henriks Danusēvičs — jau ilgus gadus ir Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents. Studentu celtnieku vienību štābs Ivans Beļančuks — tagad Baibas Rozenbergas kompanjons uzņēmumos Spēks A un Spēks—R*. Vladimirs Ikusovs — pazīstams ar aktīvo darbību koncertu organizēšanā (kompānija Baltijas koncertu aģentūra), bet vienlaikus arī uzņēmumu Baltijas kredītu aģentūra un Austrumu reklāmas aģentūra līdzīpašnieks. Suzanna Karapetjana — mazpazīstamas kompānijas LSV klubs (prezentreklāmu izgatavošana un vides reklāma) līdzīpašniece*. CK sekretāri darbam ar strādājošo un lauku jaunatni Andris Ameriks — kļuvis par Latvijas politikas ilgdzīvotāju. Pēc dalības Tautas saskaņas partijā, Latvijas Demokrātiskajā partijā un Demokrātiskajā partijā Saimnieks pēdējā laikā pieslējies Latvijas Pirmajai partijai un kā tās pārstāvis iekļuvis arī Rīgas domē. Vienmēr minēts turīgāko tautas kalpu vidū, balansē uz miljonāra statusa robežas. Genādijs Ščukins — mazpazīstamas kompānijas Zerri (lauksaimniecības tehnikas rezerves daļu tirdzniecība) vienīgais īpašnieks*. Strādājošās jaunatnes nodaļas darbinieki Jevgēņijs Seņkovs — pēc laikraksta “Čas” datiem, iesaistījies uzņēmējdarbībā, taču sīkāka informācija par tās raksturu un formu nav pieejama. Latvijas Uzņēmumu reģistrā nav reģistrēta neviena kompānija ar Jevgēņija Seņkova līdzdalību. Vecāko klašu skolēnu darba un atpūtas vienība Ludmila Dmitrijeva — kompānijas Aviatehserviss (pēdējā laikā preses slejās minēta saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku konkursu par patronu un granātu piegādi) vienīgā īpašniece, kurai pieder arī daži procenti kapitāldaļu mazpazīstamā uzņēmumā Last centrs*. Leonīds Himičevs — bijušā Inkomi giganta saimnieks, tagad — kompāniju Spēks—R (autostāvvietas un nekustamie īpašumi) un Emerol International līdzīpašnieks. Hermanis Līvens — vēl viens uzņēmumu Spēks A, Spēks—R un Una HSG līdzīpašnieks. Olga Rodina — mazpazīstama uzņēmuma O Priori (dizaineru un interjeristu pakalpojumi) vienīgā īpašniece*. CK Revīzijas komitejas darbinieki Atis Sausnītis — pabijis arī LĻKJS Valmieras rajona komitejas otrā un pirmā sekretāra godā, pēc tam darbojies gan Centrālajā savienībā Turība, gan valsts darbā, bet pašlaik plašāk zināms kā viens no diviem Rīgas Piena kombināta īpašniekiem un jau ilgāku laiku atrodams 500 Latvijas miljonāru sarakstā. CK instruktori Vladimirs Kuļiks — bijušais Rīgas komercbankas prezidents, starp citu, pabijis gan LĻKJS, gan LKP Centrālkomitejas instruktora amatā. Rīgas pilsētas komitejas pirmie sekretāri Vitālijs Teivāns — papildus dalībai lielā daudzumā sabiedrisko organizāciju bijušajam funkcionāram pieder kapitāldaļas vairākās mazpazīstamās kompānijās — AS Stars, komanditsabiedrībā A Votum A, AS Lara, SIA Rišon Inter un SIA Lava. Vairākās kompānijās ieņem vadošus amatus, no kuriem būtiskākais ir padomes priekšsēdētāja postenis apdrošināšanas sabiedrībā Balva (starp citu, tās lielākais akcionārs Vasilijs Ragozins savulaik bija Rīgas traleru flotes bāzes komjaunatnes komitejas sekretārs un arī kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs)*. Ziedonis Čevers — kādreizējais iekšlietu ministrs un Ministru prezidenta biedrs tagad lielajā politikā vairs nav manāms, un arī Uzņēmumu reģistrs papildus dalībai septiņās sabiedriskajās organizācijās viņam uzrāda tikai 30% kapitāldaļu nepazīstamā kompānijā Riva-Caltech Group. Imants Daudišs — ilgi darbojies politikā un diplomātiskajā dienestā, miris 2002. gadā. Rīgas pilsētas komitejas sekretāri Boriss Baibakovs — bijis gan Rīgas pilsētas komitejas otrais sekretārs, gan viens no sen jau neeksistējošās Slāvu bankas dibinātājiem. Par tagadējo nodarbošanos drošu ziņu nav. Anita Jākobsone — izmēģinājusi spēkus gan Tautas partijas, gan Sociāldemokrātu savienības rindās, šogad kļuvusi par partijas Jaunais centrs priekšsēdētāja vietnieci*. Rīgas pilsētas komitejas kultūras nodaļas vadītājs Valērijs Kargins — viens no diviem lielākajiem Parex bankas akcionāriem un šīs kredītiestādes valdes priekšsēdētājs, bagātākais Latvijas cilvēks. Oktobra rajona komiteja Jurijs Jansons — pēc laikraksta “Čas” datiem, izdevniecības nama Petits administratīvais direktors. Kirova rajona komiteja Agris Olmanis — bijis gan komjaunatnes rajona komitejas pirmais sekretārs, gan kompartijas rajona (tā paša Kirova) komitejas aģitācijas un propagandas daļas instruktors, pēc tam darbojies arodbiedrību sistēmā un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. 2001. gadā Rīgas domes vēlēšanās kandidējis no Tautas partijas saraksta. Guntis Valujevs — bijušais rajona komitejas pirmais sekretārs. Tagad — Latvijas Bankas prezidenta biroja vadītājs. Maskavas rajona komiteja Viktors Avotiņš — bijušais Maskavas rajona komitejas organizācijas nodaļas vadītājs un otrais sekretārs. Tagad — politiskais komentētājs laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Vjačeslavs Starostins — bijis komitejas otrā sekretāra postenī, tagad — Latvijas Pirmās partijas biedrs un Centra rajona izpilddirektors. Dmitrijs Pavlovs — bijis ne tikai Maskavas rajona komitejas instruktors, bet arī Ļeņingradas rajona Tautas kontroles komitejas instruktors un kompartijas Ļeņingradas rajona komitejas rūpniecības nodaļas instruktors, bet 2002. gadā kļuvis par Latgales priekšpilsētas izpilddirektoru. Ļeņina rajona komiteja Jānis Āboltiņš — kādreizējā komjaunatnes un vēlāk arī kompartijas rajona komitejas sekretāra, eksministra, eksuzņēmēja un ekonomikas eksperta jaunākais amats ir — biznesa augstskolas Turība rektors. Proletāriešu rajona komiteja Pēteris Šmidre — bijušais komjaunatnes Ļeņingradas rajona komitejas nodaļas un pašas rajona komitejas vadītājs, komjaunatnes CK sektora vadītājs un Proletāriešu rajona komitejas pirmais sekretārs, kompartijas Proletāriešu rajona komitejas instruktors un Centrālkomitejas instruktors par aiziešanu no partijas darba Atmodas pirmsākumos saka īsi: “Vienkārši ņēmu un aizgāju. Nekur.” Tagad viņš jau ilgus gadus atrodas Latvijas bagātāko cilvēku