Jānis Sils
Jānis Sils
Foto – Timurs Subhankulovs

Pavisam vienkārši – šī ir latviešu zeme. Saruna ar biedrības “Tēvijas sargi” pārstāvi Jāni Silu 64

JĀNIS SILS (dzimis 1980. g.) studējis politoloģiju un pedagoģiju Latvijas Universitātē. Tuvcīņas instruktors biedrībā “Tēvijas sargi”. Viens no sarunas iemesliem ir nesenā organizācijas “akcija” pie bēgļu izvietošanas centra “Muceniekos”, kas interneta sociālajos tīklos izpelnījās pārmetumus un vēlāk arī izsmieklu. Ko īsti vēlas “Tēvijas sargi”?

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Atklāti sakot, par “Tēvijas sargiem” es uzzināju pēc jūsu klusās “stāvēšanas akcijas” pie Mucenieku bēgļu izvietošanas centra. Kādu vēsti ar to gribējāt sūtīt sabiedrībai?

J. Sils: Ir jau bijušas arī skaļākas akcijas Rīgas centrā, pat pie Ministru kabineta. Šis vēstījums, kas bija paredzēts gan plašākai sabiedrībai, gan Mucenieku centra iemītniekiem, bija pavisam vienkāršs – šī ir Latvija, latviešu zeme, kurā jāvalda mūsu noteikumiem. Tās ir lietas, par kurām nevajag kautrēties skaļi runāt, iestāties, pat cīnīties. Tieši tāpēc, ka aizvadītajos gados pēc neatkarības atgūšanas sabiedrība kopumā bijusi visai gļēva un neizlēmīga, mēs šodien esam tur, kur esam. Ir taču jāatzīst, ka daudzas lietas valstī notiek ne tā, kā mēs, kā latviešu tauta to vēlētos. Nosaukšu tikai dažas problēmas – korupcija, iecietīga izturēšanās pret tiem, kuri propagandē pretvalstiskas idejas, saimniecisks panīkums, kura dēļ tauta dodas svešumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vakardien parlamenta vēlēšanās Austrijā uzvarēja divas labējas partijas, kas iestājas par stingrākiem imigrācijas ierobežojumiem un pret ES bēgļu uzņemšanas politiku. Medijos izskan apgalvojumi, ka Latvijas ekonomikas dzīvotspējas nodrošināšanai esot nepieciešams 14 000 jaunu darba roku gadā. Nekas neatlikšot kā atvērt vārtus plašai imigrācijai. Jūsu nostāja?

Tēze nav jauna, tā tikusi izmantota daudzās rietumvalstīs. Bet nav jau tā, ka tirgus ekonomika var pastāvēt tikai ar noteiktu cilvēku skaitu. Igaunija ir vēl mazāka par Latviju, bet vai tad mūsu kaimiņi tādēļ dzīvo sliktāk? Manuprāt, aiz šīm idejām stāv nevis rūpes par saimniecisko izaugsmi, bet gan pavisam citi nodomi. Mans uzskats – nevis domāt par viesstrādnieku darba rokām, bet gan censties atgriezt Latvijā kaut daļu no tiem tautiešiem, kuri atstājuši tēvzemi ekonomisku apstākļu spiesti. Latviešu tautas izdzīvošanas interešu vārdā tas būtu daudz saprātīgāks risinājums. Es nemaz nerunāju par integrācijas problēmām, kas sekos šādai masveida imigrācijai – jo iebraucēji taču ieradīsies ar citu valodu, kultūru un vērtībām.

Kā liecina līdzšinējā pieredze, tad Mucenieku centra iemītnieki pie mums nemēdz ilgi uzturēties. Te arī nav vietējās tautiešu kopienas, kas atbalstītu iebraucējus no Āfrikas vai Tuvajiem Austrumiem.

Ļoti labi! Mums vēl paveicies, jo Latvijā nav izveidojušās, piemēram, pašpietiekamas arābu vai turku kopienas. Ja tādas rodas, problēmas būs klāt kā likts. Piemēri nav tālu jāmeklē, tie redzami tepat pāri Baltijas jūrai. Dažus Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas rajonus paši zviedri dēvē par “no go” zonām, kurās degunu labāk nebāzt.

Dzirdētas gan domas, ka ne jau arābi un turki būs tie, kuri te brauks strādāt, bet gan baltkrievi un ukraiņi. Es pats septembra sākumā braucu maršruta autobusā Ļviva–Rīga. Lielākā daļa pasažieru bija vīrieši vecumā no 25 līdz 55 gadiem, kuri devās peļņā uz Latviju vai Igauniju. Nedomāju, ka, paliekot uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, šie cilvēki spēs ātri integrēties mūsu sabiedrībā.

Pastāv liela varbūtība, ka viņi var integrēties krievvalodīgajā vidē!

Tātad jūs to uzskatāt par joprojām pietiekami spēcīgu un pievilcīgu?

