“Pazuduši lidojumā”. Fragments no romāna 1

Sofija sarosījās. Cik neērts guļamais. Acu plakstiņi nodrebējuši negribīgi pavērās. Vēl kaut mazliet pagulēt, vēl mazliet… Bet neērtā guļvieta lika ķermenim protestēt. Acis vaļā un celties! Pag, bet kā viņa te gadījusies? Ak, jā, atmiņā nāca savādie nakts piedzīvojumi. Mājās, tikai kāpēc viesistabā? Nē, vēl mazliet mierinoša miega… Plakstiņi smagi noslīdēja. Kluss smilksts un mikls pieskāriens delnai beidzot izrāva no saldās miega varas.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

– Arčij! – Sofijas acis atvērās un izbrīna pilnas uzlūkoja suņuka saplacināto purnu. Viņas mīļais mopsītis, tik dzīvespriecīgs un, šķiet, izveseļojies!

– Manu puisīt, sailgojies pēc mammītes, ja? Sailgojies… – viņa saldi bubināja, bužinot suņa aušteles. Arčijs, kusdams laimē, vicināja īso astes strupulīti cik jaudas. – Kur tad saimnieks, ko? – viņa turpināja dūdot. – Šodien kāzu diena, šodien!

CITI ŠOBRĪD LASA

Viņa pieslējās sēdus un izstaipījās. Saburzīta kā veca nauda – nepatika pašai pret sevi lika saraukt degunu. Duša un brokastis – tas ir tas, kas vajadzīgs! Un tad… Kur tad viņas baltais dārgums, šikais cunami? Acis pārskrēja istabai, un skatiens apstājās pie atvērtās somas. Savilkusi uzacis, sieviete piecēlās un pacēla plastikāta maisu. Kurš jau paguvis piegrūst ķetnas viņas dārgumam? Saudzīgi atvērusi iepakojumu, viņa ļāva kleitas mežģīnēm izsprukt brīvībā. Sirds saldi ietrīsējās – pasakains skaistums, tieši kā viņai radīts. Arčijs piekrītoši lēkāja apkārt un skaļi dvašoja. “Mūsu mazais tvaikonītis” – viņa mēdza dēvēt suņuku. Pavisam vesels, ne miņas vairs no saguruma un nespēka!

– Ai! – Sofija skaļi iesaucās, satrūkusies no negaidīta trokšņa. Televizora ekrāns gaiši iemirgojās, un ziņu diktore aši bēra ziņas. – Arčij! – sieviete pārmetoši novilka. Mazais mopsis bija uzminis uz tālvadības pults. Gandrīz sirdstrieku saimniecei piebaidīja! Pats gan nelikās traucēties, nemitīgi pinās pa kājām un ar skatienu bija gatavs vai apēst savu mājas karalieni.

Sofija apsēdās dīvānā un pievērsās televizora ekrānam. Laikam kas svarīgs, ziņa izcelta.

– Kā jau vakarnakt minējām, 5. jūlija naktī nolaidusies lidmašīna Dublinas lidostā patiešām identificēta kā 2014. gadā pazudušais Rīga–Dublina reiss. Aviokompānija savu vainu notikušajā nesaskata, lidojums vadīts pēc visām atbilstošajām instrukcijām, tomēr uzņemas izmaksāt kompensāciju divdesmit tūkstošu eiro apmērā katram no cietušajiem. Lidostas vadība no sīkākiem komentāriem atsakās, jo, kā atzina, tas ir pāri cilvēka saprašanai…

Sofijas rokas nesaudzīgi žņaudzīja mežģīņoto kleitas audumu. Kā tad tā? Soli pa solim atmiņā atausa nakts notikumi. Lidmašīnas riņķošana virs lidostas, drūzma pie pasu kontroles… Kā tad, kurš tad dos atļauju nolaisties kaut kādai sen aizmirstai lidmašīnai? Un pases… Tā drūzma… Droši, ka vismaz kādam no pasažieriem pases derīguma termiņš beidzās jau tur, augšā, debesīs. Pāris stundās dzīve bija sagriezusies kājām gaisā. Leo… Sofija aizspieda muti ar plaukstu, lai apslāpētu sāpju kliedzienu. Tad jau tas arī var būt patiesība? Leo un Amēlija, viņas mīļā, mazā māšele un labākā draudzene… Nē, viņi nevarēja tā izrīkoties, nevarēja nodot! Tam nu gan viņas prāts atsakās klausīt. Visam pārējam, jā, kaut kā, ar laiku, bet ne šim!