saraksta augšdaļā. Jānis Kārkliņš — bijušais rajona komitejas pirmais sekretārs 1998. gadā kļūst par Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku, 2000. gadā — par Latvijas pastāvīgo pārstāvi ANO. Arī pašlaik viņš ir Latvijas vēstnieks Apvienotajās Nācijās. Uģis Grūbe — arī pazīstamais advokāts savulaik pabijis komjaunatnes Proletāriešu rajona komitejas darbinieku rindās. Jurijs Ščetiņins — Latvijas 500 miljonāru saraksta dalībnieks, kurš veiksmīgi pārdevis Saules banku, savulaik bijis nodaļas vadītājs komjaunatnes Proletāriešu rajona komitejā. Ventspils pilsētas un rajona komiteja Alfrēds Čepānis — kādreizējais Saeimas spīkers, kurš tagad pieslējies partijai Jaunais centrs, padomju gados bijis komjaunatnes Ventspils rajona komitejas pirmais sekretārs Aivars Lembergs — viens no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā savulaik strādājis ne tikai partijas darbā, bet bijis arī komjaunatnes Ventspils pilsētas komitejas otrais sekretārs. Uldis Pumpurs — 500 Latvijas miljonāru saraksta dalībnieks un Ventspils uzņēmējs. Savulaik beidzis Ļeņingradas augstāko partijas skolu un bijis arī rajona komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs. Juris Iesalnieks — mūsdienu Latvijā partijas un vēlēšanu apvienības mainījis kā zeķes (Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai, Tautsaimnieku politiskā apvienība, Latvijas Zemnieku savienība, LSDSP, Sociāldemokrātu savienība), taču viss sācies ar komjaunatnes Ventspils rajona komitejas pirmā sekretāra posteni. Limbažu, Cēsu rajona komiteja Druvis Skulte — ilggadējais Latvijas kuģniecības “pelēkais kardināls”, kurš līdz ar Latvijas ceļa bankrotu aizgājis no politiskās skatuves, savulaik bijis gan komjaunatnes Limbažu rajona komitejas otrais sekretārs, gan Cēsu rajona komitejas pirmais sekretārs. Bauskas rajona komiteja Ivars Bušmanis — tagadējais “Latvijas Avīzes” ekonomiskās nodaļas vadītājs savulaik bijis komjaunatnes Bauskas rajona komitejas pirmais sekretārs. Ko viņi teica par komjaunatnes darbu “Labas sekmes sabiedrībai nav svarīgas” Aivars Lembergs 22 gadu vecumā — intervijā žurnālam Liesma: “Studenta, kas patiešām ir nākamais speciālists, kam vajadzēs risināt daudz un dažādus jautājumus, kam vajadzēs organizēt, vadīt, strādāt radoši, patstāvīgi, vārdu sakot, viņa attieksme pret sabiedrisko darbu nebūt nav teicami vērtējama. Un interesanti, ka liela daļa studentu, kas nemācās slikti, kas gandrīz vai pedantiski cenšas ievērot pasniedzēju doto mācību plānu, sabiedriskajā darbā neparāda nekādu aktivitāti. Man pat rodas šaubas par viņu studiju lietderību. Tieši sabiedriskais darbs ir tas, kur varētu mācīties patstāvību, bet ir cilvēki, kas no šīs patstāvības it kā tīšuprāt vairās. Padara to, ko liek, iemācās to, ko uzdod, — gandrīz kā skolā. Kas notiks, kad viņi universitāti pabeigs, kad pašiem vajadzēs vadīt, pašiem kaut ko lemt, kaut ko likt darīt citiem? (..) Es nesen izdarīju tādu nelielu pētījumu. Par tiem studentiem, kas beidza universitātes Ekonomikas fakultāti pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit. Un izrādās, ka daudz vairāk paspējuši padarīt, vislabāk iespējuši strādāt un tātad arī sabiedrībai visnepieciešamākie bijuši nevis tie, kuriem vidējā atzīme, universitāti beidzot, bija 4,5 un augstāka, toties sabiedriskais darbs nav izraisījis nekādu interesi, bet gan tie, kuru vidējā atzīme svārstījusies ap 4,25 un kuri pratuši aktīvi patstāvīgi strādāt. (..) Emocijas ir un paliek tikai emocijas, un uz desmit cilvēkiem, kuri darbojas ar entuziasmu un degsmi, nepieciešams vismaz viens ar vēsu un skaidru prātu. Tad noteikti kaut kas tiks panākts. (..) Reizēm tieši taktikai nepievērš vajadzīgo uzmanību. Saka: ak, padarīts. Tad gan labi, ka padarīts. Bet varbūt varēja vēl labāk. Varbūt bija kādi citi ceļi, kādas citas iespējas, tās izmantojot, varbūt iespējams padarīt vēl labāk? Bet mēs ar to ne vienmēr rēķināmies. Pēc tam lielie brīnumi — kāpēc mūs nesaprata, kāpēc neiznāca — viss taču bija tik labi izdomāts. Vēlāk, kad atceries, — saproti, ka kļūdas jāmeklē taktikā. Jāprot strādāt ar cilvēkiem.” “Mēs zinājām — kā” Valērijs Kargins 44 gadu vecumā — savā memuāru grāmatā: “Mana nelielā nodaļa, arī visas pilsētas komitejas kopumā — mēs bijām daļa no sistēmas un zinājām, kā tā darbojas. Bijām pieraduši pieņemt patstāvīgus lēmumus un orientējāmies padomju varas mehānisma uzbūvē. Partijas rajonu komitejās un pilsētas komitejās, LKP CK, ministrijās un valdībā strādāja ne mazums bijušo komjauniešu, un daudzus no viņiem es pazinu. (..) Latvijas komjaunatnes rīcībā bija savs operatīvo līdzekļu budžets. Arī tas tika dotēts no partijas naudas un bija ārkārtīgi trūcīgs. Tā ka gribot negribot naudu nākamajam biznesam vajadzēja sagādāt pašam. (..) Viktors [Krasovickis], tāpat kā es, pelnīja tūrisma biznesā. Bet viņa kooperatīvam trūka izrāviena, perspektīvu, viņa darbīgā daba juta vajadzību pēc jauniem apvāršņiem. Iespējas, kādas viņš gribētu, bet nevarēja izmantot, man bija viegli pieejamas. Viņš, piemēram, stāstīja, ka ilgi mēģinājis panākt tikšanos ar žurnālistu, kurš uzrakstījis rakstu avīzē, un kā raksts ietekmējis viņa biznesu. Bet man šis pats žurnālists bija sīks gariņš, viņš vienmēr izpildīja to, ko viņam lika ne jau komjaunatnes pilsētas komitejas vadītāji, bet pat mani apakšnieki. Man bija viegli organizēt vajadzīgās tikšanās, es, kā mēdz teikt, ar kāju vēru durvis uz kabinetiem, kas Viktoram nebija pieejami. Toties man nebija sakaru ar kooperatīvās kustības dalībniekiem, vietējiem krēziem, bet viņš tur bija kompetents.”n * ar zvaigznīti apzīmēti gadījumi, kad pastāv aizdomas, ka uzņēmums (-i) pieder nevis bijušajam komjaunatnes funkcionāram, bet viņa vārda un uzvārda brālim/māsai, kuram ir arī līdzīgs vecums. Padomju laikos personas kodi vēl nebija izgudroti, un paši šīs publikācijas galvenie varoņi ar retiem izņēmumiem par komjaunatnes lappusēm savā biogrāfijā īpaši runāt nevēlas. Līdz ar to kļūda ir mazticama, tomēr iespējama. Dati par kompāniju īpašniekiem — Luger

