Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
12. maijs, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Pazudušais pusgadsimts Latvijas vēsturē (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs saka uzrunu svinību laikā par godu Uzvaras dienai un nacisma sagrāvei, kā arī Otrā pasaules kara upuru piemiņai Uzvaras parkā.

Tas patiesībā no mūsu vēstures nemaz nav pazudis bez pēdām – laika periods starp baigo vasaru un Latvijas valsts atgūšanu. Lai gan par tā šķietamo neesamību liek domāt frāze Rīgas mēra Nila Ušakova apsveikumā padomju partizānu brigāžu un 130. latviešu strēlnieku korpusa veterāniem, uzsverot, ka “bez nacisma sagrāves, bez uzvaras Otrajā pasaules karā mums šodien nebūtu arī atjaunotas valsts, nebūtu iespējas svinēt 4. maiju un 18. novembri”. No sacītā gandrīz jāsecina, ka suminātie sarkanarmieši un sarkanie partizāni cēlās cīņai par 18. novembra Latviju un ka 1990. gada 4. maijs iestājās tūlīt pēc 1945. gada 9. maija.

Droši vien Rīgas mērs ļoti labi zina – Staļins lika veidot 130. korpusu (latvieši tajā bija nospiedošā mazākumā) nevis tāpēc, lai atjaunotu Latvijas valsti, kuru pats 1940. gadā bija sagrābis, bet tāpēc, lai neatkarīgā Latvija nekad vairs Eiropas kartē neparādītos. Viņa kādreizējais stratēģiskais partneris Otrā pasaules kara sākumā nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers arī uzskatīja, ka Latvijai nav jābūt. Tāpat kā vairākām citām Eiropas valstīm. Mūsu nacionālās pagrīdes izcilākie prāti profesora Konstantīna Čakstes vadītajā Latvijas Centrālajā padomē nekļūdījās, izvērsdami ideoloģisku pretdarbību abiem totalitārajiem režīmiem. Viņi savās ideālisma caurstrāvotajās, taču juridiski pamatotajās un politiski tālredzīgajās deklarācijās apelēja pie Rietumu demokrātijām, kuras nebija atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju staļiniskajā PSRS. Tajā pašā 1944. gadā, kad sarkanarmijā tika saformēts 130. strēlnieku korpuss, LCP nāca klajā ar vēsturisko memorandu, kurā prasīja Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu un Latvijas teritorijas aizstāvēšanu “pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu”. Vairāki LCP dalībnieki nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, bet tos, kuri pēc kara palika Latvijā, saņēma ciet čekisti, jo masu represijas atsākās ar jaunu sparu. Arī Latvija kā valsts pēc 1945. gada 9. maija arvien bija Otrā pasaules kara upuris – totalitāra režīma nelikumīgi pārvaldīta teritorija, kurā tiek pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Tāpēc būtu diezgan dīvaini uzlūkot šo datumu par Latvijas svētkiem (kādi tie esot Rīgas mēra uztverē), ja arī 9. maijs ir Ušakova, daudzu “Saskaņas” vēlētāju un Krievijas svētki, turklāt putiniskās propagandas nolūkos plaši izmantoti. Paliksim pie kara upuru pieminēšanas un nacisma sakāves atzīmēšanas 8. maijā, kad to ierasti dara Rietumu pasaule, no kuras baltieši piecdesmit gadus bija atrauti.

Latvijas valsts attīstībai atņemtajā pusgadsimtā, kura gaitā cita citu nomainīja padomju, nacistiskā un atkal padomju okupācijas varas, neatkarības ideju turpināja uzturēt mežabrāļi, vēlāk atsevišķas intelektuāļu aprindas un Gunāra Astras pārliecības cilvēki. Bet zema­pziņā – tautas vairākums. Tas pats tautas vairākums, kas 1990. gada pavasarī sveica deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un tajā ierakstīto, ka 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienības īstenotā agresija pret Latviju “kvalificējama kā starptautisks noziegums”. Ne Maskavas, ne arī īsti mūsmāju t. s. sociāldemokrātiskās partijas politiķu joprojām neatzīts noziegums pusgadsimta garumā. Tomēr represīvo orgānu un militāristu ilgi balstītās impērijas sabrukums mums ļauj svinēt gan 4. maiju, gan 18. novembri.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Uzlūkojiet 9.maiju par Eiropas dienu – un svinēt kā svin 300 000, kas pametuši Latviju pēc neatkarības atgūšanas. Priekā! Latvieši ir visur pasaulē!

    • Un tas arī ļaus turpinat okupācijas svētku svinēšana.Latvijas pilsoņiem vienkārši jābūt lepniem par savu valsti,par savas valsts valodu,bet tas iespējams tikai nelaižot demokratiska un patriotiska veidā pie valsts vadīšanas izbijušos okupantu ideoloģiskās frontes vadošos kadrus,tad nebūs jākaunas par šo kadru galeriju Rīgas centrā,bet iespējami ātri šo galeriju pārvietot uz okupācijas muzeju kā liecību par latviešu neizmērojamo iecietību pret saviem nodevējiem un neliešiem.

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (27)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Atlaist Saeimu vai atlaist vēlētājus?

Centrālā vēlēšanu komisija reģistrējusi parakstu vākšanai biedrības “Varu Latvijas tautai” atkārtoti iesniegto tautas nobalsošanas ierosinājumu par Saeimas atsaukšanu. Šādu parakstu vākšanu biedrība rosināja jau pagājušajā gadā, bet tā noslēdzās bez rezultāta šā gada 13. novembrī. Gada laikā bija izdevies savākt tikai 514 vēlētāju parakstu. Ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu var ne mazāk kā viena desmitā daļa jeb 155 224 vēlētāji. Diskutējot par šo iniciatīvu, sociālajos tīklos izskanējis arī tāds viedoklis: “Pat ja es piekristu, ka jāatlaiž šī Saeima, tomēr nav nekādas garantijas, ka tiks ievēlēts labāks parlaments, jo par to balsos tie paši vēlētāji, kas iepriekš.”

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+