Reklāma
Reklāma

– Labrīt, Sofij, – klusa balss lika novērsties no televizora ekrāna un uzlūkot viņa seju. Spēja vēlme apskaut mijās ar slābanumu. Locekļi kā marionetei, tikai viņa spēcinoši vārdi tajos iedvesīs dzīvību.

– Labrīt… Leo, – balss nevarīgi lauzās uz āru. – Es tikko redzēju ziņās…

– Es zinu, Sofij. Mēs jau vakarnakt redzējām. Tas ir kaut kas neticams, brīnums.

– Jā, brīnums, kurš nozog gadus un sapņus! – Sofija atguva balsi, un baltā kleita izslīdēja no pirkstu tvēriena, apsedzot kājas. – Vai tas par Amēliju un tevi… – viņa vilcinājās. Ja nu atbilde būs tāda, ka labāk to nedzirdēt? – Vai tas ir tiesa? – viņa saņēmās un spēra laukā.

– Jā, – Leo īsi atteica un nodūra skatienu.

– Tas nevar būt tiesa! – viņa pielēca kājās. Nu jau līgavas kleita bija zem viņas kājām.

Skatiens pielipa fotogrāfijai virs kamīna – tie abi, smieklīgos Ziemassvētku džemperos pie egles. Tik laimīgi savā divatnē.

– Sofij! – Amēlija nostājās blakus. – Tu biji pazudusi bez vēsts divus gadus, saproti? Pa šo laiku daudz kas ir mainījies. Nenosodi, pirms neesi uzklausījusi, labi?

Sarkanmate iecirtīgi pagrieza galvu sāņus. Lai viņu liek mierā, lai iet prom un atstāj vienu. Viņa vairs neko negrib dzirdēt un redzēt, gana jau paguva – Amēlijas briestošais viduklis nebija noslēpjams pat zem platās blūzes.

– Jums būtu labāk, ja es nekad nebūtu atgriezusies, vai ne? – viņa norija asaras.

– Ko tu runā, māsiņ! Tevis dēļ es būtu gatava atdot visu!

– Arī Leo, savu vīru, ko man nozagi! – Sofija iekliedza Amēlijai sejā.

– Tā vis nevajag, – Leo iestājās starp abām māsām. – Te neviens nav vainojams. Tie ir divi gadi, Sofij.

– Ilgi vis nesērojāt! – sarkanmate iegrūda dunku viņam krūtīs un pagriezusies metās laukā pa durvīm. Durvis ar skaļu blīkšķi aizcirtās un atskanēja plīstoša stikla šķindoņa. Sofija ļauni nopriecājās – lai logu rūtis birst, lai viss šķīst un plīst. Tāpat visa dzīve lauskās. Tie abi kā parazīti piesavinājušies viņas sapņus. Mājas, ģimene, draudzība, mīlestība… Viss zudis. Pagalam!

Roka satraukti tvēra pēc rokassomiņas. Pati nesaprata, kā to paguvusi paķert līdzi. Viss kā miglā. Beāte! Viņa piezvanīs Beātei. Ja tūliņ pat neaprunāsies ar kādu normālu cilvēku, sajuks prātā, nojūgsies tāpat kā vecā kaimiņu Milda. Tāpat kā viņa, baidīs bērnus līdz mūža galam, kamēr pašu atradīs vien nedēļu pēc nāves. Neviens tādas trūkumu neizjūt, kamēr nesāk smakot.