  3. Tēvijas sargi varētu vērsties arī pret vietējiem bāleliņiem, kas izzog valsti un ir īstenais drauds.

    • Kas izaudzis no kādreizējiem komunistiskajiem jauniešiem Tas ka šodien vairs nesvin VĻKJS (Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība) jubilejas, nebūt nenozīmē, ka komjaunatne un tās Latvijas apakšstruktūra būtu pagaisusi bez pēdām. Starp redzamākajām personībām varas un naudas aprindās pašlaik vairs nav gandrīz neviena bijušā Latvijas kompartijas (Latvijas Komunistiskās partijas) darbinieka, bet kādreizējie komjaunieši, pārsvarā gan dažādu VĻKJS komiteju darbinieki, darbojas cītīgi. Pat nepilnīgi dati liecina, ka vismaz septiņi bijušie komjaunatnes Centrālkomitejas vadošie darbinieki un pilsētu vai rajonu komjaunatnes komiteju pirmie un otrie sekretāri šodien ir atrodami 500 Latvijas miljonāru sarakstā. Vēl kuplāks bijušo vadošo komjaunatnes darbinieku skaits sastopams valsts amatos — no VĻKJS rindām nāk gan Latvijas vēstnieki ANO un ASV, gan Saeimas deputāti, gan Rīgas domnieki un ministri. Vai tas dod pamatu runāt par komplicētu sazvērestību ar mērķi panākt, lai arī neatkarīgajā un kapitālistiskajā Latvijā pie politiskās un ekonomiskās varas svirām paliktu komunistiskās jaunatnes kuratoru — PSKP — kaldinātie kadri? Protams, ne. Patiesībā komjaunatnes darbs padomju laikā (it sevišķi septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdesmitajos gados) bija gandrīz vienīgā iespēja uzņēmīgiem cilvēkiem veidot reālu un nozīmīgu karjeru — komjaunatnes struktūrās atsijājās spēcīgākie (un, protams, arī sistēmai piemērotākie) potenciālie menedžeri. Bet padomju valsts norieta posmā atbildīgi posteņi komjaunatnē tomēr nedeva iespēju piekļūt leģendārajiem partijas un čekas naudas maisiem — to nav pieļāvuši pat dedzīgākie šīs teorijas aizstāvji. Komjaunatnes posteņu īpašais nozīmīgums šajā laikā slēpās citur — no svarīgiem kontaktiem līdz derīgām zināšanām un iemaņām — nu kaut vai līgumu sastādīšanā. Toties tas, kā dažādi cilvēki ar samērā vienādām starta pozīcijām komjaunatnē šos kontaktus, zināšanas un iemaņas ir pratuši izmantot, ir ne tikai interesanti, bet arī pamācoši. Nedēļa iespēju robežās ir apkopojusi datus par dažādu vadošu komjaunatnes struktūru bijušajiem darbiniekiem un viņu tagadējām nodarbēm. Papildus acīmredzamajam — ka ir gan ieguvēji, gan lūzeri — šie dati var dot vielu arī dziļākām pārdomām un secinājumiem. Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas (CK) sekretāri Arturs Plaude — bijušais Latvijas komjaunatnes vadītājs, tagad — mazpazīstamu uzņēmumu Biznesa un informācijas tehnoloģiju aģentūra un Infodisk Media līdzīpašnieks*. Ivars Priedītis — mazpazīstamas investīciju un trasta sabiedrības Loko līdzīpašnieks, biedrs Valstiskās un privātās partnerības asociācijā. Plašāk pazīstams kā apdrošināšanas sabiedrības Ergo Latvija valdes loceklis. Alfrēds Rubiks — tagadējais Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) vadītājs savulaik pasēdējis ne tikai vietējās kompartijas, bet arī komjaunatnes vadītāja krēslā. Mārīte Teivāne (Rukmane) — viena no pēdējām Latvijas komjaunatnes vadītājām, vēlāk kļuva pazīstama kā kafejnīcas Zem ābeles īpašniece (viņai simtprocentīgi pieder arī SIA Ābele). Jānis Urbanovičs — pirms augstākā Latvijas komjaunatnes posteņa pabijis arī Rēzeknes rajona komjaunatnes komitejas 1. sekretāra postenī. Tagad ir politisko organizāciju apvienības Saskaņas centrs ģenerālsekretārs un Saeimas deputāts. CK ideoloģiskie sekretāri Baiba Brigmane (Stašāne) — pabijusi arī Rīgas Kirova rajona komjaunatnes komitejas pirmās sekretāres postenī. Pašlaik ir Jaunā laika biedre, Rīgas domniece un ieņem “politisko” a/s Rīgas starptautiskā autoosta padomes priekšsēdētājas amatu. Aivars Markots — pēdējos desmit gados savācis bagātīgu izslēgšanas, atlaišanas un skaļu aiziešanu kolekciju (darbojies gan diplomātiskajā dienestā, gan Valsts prezidenta kancelejā, gan Jaunajā partijā), bet pašlaik no preses slejām — pazudis. Propagandas un aģitācijas nodaļas darbinieki Sergejs Dolgopolovs — nu jau bijušais Rīgas vicemērs tagad mīt opozicionāru rindās un ir vēlētāju balsu pirkšanas skandālu apvītās partijas Jaunais centrs vadītājs, kurš ievēlēts arī par tās veidotā Saskaņas centra priekšsēdētāju. Miljonārs nav, taču turīgs cilvēks gan — pērn, piemēram, kopā nopelnījis vairāk nekā 108 000 latu. Igors Graurs — cilvēks ar ārkārtīgi raibu biogrāfiju komjaunatnē un arī vēlāk. Komjaunatnē paspējis būt gan Centrālkomitejas instruktors, gan Rīgas Oktobra rajona komitejas pirmais sekretārs, gan Centrālkomitejas propagandas un masu kultūras nodaļas vadītājs, pēc tam bijis gan kompartijas Centrālkomitejas instruktors un Latvijas vēstniecības Krievijā pirmais sekretārs, gan atbildīgs Multibankas, Rīgas komercbankas, Saules bankas un Parex bankas darbinieks. Pēdējā laikā publiski minēts saistībā ar savu darbību jau minētajā partijā Jaunais centrs, kurā nu savu darbību apturējis. Balansē uz miljonāra statusa robežas. Gunta Brūmane (Pūķe) — bijusī LĻKJS CK kultmasu sektora vadītāja. Kopš 1999. gada ir vienīgā SIA Burdas salons īpašniece un arī vadītāja. Vladimirs Taramžeņins — mazpazīstamu uzņēmumu Menedžmenta holdings (100% kapitāldaļu) un Valda (49%) īpašnieks*. Māris Tralmaks — kādreiz bijis komjaunatnes sekretārs Alūksnē. Pēdējos gados plašāk pazīstams kā Rīgas pilsētas izpilddirektors, bet nu ir Rīgas domes opozīcijas deputāts kā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis. Militāri patriotiskās audzināšanas nodaļas darbinieki Valērijs Belokoņs — viens no 500 Latvijas miljonāru saraksta dalībniekiem, Baltic International Bank lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs, kurš pēdējā laikā plašāku publicitāti ieguvis kā Jaunā laika vadītāja Einara Repšes kreditētājs. Andris Dzenis — pēc laikraksta “Čas” ziņām, kļuvis par vidēja līmeņa sporta funkcionāru*. CK otrie sekretāri Aleksandrs Bogomolovs, Andrejs Krivāns, Nikolajs Ļeonovs, Valērijs Parfjonovs — visi, izņemot pirmo, pēc neoficiāliem datiem, nodarbojas ar uzņēmējdarbību Krievijā (patstāvīgi vai ievērojamu uzņēmumu pārstāvniecībās). Bet A. Bogomolovs ir mazpazīstamu kompāniju Celtneks un Rīgas Tirdzniecības tūrisma aģentūra īpašnieks*. Vispārējās nodaļas darbinieki Kārlis Polis — plašākai sabiedrībai nezināmu kompāniju LNP Holdings, Home SK (specializācija — nekustamie īpašumi) un Darbs līdzīpašnieks*. Baiba Rozenberga — savulaik bijusi arī bēdīgi slavenā uzņēmuma Latgalīte viceprezidente un valdes locekle, tagad ir līdzīpašniece veselās piecās lielākoties mazpazīstamās kompānijās — Spēks A, Spēks-R, BB un DG, Baltijas Petroleum serviss un Aumeisteru muiža. No tām plašāk zināma pēdējā — kā Daugavgrīvas cietokšņa privatizētāja*. Organizatoriskās nodaļas darbinieki Viktors Deščenko — 40% kapitāldaļu īpašnieks mazpazīstamā kompānijā Socius*. Ņina Doždeva — pēc laikraksta “Čas” ziņām, krievvalodīgā sieviešu žurnāla “Ļubļu!” darbiniece. Uz viņas vārda reģistrēti arī 30% kapitāldaļu