Mobilā versija
+0.3°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
23. februāris, 2017
Drukāt

Pēc Dalasas šāvieniem. Biogrāfiskā drāma “Džekija”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kopš pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā biogrāfiskā drāma “Džekija” bijusi viena no visvairāk slavētajām pagājušā gada filmām un trīs kategorijās – labākā aktrise, kostīmi un mūzika – tā nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai “Oskars”, kura ieguvēji būs zināmi 26. februārī.

Daudz un dažādu iemeslu dēļ Žaklīna Kenedija-Onasis bijusi viena no visvairāk zināmajām 20. gadsimta sievietēm. Piepildījusi mātes sapni par “ieprecēšanos labā ģimenē”, viņa kļuva par vienu no Kenediju klana, un piederība šai amerikāņu tik varenajai ģimenei nozīmēja arī daudzu krupju norīšanu, kā arī traģēdijas vienu pēc otras. Protams, arī viņas pirmā vīra Džona F. Kenedija nogalināšanu Dalasā, kur viņš kļuva par (it kā) Hārvija Lī Osvalda raidīto ložu upuri.

Šo laiku – dažas dienas uzreiz pēc Kenedija slepkavības – savas filmas centrā izvēlējies čīliešu režisors Pablo Laraīns, lielajam ekrānam adaptēdams Noa Openhaimera scenāriju, ko autors pats savulaik bija iecerējis kā pamatu vairāksēriju televīzijas filmai. Spalvas meistarību novērtēja jau Venēcijā – pasaules vecākajā kinofestivālā no Sema Mendesa vadītās žūrijas Openhaimers saņēma balvu par scenāriju –, un filma bija nominēta arī “Zelta lauvai””, un nu – iesaistīta cīņā pēc kinopasaules kārotākās balvas. Kāds gan būtu “Džekijas” liktenis, ja tiktu realizēts projekts ar Darenu Aronovski kā režisoru un Reičelu Vaisu titullomā, nu var tikai minēt, taču abu privāto attiecību izbeigšanās pielika tam punktu, un, projektā ielecot jau “Oskaru” saņēmušajai Natālijai Portmanei, kaut arī ne vizuāli līdzīga, aktrise izdarījusi zvēra darbu, uz ekrāna iemiesojot vienu no 20. gadsimta ikonām.

Sagatavošanās posms, kurā Portmane caururbusi kaudzēm rakstu un grāmatu, caurskatījusi kinohronikas un noklausījusies intervijas, viņai ļāvis gan apgūt Džekijas kustības, runas manieri un sīkas nianses, kas bijušās pirmās lēdijas dzīvesstāstu nepārzinošam skatītājam pat paslīdētu garām, kā arī izdzīvot savas varones dzīves zīmīgus brīžus, ko “Life” žurnālā pēc sarunas ar prezidenta atraitni (un viņas pieprasītajām korekcijām) minējis arī Teodors H. Vaits. Nelineārais stāstījums, kas abus sarunas biedrus ved pa Džekijas atmiņām, pateicoties muzikālajam noformējumam, ieguvis mazliet biedējošas aprises, ko viegli varēja pārvērst arī bezgaumīgā farsā, no kā Laraīns izvairījies.

Vīru nupat zaudējušas sievietes stāstā viegli zaudēt cieņu pret viņas emocijām un pievērsties žēlošanai, jo īpaši jau gadījumā, kad varone ir bijusi reāla persona, kuras eksistence atstājusi būtiskus nospiedumus 20. gadsimta vēsturē. Taču Laraīns, kaut arī jaunpienācējs biogrāfiskā drāmā, respektē žanru un vizuāli ietērpis to atbilstoši Džekijas audzināšanai – visas emocijas jāpatur pie sevis, taču vēsturiskie notikumi, kas iespiedušies kolektīvajā atmiņā – arī viņas rozā kostīms, kas nošķiests Džona asinīm, un dēla Džona atvadas no tēva –, iegūst konkrēti cilvēcīgas aprises.

 

“Džekija”/”Jackie”

ASV, Francija, Čīle, 2016.

Režisors: Pablo Laraīns

Lomās: Natālija Portmane, Pīters Sarsgārds, Grēta Gērviga, Billijs Kradaps, Džons Hērts

No 24. februāra “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”, “Splendid Palace”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+