Pavļuta daži skaisti ziedi, nesot sveicienus 0
Varētu teikt, ka amatā augstražīgais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts jau ir sapircis krāsas, bet vēl nezina, ko gleznot tai Gaujas krastu peizāžā, ar kuru viņš sauks atgriezties mājās pasaulē izklīdušo rokpeļņu tautu. (Tīši nesaku “latviešus”, jo zinu, ka Pavļutam tas nepatiks.)
Tas plāns vai uzmetums, ko Pavļuts pagaidām uzmālējis, viņam pašam liekas māksliniecisks, bet diezin vai visspēcīgs. Nav smādējams mēģinājums padarīt prombraucēju – atgriezušos gāju putnu bilanci mazāk apbēdinošu, taču, ieskatoties Pavļuta un citu kungu kārtīs, kaut kas liek uzmanīties. Kas? Nu tas, ka viņu reemigrācijas programma derētu arī lielu strādājošo masu pārvietošanai atpakaļ uz Albāniju. Ka cilvēki jāaicina un jānogādā mājās viņu tēvu zemē, viņu Latvijas valstī, tas Pavļutam, kā izskatās, ir viens pīpis, jo viņa bildē ne ar nokrāsu, ne tik tikko pamanāmu ēnojumu nav apelēts pie peļņā aizbraucēju patriotisma jūtām. Plāna serdē atzīts, ka desas līkums ir gudrākais un viltīgākais paņēmiens, lai kādu kaut kur ievilinātu. Tamdēļ no Ekonomikas ministrijas manteļskurstenī iekārtā kūpinātā šķiņķa un no ēdnīcā sutinātiem skābiem kāpostiem un taukšķētiem pelēkiem zirņiem vajadzētu izplatīties kārdinošai smaržai, lai pat duraks, atminējis par vēsturiskajām saknēm un garšīgo barību, ne dienu ilgāk vairs negribētu palikt pie apkaltušiem svešatnes “fish & chips”. Tautiešiem ārzemēs stāstīs par pieaugošām iespējām šeit pelnīt relatīvi lielu algu, par ērtu darba vietu radīšanu – pats Pavļuts pieliks roku, piedāvājot apmaksātas vakances valsts uzņēmumu pārvaldē, jo partijas biedriem tās nekāda vīzē netiks pietaupītas!
Ekonomikas ministra nestie sveicieni zināmā mērā izpaudīsies, tā teikt, šķiriskās interesēs. Latvijas saimniecība virzīsies augšupejā, un rūpniekiem, uzņēmējiem vajadzēs daudz strādnieku. Būtu iespējams ievest čaklus korejiešus un citus gastarbeiterus, taču tas ir piņķerīgi.
Ja Anglijā, Īrijā vai Skandināvijā ir latviskas izcelsmes labi dresēts darbaspēks, priekšroka dodama šai rezervei, lai mūsu saimniecība augšāmceltos kā Staburags. Sevišķi pagodinājumi būs “smadzenēm”, kuras atgriezīsies dzimtenē! Bet ne ar vārdu neuzrunā Latvijas pilsoņus, modinot viņos piederības sajūtu. Sak, atgriezieties un palīdziet veidot latvisku Latviju un nacionālu valsti. Atcerieties tēviju, kur ir jūsu mājas un senču pēdas. Es saprotu, ka Pavļuta kunga domāšana ieprogrammēta citās kategorijās – ne vientiesīgi, bet globāli, ekonomiski un kosmopolītiski. Atgādināt par patriotismu nesader ar brīvo tirdzniecību, svabadu darbaspēka kustību un konkurētspēju. Tomēr Reformu partijas baušļos ir elēģiski rakstīts, cik visi ir “mūsējie”, un varbūt vērts nevis transportēt darbaspēku, bet saukt mājās šai zemei piederējušos. Viņos dzīvo latviskā stīga, – atceros, cik tālu sniedzās rindas pie vēlēšanu iecirkņiem, kad tālienē mītošie latvieši devās aizstāvēt savas valsts valodu. Bet varbūt tas tikai sentiments.