SIA Bankor-Baltija*. Jevgēņijs Vološins — pirms darba CK bijis arī Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komitejas pirmais sekretārs. Plaši pazīstams (īpaši pateicoties smalko aprindu hronikai) uzņēmējs, juvelierizstrādājumu ražošanas un tirdzniecības kompānijas Gemmi īpašnieks un vadītājs, arī vienīgais SIA Brilliants īpašnieks. Jaunatnes organizāciju komitejas darbinieki Māris Riekstiņš — kādreizējais Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētāja vietnieks, kurš pats šo komjaunatnes struktūru kādā intervijā presei ir nodēvējis par “pirmo legalizēto nevalstisko organizāciju, kas darbojās, lai jauni cilvēki apmaiņu programmu ietvaros tiktu uz ārzemēm”. Kopš pagājušā gada novembra Ārlietu ministrijas valsts sekretāra krēslu apmainījis pret Latvijas vēstnieka ASV posteni. CK sekretārs darbam ar skolu jaunatni Andris Bērziņš — pabijis arī Vissavienības komjaunatnes Centrālkomitejas sastāvā, tagad plašāk pazīstams kā Latvijas Bērnu fonda vadītājs un Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Saeimā. Skolu jaunatnes nodaļas darbinieki Tatjana Koķe — bijušās komjaunatnes funkcionāres augstākais karjeras sasniegums valsts darbā ir augstākās izglītības un zinātnes valsts ministres postenis Viļa Krištopana valdībā. Studējošās jaunatnes nodaļas (sektora) darbinieki Ivars Vīķis — mazpazīstamas kompānijas Nord Rose līdzīpašnieks un zemnieku saimniecības Līvi īpašnieks*. Pēteris Vaivars — bijušais LĻKJS Centrālkomitejas studentu sektora vadītājs ilgstoši strādājis diplomātiskajā darbā un pašlaik ir Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks administratīvi juridiskajos jautājumos. Zinātniskās jaunatnes nodaļas darbinieki Juris Baltgailis — laikraksts “Čas” pirms diviem gadiem bijušo funkcionāru minēja kā Parex bankas pārstāvi Azerbaidžānā; pēc citiem datiem, viņš tagad Latvijā darbojas nekustamo īpašumu jomā*. Henriks Danusēvičs — jau ilgus gadus ir Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents. Studentu celtnieku vienību štābs Ivans Beļančuks — tagad Baibas Rozenbergas kompanjons uzņēmumos Spēks A un Spēks—R*. Vladimirs Ikusovs — pazīstams ar aktīvo darbību koncertu organizēšanā (kompānija Baltijas koncertu aģentūra), bet vienlaikus arī uzņēmumu Baltijas kredītu aģentūra un Austrumu reklāmas aģentūra līdzīpašnieks. Suzanna Karapetjana — mazpazīstamas kompānijas LSV klubs (prezentreklāmu izgatavošana un vides reklāma) līdzīpašniece*. CK sekretāri darbam ar strādājošo un lauku jaunatni Andris Ameriks — kļuvis par Latvijas politikas ilgdzīvotāju. Pēc dalības Tautas saskaņas partijā, Latvijas Demokrātiskajā partijā un Demokrātiskajā partijā Saimnieks pēdējā laikā pieslējies Latvijas Pirmajai partijai un kā tās pārstāvis iekļuvis arī Rīgas domē. Vienmēr minēts turīgāko tautas kalpu vidū, balansē uz miljonāra statusa robežas. Genādijs Ščukins — mazpazīstamas kompānijas Zerri (lauksaimniecības tehnikas rezerves daļu tirdzniecība) vienīgais īpašnieks*. Strādājošās jaunatnes nodaļas darbinieki Jevgēņijs Seņkovs — pēc laikraksta “Čas” datiem, iesaistījies uzņēmējdarbībā, taču sīkāka informācija par tās raksturu un formu nav pieejama. Latvijas Uzņēmumu reģistrā nav reģistrēta neviena kompānija ar Jevgēņija Seņkova līdzdalību. Vecāko klašu skolēnu darba un atpūtas vienība Ludmila Dmitrijeva — kompānijas Aviatehserviss (pēdējā laikā preses slejās minēta saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku konkursu par patronu un granātu piegādi) vienīgā īpašniece, kurai pieder arī daži procenti kapitāldaļu mazpazīstamā uzņēmumā Last centrs*. Leonīds Himičevs — bijušā Inkomi giganta saimnieks, tagad — kompāniju Spēks—R (autostāvvietas un nekustamie īpašumi) un Emerol International līdzīpašnieks. Hermanis Līvens — vēl viens uzņēmumu Spēks A, Spēks—R un Una HSG līdzīpašnieks. Olga Rodina — mazpazīstama uzņēmuma O Priori (dizaineru un interjeristu pakalpojumi) vienīgā īpašniece*. CK Revīzijas komitejas darbinieki Atis Sausnītis — pabijis arī LĻKJS Valmieras rajona komitejas otrā un pirmā sekretāra godā, pēc tam darbojies gan Centrālajā savienībā Turība, gan valsts darbā, bet pašlaik plašāk zināms kā viens no diviem Rīgas Piena kombināta īpašniekiem un jau ilgāku laiku atrodams 500 Latvijas miljonāru sarakstā. CK instruktori Vladimirs Kuļiks — bijušais Rīgas komercbankas prezidents, starp citu, pabijis gan LĻKJS, gan LKP Centrālkomitejas instruktora amatā. Rīgas pilsētas komitejas pirmie sekretāri Vitālijs Teivāns — papildus dalībai lielā daudzumā sabiedrisko organizāciju bijušajam funkcionāram pieder kapitāldaļas vairākās mazpazīstamās kompānijās — AS Stars, komanditsabiedrībā A Votum A, AS Lara, SIA Rišon Inter un SIA Lava. Vairākās kompānijās ieņem vadošus amatus, no kuriem būtiskākais ir padomes priekšsēdētāja postenis apdrošināšanas sabiedrībā Balva (starp citu, tās lielākais akcionārs Vasilijs Ragozins savulaik bija Rīgas traleru flotes bāzes komjaunatnes komitejas sekretārs un arī kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs)*. Ziedonis Čevers — kādreizējais iekšlietu ministrs un Ministru prezidenta biedrs tagad lielajā politikā vairs nav manāms, un arī Uzņēmumu reģistrs papildus dalībai septiņās sabiedriskajās organizācijās viņam uzrāda tikai 30% kapitāldaļu nepazīstamā kompānijā Riva-Caltech Group. Imants Daudišs — ilgi darbojies politikā un diplomātiskajā dienestā, miris 2002. gadā. Rīgas pilsētas komitejas sekretāri Boriss Baibakovs — bijis gan Rīgas pilsētas komitejas otrais sekretārs, gan viens no sen jau neeksistējošās Slāvu bankas dibinātājiem. Par tagadējo nodarbošanos drošu ziņu nav. Anita Jākobsone — izmēģinājusi spēkus gan Tautas partijas, gan Sociāldemokrātu savienības rindās, šogad kļuvusi par partijas Jaunais centrs priekšsēdētāja vietnieci*. Rīgas pilsētas komitejas kultūras nodaļas vadītājs Valērijs Kargins — viens no diviem lielākajiem Parex bankas akcionāriem un šīs kredītiestādes valdes priekšsēdētājs, bagātākais Latvijas cilvēks. Oktobra rajona komiteja Jurijs Jansons — pēc laikraksta “Čas” datiem, izdevniecības nama Petits administratīvais direktors. Kirova rajona komiteja Agris Olmanis — bijis gan komjaunatnes rajona komitejas pirmais sekretārs, gan kompartijas rajona (tā paša Kirova) komitejas aģitācijas un propagandas daļas instruktors, pēc tam darbojies arodbiedrību sistēmā un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. 