Mobilais vēsi iegūla rokā. Beāte. Klausule piespiedās ausij, bet gaidītā savienojuma signāla vietā piemirstais “atvainojiet, izejošie zvani ir slēgti”. Sofija vīlusies nolaida roku. Ak, tad tā. Tikai tagad saprata telefona lieguma iemeslu. Divi tūkstoši sešpadsmitais, tie abi bija apgalvojuši. Divus gadus mobilais netika lietots. Divus gadus nemaksāti nulles pielietojuma rēķini. Sasodīti garus divus gadus. Palikusi bez nekā, plika kā baznīcas žurka uz ielas! Sofija niknumā trieca mobilo pret zemi. Lai tad arī izšķīst pēdējais, kas vēl palicis! Kā viņš tā varēja… Divi gadi? Nu un tad? Kaut vai divdesmit! Ja mīl, tad būtu gaidījis kaut visu mūžu.

Tātad nemīlēja – izsmējīga lietus šalts piepeši nogāzās pār viņas galvu. Tikpat pēkšņi kā viss pēdējās stundās notikušais. Sieviete atlieca galvu un paskatījās aug­šup. Tumšu mākoņu gubu piestumtās debesis bagātākas nekā viņas dzīve. Drūmas, jā, bet atskries vējš, izdzenās padebešus un debesīs atkal spīdēs saule, bet viņa? Kurš atskries, lai izdzenātu viņas negaisa mākoņus? Sejā sitās lietus lāses, sajaucoties ar silti sāļu valgmi. Tīkami vēss lietus pieskāriens sakarsušajai sejai. Ja nu Leo viņu nekad nav mīlējis? Vai tā var būt? Vai maigie skāvieni un kaisles pilnās naktis bija tukša viņa vajadzību apmierināšana? Prāts ļauni centās iegalvot – jā, citādi nevar būt, bet sirds kliedza pretējo. Tādas acis, kas, maiguma pilnas, veras pretī, rokas, kas tik saudzīgi apskauj, it kā baidoties nodarīt pāri, bet tik stingri, lai viņa nepazustu tvērienam – tas nevarēja būt meli. Un Amēlija? Mazā, mīļā māsa… nekad viņai nebija nodarījusi pāri, pat bērnu dienu rotaļās ne.

Lietus mitējās, un tumšajos padebešos pavērās zila debess sprauga. Sofija tupēja uz ceļgaliem, izmirkusi līdz ādai, un joprojām vērās augšup. Re kā, bija taisnība, lietus pāri. Zilajā debesu spraugā iespīdējās sudrabains punkts. Lidmašīna. Sofija sarāvās un novērsa skatienu. Būtu viņa zinājusi, ka viss tā beigsies, savu kāju nespertu lidmašīnā, pat lidostas virzienā ne! Divdesmit tūkstoši eiro kompensācija, ziņās vēstīja, bet vai tas var atsvērt zaudējumus? Vairāk nekā simt cilvēku dzīves satricinātas līdz pašam pamatam… Veiksme tam, kas nepalika zaudētājos. Neticama veiksme. Viņas nebija veiksminieku vidū. Palika dzīva? Nu un tad, viss zudis, it kā būtu tikko dzimusi un izmesta uz ielas. Par ko viņa tā nosodīta? Plaukstas nogūla uz raupji pelēkā asfalta, un mati slapjās lēkšķēs nokārās līdz pat zemei. Dziļas vaimanas pieskandināja vienaldzīgo ielu.

Nāc, mīļā, – pazīstami maigai balsij sekoja apskāviens. – Nāc, iesim mājās.

Mājās? – Sofija neko neredzošu skatienu pavērās māsas sejā. – Vai tad man vēl ir mājas?

Sofij, nāc! – Amēlija lūdzās. – Tu nevari te palikt. Nāc man līdzi.

Lietus atsāka līt ar jaunu sparu. Sofija pameta skatienu augšup. Zilā debesu acs atkal aizvilkusies ciet, sazin, kur tagad lidmašīna…