Reklāma
Reklāma

Patiesībā situācija ir satraucoša. Viens piemērs – zinu gadījumus, kad gan bruņoto spēku, gan iekšlietu sistēmas ēkās publiski tiek translēti Krievijas televīzijas propagandas kanāli. Karavīri pusdienojot var paklausīties Putina uzrunu! Amatpersonas gan deklarē, ka mēs atrodamies informatīvā kara apstākļos, bet šā kara frontēs maz tiek darīts. Nav pieņemts neviens lēmums, kas kardināli mainītu stāvokli sadzīviskajā ikdienas līmenī. Te es saskatu “Tēvijas sargu” rīkoto akciju vietu un lomu, proti, ne visas problēmas mūsdienu Latvijā iespējams atrisināt ar likuma burta palīdzību. Vajadzīga tieša un pārliecinoša patriotu rīcība konkrētā brīdī un vietā! Mēs varam sarakstīt vislabākos, vispareizākos likumus, bet, ja nebūs cilvēku, kuri tos centīsies ievērot, likumi nedarbosies. Diemžēl daudzi ir inerti, pat vienaldzīgi, viņus uztrauc tikai sadzīviski jautājumi, bet ne būtiskas valsts un tautas izdzīvošanas problēmas. Patiesība gan ir tāda, ka, ja mēs nedomāsim par principiālām ilgtermiņa lietām, ar laiku zaudēsim arī to mazumiņu, kas šobrīd šķiet tuvāks un svarīgāks.

Vai, jūsuprāt, Latvija attīstās latviešu tautai labvēlīgā virzienā?

Varētu teikt, ka šajā brīdī ne, bet ilgtermiņā – tomēr jā. Līdzīgi kā dabā, tā arī sabiedrībā varam vienlaikus vērot gan attīstības, gan sadalīšanās un sabrukuma procesus. Pastāv spēki, kuri apzināti vai varbūt dažkārt neapzināti cenšas demontēt mums pierastās vērtības, mūsu sabiedrības un valsts struktūras. Ir tādi, kuri izjūt nostalģiju pēc Padomju Savienības un labprāt redzētu Latviju atjaunotas Krievijas impērijas sastāvā. Savukārt citi iestājas pret tradicionālajām un latviskajām vērtībām. Uzskatāms piemērs ir dzimuma lomu nivelēšana, kariķēts feminisms. Elektrības plūsmai nepieciešami pretpoli. Lai tauta būtu vitāla, lai tajā degtu dzīvības liesma, nepieciešams skaidrs vīrišķo un sievišķo lomu sadalījums. Diemžēl patlaban viens no šiem pretpoliem – vīrišķais – tiek mērķtiecīgi degradēts. Sekas – sabiedrība kļūst dzīvot nespējīga, bez enerģijas, tāda, kas reālu briesmu brīdī nespēs pretoties ienaidniekam. Modernie Rietumi kļuvuši sievišķīgi, turklāt ne tajā labākajā nozīmē. Veidojas vīrišķības vakuums, vidusmēra Eiropas vīrietis tiek audzināts tolerants, politkorekts, iecietīgs pret visu. Tāds, kurš nekad nepacels balsi, kur nu vēl roku. Lieliska vide, kur izpausties brutālam ārējam spēkam. Tēlaini raugoties, var pat sacīt, ka imigrācija uz Eiropu ir likumsakarīgs rezultāts izjauktajam līdzsvaram. Jo kas tad ir šie imigranti? Pārsvarā jauni, vitāli, agresīvi vīrieši!

Ko, jūsuprāt, nozīmē būt nacionālistam pasaulē, kur vismaz Rietumu pasaulē it kā valda iecietība un tolerance?

Būt nacionālistam šodien ir tas pats, kas vakar vai aizvakar, vienīgi mainījušies apstākļi un izaicinājumi. Iestāties pret lielajām impērijām, kas liek šķēršļus tautu neatkarības centieniem – tas bijis svarīgi vienmēr. Bet šodien svarīgi pretoties globālajiem varas centriem, kas ieinteresēti nacionālo atšķirību nivelēšanā. Latvijas gadījums unikāls ar to, ka šeit skaidri redzamas lielvaru spēles, mūsu politiskā sistēma līdzinās miniatūram globālo spēlētāju šaha galdiņam. Un mēs lieliski redzam, kurus politiskos spēkus vairāk bīda Maskavas roka, kurus – Brisele vai Vašingtona. Šajos apstākļos nacionālistu uzdevums ir definēt un aizstāvēt savas tautas, savas valsts intereses, neiztopot ne Rietumiem, ne Austrumiem.

Kuri, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem šobrīd saskaras mūsu tauta?

Pirmkārt, draudi no Krievijas. Pašreizējie Kremļa politiķi vēršas pret mūsu valsti drošības, ekonomikas, etnopolitikas un kultūras jomās. Otrkārt, kosmopolītiskā tolerance, kas Latvijā ienāk no Rietumiem. Treškārt, pašu latviešu inertums, nevēlēšanās vai varbūt neuzdrīkstēšanās cīnīties par savām tiesībām. Sākums pārmaiņām ir latviešos pašos, tāpēc mums pašiem jāsāk domāt un rīkoties pārliecinošāk. Tik bieži daudzinātā aizbraukšana no Latvijas ir iepriekš minēto problēmu, Rietumu un Austrumu lielvaru darbības sekas. Ir taču dzirdēti jauniešu stāsti, kuri nav atraduši darbu tāpēc vien, ka nepārvalda krievu valodu. No otras puses, iekļaujoties Eiropas Savienībā, tika neapdomīgi zaudētas veselas tautsaimniecības nozares un tātad arī darba vietas.