2001. gadā Rīgas domes vēlēšanās kandidējis no Tautas partijas saraksta. Guntis Valujevs — bijušais rajona komitejas pirmais sekretārs. Tagad — Latvijas Bankas prezidenta biroja vadītājs. Maskavas rajona komiteja Viktors Avotiņš — bijušais Maskavas rajona komitejas organizācijas nodaļas vadītājs un otrais sekretārs. Tagad — politiskais komentētājs laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Vjačeslavs Starostins — bijis komitejas otrā sekretāra postenī, tagad — Latvijas Pirmās partijas biedrs un Centra rajona izpilddirektors. Dmitrijs Pavlovs — bijis ne tikai Maskavas rajona komitejas instruktors, bet arī Ļeņingradas rajona Tautas kontroles komitejas instruktors un kompartijas Ļeņingradas rajona komitejas rūpniecības nodaļas instruktors, bet 2002. gadā kļuvis par Latgales priekšpilsētas izpilddirektoru. Ļeņina rajona komiteja Jānis Āboltiņš — kādreizējā komjaunatnes un vēlāk arī kompartijas rajona komitejas sekretāra, eksministra, eksuzņēmēja un ekonomikas eksperta jaunākais amats ir — biznesa augstskolas Turība rektors. Proletāriešu rajona komiteja Pēteris Šmidre — bijušais komjaunatnes Ļeņingradas rajona komitejas nodaļas un pašas rajona komitejas vadītājs, komjaunatnes CK sektora vadītājs un Proletāriešu rajona komitejas pirmais sekretārs, kompartijas Proletāriešu rajona komitejas instruktors un Centrālkomitejas instruktors par aiziešanu no partijas darba Atmodas pirmsākumos saka īsi: “Vienkārši ņēmu un aizgāju. Nekur.” Tagad viņš jau ilgus gadus atrodas Latvijas bagātāko cilvēku saraksta augšdaļā. Jānis Kārkliņš — bijušais rajona komitejas pirmais sekretārs 1998. gadā kļūst par Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku, 2000. gadā — par Latvijas pastāvīgo pārstāvi ANO. Arī pašlaik viņš ir Latvijas vēstnieks Apvienotajās Nācijās. Uģis Grūbe — arī pazīstamais advokāts savulaik pabijis komjaunatnes Proletāriešu rajona komitejas darbinieku rindās. Jurijs Ščetiņins — Latvijas 500 miljonāru saraksta dalībnieks, kurš veiksmīgi pārdevis Saules banku, savulaik bijis nodaļas vadītājs komjaunatnes Proletāriešu rajona komitejā. Ventspils pilsētas un rajona komiteja Alfrēds Čepānis — kādreizējais Saeimas spīkers, kurš tagad pieslējies partijai Jaunais centrs, padomju gados bijis komjaunatnes Ventspils rajona komitejas pirmais sekretārs Aivars Lembergs — viens no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā savulaik strādājis ne tikai partijas darbā, bet bijis arī komjaunatnes Ventspils pilsētas komitejas otrais sekretārs. Uldis Pumpurs — 500 Latvijas miljonāru saraksta dalībnieks un Ventspils uzņēmējs. Savulaik beidzis Ļeņingradas augstāko partijas skolu un bijis arī rajona komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs. Juris Iesalnieks — mūsdienu Latvijā partijas un vēlēšanu apvienības mainījis kā zeķes (Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai, Tautsaimnieku politiskā apvienība, Latvijas Zemnieku savienība, LSDSP, Sociāldemokrātu savienība), taču viss sācies ar komjaunatnes Ventspils rajona komitejas pirmā sekretāra posteni. Limbažu, Cēsu rajona komiteja Druvis Skulte — ilggadējais Latvijas kuģniecības “pelēkais kardināls”, kurš līdz ar Latvijas ceļa bankrotu aizgājis no politiskās skatuves, savulaik bijis gan komjaunatnes Limbažu rajona komitejas otrais sekretārs, gan Cēsu rajona komitejas pirmais sekretārs. Bauskas rajona komiteja Ivars Bušmanis — tagadējais “Latvijas Avīzes” ekonomiskās nodaļas vadītājs savulaik bijis komjaunatnes Bauskas rajona komitejas pirmais sekretārs. Ko viņi teica par komjaunatnes darbu “Labas sekmes sabiedrībai nav svarīgas” Aivars Lembergs 22 gadu vecumā — intervijā žurnālam Liesma: “Studenta, kas patiešām ir nākamais speciālists, kam vajadzēs risināt daudz un dažādus jautājumus, kam vajadzēs organizēt, vadīt, strādāt radoši, patstāvīgi, vārdu sakot, viņa attieksme pret sabiedrisko darbu nebūt nav teicami vērtējama. Un interesanti, ka liela daļa studentu, kas nemācās slikti, kas gandrīz vai pedantiski cenšas ievērot pasniedzēju doto mācību plānu, sabiedriskajā darbā neparāda nekādu aktivitāti. Man pat rodas šaubas par viņu studiju lietderību. Tieši sabiedriskais darbs ir tas, kur varētu mācīties patstāvību, bet ir cilvēki, kas no šīs patstāvības it kā tīšuprāt vairās. Padara to, ko liek, iemācās to, ko uzdod, — gandrīz kā skolā. Kas notiks, kad viņi universitāti pabeigs, kad pašiem vajadzēs vadīt, pašiem kaut ko lemt, kaut ko likt darīt citiem? (..) Es nesen izdarīju tādu nelielu pētījumu. Par tiem studentiem, kas beidza universitātes Ekonomikas fakultāti pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit. Un izrādās, ka daudz vairāk paspējuši padarīt, vislabāk iespējuši strādāt un tātad arī sabiedrībai visnepieciešamākie bijuši nevis tie, kuriem vidējā atzīme, universitāti beidzot, bija 4,5 un augstāka, toties sabiedriskais darbs nav izraisījis nekādu interesi, bet gan tie, kuru vidējā atzīme svārstījusies ap 4,25 un kuri pratuši aktīvi patstāvīgi strādāt. (..) Emocijas ir un paliek tikai emocijas, un uz desmit cilvēkiem, kuri darbojas ar entuziasmu un degsmi, nepieciešams vismaz viens ar vēsu un skaidru prātu. Tad noteikti kaut kas tiks panākts. (..) Reizēm tieši taktikai nepievērš vajadzīgo uzmanību. Saka: ak, padarīts. Tad gan labi, ka padarīts. Bet varbūt varēja vēl labāk. Varbūt bija kādi citi ceļi, kādas citas iespējas, tās izmantojot, varbūt iespējams padarīt vēl labāk? Bet mēs ar to ne vienmēr rēķināmies. Pēc tam lielie brīnumi — kāpēc mūs nesaprata, kāpēc neiznāca — viss taču bija tik labi izdomāts. Vēlāk, kad atceries, — saproti, ka kļūdas jāmeklē taktikā. Jāprot strādāt ar cilvēkiem.” “Mēs zinājām — kā” Valērijs Kargins 44 gadu vecumā — savā memuāru grāmatā: “Mana nelielā nodaļa, arī visas pilsētas komitejas kopumā — mēs bijām daļa no sistēmas un zinājām, kā tā darbojas. Bijām pieraduši pieņemt patstāvīgus lēmumus un orientējāmies padomju varas mehānisma uzbūvē. Partijas rajonu komitejās un pilsētas komitejās, LKP CK, ministrijās un valdībā strādāja ne mazums bijušo komjauniešu, un daudzus no viņiem es pazinu. (..) Latvijas komjaunatnes rīcībā bija savs operatīvo līdzekļu budžets. Arī tas tika dotēts no partijas naudas un bija ārkārtīgi trūcīgs. Tā ka gribot negribot naudu nākamajam biznesam vajadzēja sagādāt pašam. (..) Viktors [Krasovickis], tāpat kā es, pelnīja tūrisma biznesā. Bet viņa kooperatīvam trūka izrāviena, perspektīvu, viņa darbīgā daba juta vajadzību pēc jauniem apvāršņiem. Iespējas, kādas viņš gribētu, bet nevarēja izmantot, man bija viegli pieejamas. Viņš, piemēram, stāstīja, ka ilgi mēģinājis panākt tikšanos ar žurnālistu, kurš uzrakstījis rakstu avīzē, un kā raksts ietekmējis viņa biznesu. Bet man šis pats žurnālists bija sīks gariņš, viņš vienmēr izpildīja to, ko viņam lika ne jau komjaunatnes pilsētas komitejas vadītāji, bet pat mani apakšnieki. Man bija viegli organizēt vajadzīgās tikšanās, es, kā mēdz teikt, ar kāju vēru durvis uz kabinetiem, kas Viktoram nebija pieejami. Toties man nebija sakaru ar kooperatīvās kustības dalībniekiem, vietējiem krēziem, bet viņš tur bija kompetents.”n * ar zvaigznīti apzīmēti gadījumi, kad pastāv aizdomas, ka uzņēmums (-i) pieder nevis bijušajam komjaunatnes funkcionāram, bet viņa vārda un uzvārda brālim/māsai, kuram ir arī līdzīgs vecums. Padomju laikos personas kodi vēl nebija izgudroti, un paši šīs publikācijas galvenie varoņi ar retiem izņēmumiem par komjaunatnes lappusēm savā biogrāfijā īpaši runāt nevēlas. Līdz ar to kļūda ir mazticama, tomēr iespējama. Dati par kompāniju īpašniekiem — Lursoft

  4. Faina Roza Solovjova Atbildēt

    “Jebkurš nacionālists atbalsta katras tautas neatņemamās tiesības viņas pašas zemē. “Tēvijas sargi” atbalsta latviešu tiesības Latvijā, ukraiņu tiesības Ukrainā un, protams, arī krievu tiesības Krievijā. Mums tas ir pašsaprotami un dabiski. Cilvēks, kurš ciena pats sevi un apzinās savas saknes, spēj cienīt arī otru.”
    Krievu komunistu atliekām-šovinistiem un truliem nacistiem gan šo nekādi nesaprast, mentāli nesaprast!

  5. Paši taču izlasāt? Kur problēma?Saimnieki mainījušies?

  6. Pasargi Dievs Latviju no tādiem “nacionālistiem”!Šito stulbo muldoņu taču nevar salīdzināt ar NA Raivi Dzintaru,kurš runā perfekti kā nacionāli noskaņots deputāts .
    Atradušies “cīnītāji”pret pāris desmitiem neaizsargātu dzīves pabērnu,BET redz visus 27 gadus pret ĪSTIEM okupantiem un visa latviskā noniecināt'[ajiem,tur gan J.Silam drosmes nepietiek.
    Nožēlojams latviskĀ “AIZSTĀVIS” !Pat netiku dzirdējusi protestus pret prezidenta,ministru utt.valsts val.neievērošanu.Sīriešus okupējuši?Nu “varoņi”!