Saeimā ir Nacionālā apvienība, turklāt ilgus gadus atrodas pie varas. Vai tad viņi pietiekami neaizstāv latviešu intereses?

Mums ir bijušas dažas kopīgas akcijas, tāpat es pazīstu daudzus Nacionālās apvienības politiķus. Es neteiktu, ka būtu labāk, ja viņu nebūtu vispār, tomēr es arī nevaru likt roku uz sirds un apgalvot, ka viņi ir 100% nacionālo interešu aizstāvji. Apvienībā ir ļoti dažādi cilvēki – gan tādi, kuru grāmatu izdošanu sponsorē Juris Savickis, gan arī patiesi patrioti. Neaizmirsīsim, ka NA aizsegā atbildīgos amatos valstī nokļuvuši īsti tolerances ideoloģijas flagmaņi, kā vēl nesenais Mediju politikas nodaļas vadītājs Kultūras ministrijā Roberts Putnis. Tas pats, kurš nupat uzņēmies vadīt kādu politisko spēku un vest to uz vēlēšanām.

Tagad valstī sākusies diskusija par pāreju uz mācībām latviešu valodā. Jūsu nostāja?

To vajadzēja izdarīt jau senāk, 90. gadu sākumā!

Bet ilgtermiņā tas taču nozīmē šodienas krievvalodīgo asimilāciju. Vienkāršā valodā runājot – pārlatviskošanu.

Tieši tā! Raugoties ilgtermiņā, mums nav citu variantu, vidusceļa te nav. Ja desmitiem miljonu lielas tautas var atļauties, ka to nomalēs dzīvo neintegrētas minoritātes, tad latviešiem šādi eksperimenti var izrādīties bīstami. Vai nu cilvēks ieaug latviešu tautā, iemācās valodu, pieņem mūsu vērtības un tradīcijas, vai arī dzīvo savrupi savā pašpietiekamā etniskā geto. Rīgā un Daugavpilī joprojām var nodzīvot visu mūžu un nezināt latviešu valodu. Turklāt šo nošķiršanos vēl veicina Krievijas informācijas telpa. Ir vēl viens apstāklis. Tā kā esam maza valsts, tad divu paralēlu izglītības sistēmu uzturēšana ir visai dārga. Ja jau to nevar vai nevēlas atļauties par mums daudz bagātākas valstis, tad kāpēc Latvijai jānes šāds upuris? Cerēsim, ka patlaban iesāktā diskusija nav tikai kārtējā publikas “uzkurbulēšana” jau ar skatu uz nākamajām vēlēšanām, ka beidzot sekos arī reāli darbi.

Bet paraudzīsimies uz šo lietu no otras puses. Ko tad lai sakām par latviešu jauniešiem, kuri patlaban mācās Īrijas un Anglijas skolās? Vai arī viņi nolemti asimilācijai?

Diemžēl savā vairākumā par to liecina pasaules pieredze. Pēckara trimdas pirmā paaudze vēl saglabāja latviskumu, bet trešā paaudze ar retiem izņēmumiem latviski vairs tikpat kā nerunā. Turklāt tiem, kuri kara beigās pameta Latviju, bija daudz lielāka motivācija turēties pie latviskās apziņas. Dzimtenes atstāšanu viņi uztvēra kā sāpīgu zaudējumu. Turpretim šodienas emigrantiem dzimtenes sakņu izjūta ir vājāka. Nereti viņi pat jūtas kā ieguvēji – te taču dzīve labāka, vairāk var nopelnīt!

Jums līdzīgas organizācijas ir Skandināvijā, Ukrainā, Krievijā. Vai pastāv kāda sadarbība?

Mums ir draugi Ukrainā. Pēc Mucenieku akcijas, kad Latvijā liberāļi sāka “Tēvijas sargu” nomelnošanas kampaņu, mēs saņēmām spēcīgu atbalstu un uzmundrinājumu no ukraiņiem.

Man nesen bija saruna ar Dmitriju Savinu, kurš politisku iemeslu dēļ no Krievijas pārcēlies uz Latviju. Lūk, viņa vārdi: “Esmu krievu nacionālists un tāpēc atbalstu latviešus.” Vai te nav kāda pretruna?

Nepavisam! Jebkurš nacionālists atbalsta katras tautas neatņemamās tiesības viņas pašas zemē. “Tēvijas sargi” atbalsta latviešu tiesības Latvijā, ukraiņu tiesības Ukrainā un, protams, arī krievu tiesības Krievijā. Mums tas ir pašsaprotami un dabiski. Cilvēks, kurš ciena pats sevi un apzinās savas saknes, spēj cienīt arī otru.