  7. Visi jautājumi nav atrisināmi uzreiz!!

    Latviska vide ir jākopj!

    Pat mazais pekausis intensīvi cenšas piedalīties diskusijā!

  8. Prezidenta vejonja vietā Silu. Starp citu te viens atkal nevar iztikt bez rupjībām mongoļtatāru dialektā!

  9. Kaut būtu vairāk tādu latviešu kā Sils!

  10. Cik tad šim latvietim ir bērnu pašam?

  11. Nav nemaz tālu vai augstu jāmeklē! Sk.rakstu blakus:”Veikalā”Maksima” pircējai piedraud ar specbrigādi”.

  12. Šādos gadījumos vienmēr rodas jautājums: no kurienes radās tie latvieši. Iz vēstures zināms, ka teritorijā, kuŗa atrodas šodienas valsts – Latvija dzivoja piecas ciltis: kurši, zemgaļi, lībi, sēķi (abas pēdējās — ļoti mazas) un visu labo Daugavas krastu apdzīvoja latgaļi vai letgaļi (letiņi — vacu mēlē); senkrievu rakstos — lotigoļi. Šīs ciltis nespēja pretoties, vispirms, vācu krustnešiem, kuri iekaroja visu labo Daugavas krastu. Pēc tam Kokneses un jersikas karaļvalstis arī bija spiestas pakļauties krustnešiem. Pēc tam nāca leiši, pioļi, zviedri, krievi. Un nekur nenāca kaut kadi latvieši! Tā kā, laikam jau, repšem par tiem citplanetniešiem taisnība vien būs.

    • Latvieši senatnē paši sevi sauca par latviešiem un retāk par latgaļiem – par latviešiem no latvju gala. Vēlāk kurši, sēļi un zemgaļi asimilējās latviešos jeb latgaļos.
      Savukārt – no kurienes radās krievi? Krievi patiesībā ir pārkrievoti balti un somugri, un mazās Ziemeļu tautas.

    • Tā ir tiesa, ka īsti leti ir tikai Latvijas austrumu pusē dzīvojošie, bet nosaukumu ieviesa Augšzemes vācu mācītājs Stenders. Leti Latvijas teritorijā nonāca no Baltkrievijas Polatskas puses – pilnīgi iespējams, ka nosaukums ir saistīts.

      Krievi(rusi) neeksistē vispār – rusi ir vikingu pašnosaukums, kuru šie attiecināja uz sevi un Rjuriku pēctecis vēl pagājušajā gadsimtā apgalvoja, ka viņš ir russ, bet pārējie Krievijas iedzīvotāji tādi nav. Krevijas vēsturē ir vairāk balto plankumu un tajā laikā, kad Maskavija palika varena un iekaroja kaimiņu zemes – arī Tauriju, notika milzīga vēstures viltošana – jo diženai valsti ir nepieciešama dižena vēsture ar ko lepoties… šo slimību ir izslimojušas visas lielvalstis – arī tās kas jau beigtas. Interesanti, ka 15. gadsimtā Maskavija nomainīja ne tikai nosaukumu, bet arī ieradumus, kas saistīti ar reliģiju, kļūstot par Trešo Romu(aiz Bizantijas), sākot vajāt senāku kristietības paveidu, kas tagad ir tā dēvētie vecticībnieki(tāpat kā Bizantijas grieķi vajāja citus kristīgās ticības paveidus). Interesanti, ka vēl 15. gadsimtā Maskavijas patriarhs valkāja galvassegu, uz kuras ar arābu rakstiem bija rakstīts Allāhs ir visvarenākais un liela daļa Maskavijas iedzīvotāji(pēc Kazaņas pievienošanas) bija musulmaņi un vēl 16 gadsimtā eksistēja Sibīriias haniste.

    • Iz vēstures ir zināms,ka teritorijā kurā tagad atrodas šodienas valsts Vācija dzīvoja švābi,gepidi,goti,sakši u.t.t.
      Nekur nav nākuši tādi vācieši,tātad,pēc tavām domām,Nekādu vāciešu un vēl jo vairāk Vācijas nedrīkst būt.

      • iz vēstures bez naida Atbildēt

        Vācietis ir nicinošs apzīmējums “doičiem” – doiči ir tautas valodā runājošie ģermāņi jeb viņu pašnosaukums. Kad ģermāņi sāka kolonizēt baltu un somugru zemes pie Daugavas, tad vietējie teica lai šie vācas prom: “vācies projām vācieti!”.
        Tas pats “tibla” apzīmējums Igaunijas krievu okupantiem. Okupanti sarunu vienmēr uzsāka ar vārdiem: “Ti, bļa”. Tad igauņi ņēma un šos iesaucam par “tiblām”. Somijā ir populāra krievu-somu filma, kur somi krievu gūstekni saukā par “pašolti”.

        • Aha1Un Odesa ir radusies no kuršu vikingu sauciena o,desa!

          • Filma tīri krievu. Tikai viens somu aktieris. Nekāda krievu gustekņa tur nav. Ja šeit melo, tad arī vispar ticības tev nav.

        • Nevajag izlikties par stulbāku,nekā esi.
          Ja tev ir kaut mazliet smadzeņu tad sapratīsi ko es domāju ar vārdiem vācieši un Vācija.
          Ja grūti saprast iztulkošu: deutsch un Deutschland.

  13. Latvijas pilsonis krievs Atbildēt

    100% piekrītu un atbalstu – “Jebkurš nacionālists atbalsta katras tautas neatņemamās tiesības viņas pašas zemē. “Tēvijas sargi” atbalsta latviešu tiesības Latvijā, ukraiņu tiesības Ukrainā un, protams, arī krievu tiesības Krievijā. Mums tas ir pašsaprotami un dabiski. Cilvēks, kurš ciena pats sevi un apzinās savas saknes, spēj cienīt arī otru.”
    Krievu šovinistiem un nacistiem gan šo nesaprast.

  14. Ipasi ja viniem draugi ir ukraini.Un kadas nacijas parstavji no vashingtonas sponsore tos mes visi labi zinjam.Luk ari atbilde kas sitie tadi ir.

  15. Smiekli nak.Viniem svesas armijas valsti kuriem sie laiza zabakus un gatavi savas sievas un virus atdot izklaidem,viniem valsti ir politiki kas par vashingtonas oligarhiem gatavi mati miesigo pardot bet tie te skraida,provoce un telo baigus patriotus .Nav te visi ltv1 skatitaji.Zinam par kuru teroristu naudinju jus te taisat provokacijas un skelat sabiedribu.Ipasi ja vinju draugi ur ukraini.Bet kuras nacijas parstavji no vashingtonas sponsore tos mes visi labi zinjam.Luk ari atbilde kas sitie tadi ir.

  16. Smiekli nak.Viniem svesas armijas valsti kuriem sie laiza zabakus un gatavi savas sievas un virus atdot izklaidem,viniem valsti ir politiki kas par vashingtonas oligarhiem gatavi mati miesigo pardot bet tie te skraida,provoce un telo baigus patriotus .Nav te visi ltv1 skatitaji.Zinam par kuru teroristu naudinju jus te taisat provokacijas un skelat sabiedribu.Ipasi ja viniem draugi ir ukraini.Un kadas nacijas parstavji no vashingtonas sponsore to ukrainjus mes labi zinam.

  17. Smiekli nak.Viniem svesas armijas valsti kuriem sie laiza zabakus un gatavi savas sievas un virus atdot izklaidem,viniem valsti ir politiki kas par vashingtonas oligarhiem gatavi mati miesigo pardot bet tie te skraida,provoce un telo baigus patriotus .Nav te visi ltv1 skatitaji.Zinam par kuru teroristu naudinju jus te taisat provokacijas un skelat sabiedribu.Ipasi ja viniem draugi ir ukraini.Kada nacija no vashingtonas sponsore tos ukrainjus mes ari visi labi zinam.

  18. Smiekli nak.Viniem svesas armijas valsti kuriem sie laiza zabakus un gatavi savas sievas un virus atdot izklaidem,viniem valsti ir politiki kas par vashingtonas oligarhiem gatavi mati miesigo pardot bet tie te skraida,provoce un telo baigus patriotus .Nav te visi ltv1 skatitaji.Zinam par kuru teroristu naudinju jus te taisat provokacijas un skelat sabiedribu.

  19. Ir tādi, kuri izjūt nostalģiju pēc Padomju Savienības
    ………….
    Ja, un tadi ir ne tikai Latvija! Nesen kads CIA veterans izteicas, ka musdienas, kad ir tadi ienaidnieki ka al-Qaeda, Islama valsts u.tml., briziem uznakot tada divaina nostalgija pec PSRS, VDK un Andropova…

  20. Putiniesi baidas no sadam organizacijam . Vienigi nevaretu piekrist par attieksmi pret Rietumiem . Latviesi ir izdzivojusi pateicoties Livonijai . Par 700 g. verdzibu , sis mits tika kultivets Ulmanlaikos un okupacijas laika.

    • Ko no siem vashingtonas oligarhu kalpiem baidities ?Jasaruna visu ar sorosu un rotchildu un tie laizis tev zabakus ka sunishi.

  21. Ļoti laba intervija- viss salikts pa plauktiņiem un pateikts skaidri- mūsu zeme ir mūsu vērtība, bet daudzi nav gatavi par to cīnīties.

  22. Globālā biznesa laikmetā ir jāmāk šādi akmens laikmeta sīļi strādāt savā labā. Nacionālisti 30 gados daudz ieguldījuši šodienas apstākļu radīšanā. Par to LA rakstā – Andrejs Lucāns: Latvju zeme vaļā stāv…
    ” (..) Sekas: atjaunojusies 1905. gada zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību – pieaugošais revolucionārais spiediens tiek novadīts caur latvju zemes atvērtajām durvīm. No 1995. līdz 2014. gadam iedzīvotāju dabīgais samazinājums 262 577 cilvēki. Emigrējuši 236 000 darba spējīgo, lielākoties no laukiem. Par 137 814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs. Latvijas lauksaimniecība 2015. gadā ražo 70% no 1938. gadā ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā. Notiek latviešu nācijas un Latvijas valsts degradācija.”

    • Šodienas apstākļus radījuši pie varas esošie bijušie komunisti un tie, kuri okupācijas gados aktīvi kalpoja krieviem: Brigmanis, Lembergs, Dūklavs, Reirs un daudzi citi ZZS, Vienotības, Latvijas ceļa un citu partiju postkomunistiskie politiķi.
      TB-LNNK un VL! arī nav nacionālisti. Viņi ir konservatīvie.
      Patiesībā pēc 1991.gada, kad Latvija atguva neatkarību, nacionālisti nav bijuši pie varas. Nenoliedzu, ka Saeimā ir bijuši 2-3 nacionālisti, bet ne vairāk. Tagad Saeimā ir tikai 1 nacionālists – Šnore no TB/LNNK/VL.

  23. Ja būtu no ”izredzēto” tautas, varētu pievienoties ”globālistiem”. Tagad bez nacionālās apziņas tiksim norauti ”podā”, izsviesti vēstures mēslainē. Cik gan daudz valodu un kultūru tur jau atrodas. Esam izturīgi, jo mūs jau deldē turpat 1000 gadu dažādas varas un iekarotājtautas. Tikai paradoks, kā tikām paši savu zemi pārvaldīt, tā zaudējam tautas dzīvības sulas daudzkārt ātrāk, nekā okupācijas laikos. Mums ir pienācis laiks apzināties tautas pamatvērtību skalu, šais jautājumos liberāli uzskati ir jāravē.

  24. beztautības un bezdzimtenes dzīvnieki(lopi!) sajuta uguni pie irsas un saķērcas kā kraukļu bars !
    Tas ir labi !!!
    Ķērciet, ķērciet, kremļa troļli !!!

  25. Pasaka, to ko citi kautrīgi domā!

    • tie klusējošie nav vis “kautrīgi”, bet gan gļēvi, iztapīgi un bailīgi – atbilstoši tam post-padomju ģenētiskajam atlikumam, kāds palika pēc normālo latviešu izšaušanas, izsūtīšanas un aizbraukšanas uz Rietumiem.
      Visa cerība nu ir uz jaunajiem “populistiem” un viņu 3.-4.-5. paaudzē pārmantojamiem Latvijas dibinātāju vīrišķīgajiem gēniem.

  26. Tada interesanta situacija.Savejos baze prom lai panemtu citautiesus.Nav problemu,bet aiz ta stav kas cits.Zemo algu sistemas saglbasana.nerunas pretim un daris ko ;iks.Tas musu simts galva ir izdevigi.lets darbaspeks un nerada konkurenci.Atzisim tacu ka 100 galvam nav velama latviaesu atgriesanas jo zina realo demokratiju un kas ir kas.Sodien izdevigi ir pensonari utt.kuri klausas mutes atverusi un visam piekrit.

  27. Paldies par skaidru valodu!
    Paldies par publikāciju!

  28. Paldies tiem dažiem, kuri publiskajā telpā runā skaidru valodu un paldies tiem, kuri šos viedokļus publicē.

  29. Kurš latvietis tad to zemi uztaisīja? Dievs radīja Zemi un Debesis un visu, kas ir starp tām. Arī cilvēkus Dievs radīja, VISUS VIENLĪDZĪGUS, un katram ir tiesības dzīvot uz Dieva (ne latviešu) zemes. Nacisms ir pretīgs! Rasisms ir pretīgs! Lai Dievs pasargā no tādiem “sargiem”!

  30. Nē, šī ir visu tautību cilvēku zeme. Tajā jau no 12.gadsimta dzīvojuši čudi, leti, kriviči……u.t.t. Mežoņi gan laikam kļuvām 21.gadsimtā. Jo mazattīstītāks cilvēks, jo vairāk par savu nacionālo tīrību….kas vispār pasaulē tiek uzskatīts par nepieklājību: katram taboram – savu valsti. Tikai vadīt to nespējam.

  31. visnotaļ sakarīgs viedoklis …

Draugiem Facebook Twitter Google+