Pēc Krimas sekos Daugavpils? Nekādā gadījumā! 24
Kopš sākusies Krievijas agresija Krimā, masu informācijas līdzekļos atkārtoti var sastapties ar dažādu ekspertu un amatpersonu izteikumiem, ka apdraudējuma zonā atrodas arī Daugavpils, jo tur cilvēki, Maskavas samusināti, varētu sākt sliekties par labu Krievijai. Tādus mājienus izteicis Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, un tādu jautājumu intervijā ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu (“Saskaņas centrs”) cilājusi arī ”Neatkarīgā Rīta Avīze”. “Tad, ja 80% Daugavpils krievu pateiks, ka grib pievienoties Krievijai, nu… tad jau būs par vēlu. To vienkārši nevajag pieļaut,” spriež N. Ušakovs. Bet ko par to saka paši daugavpilieši?
”Daugavpilī cilvēki nav aktīvi uz nemieriem. Ja politiski apzināti nemusinās, nekas tāds nenotiks,” spriež Daugavpils Universitātes (DU) rektors, daugavpilietis ar 30 gadu pieredzi Arvīds Barševskis. Tad jau vairāk vajadzētu uztraukties par Rīgu. Tas redzēts vēl 2004. gadā, kad krievu skolu aizstāvēšanas ”štābisti” sacēla nemieru galvaspilsētā, kamēr Daugavpilī viss bijis samērā mierīgi. Pēc Barševska ieskata, Daugavpils negatīvais tēls ir izveidots mākslīgi: ”Ieejiet Daugavpilī jebkurā veikalā un, ja kasierei jautāsiet latviski, viņa atbildēs, kaut vai lauzīti. Rīgas Maskavas priekšpilsētā tad jau ir smagāka situācija. Pats reāli esmu sastapies ar ignoranci turienes mazajos pārtikas veikaliņos.” Augstskolas rektors atgādina, ka Daugavpils nekad nav bijusi ”sarkana”, un daudznacionālais iedzīvotāju sastāvs droši vien arī ir iemesls pilsētnieku tolerantajai attieksmei. Turklāt būtu grūti iedomāties masveida pieprasījumus pēc pievienošanas Krievijai, ja daudziem daugavpiliešiem tuvinieki un draugi šobrīd dzīvo vai strādā Rietumeiropā. Arvīds Barševskis neaizmirst atgādināt universitātes lomu atmosfēras radīšanā Daugavpilī: ”Ikdienā par to bieži neiedomājas, bet reāli te tā ir galvenais latviskuma centrs.” No DU nāk ne mazums Latvijai lojālas krievu inteliģences.
DU Rusistikas un slāvistikas katedras vadītāja asociētā profesore Anna Stankeviča iespējamību, ka Daugavpils iedzīvotāju vairākums varētu vēlēties pievienošanu Krievijai, raksturo īsi: ”Murgi! Es neesmu tādas noskaņas manījusi. Pat ne tuvu!” Stankevičas kundzei dzimtas saknes Daugavpilī stiepjas līdz 16. gadsimtam, un viņa atzīst, ka pilsētā gan ir daudz slāvu tautību cilvēku, tomēr rīdzinieku spriedumos par Daugavpils ”krieviskumu” esot daudz augstprātības un situācijas neizpratnes: ”Varbūt sadzīvē ļaudis runā mazāk latviski, bet visās iestādēs viss ir latviski, skolu valodas eksāmenu iznākumi arī ir labi. Biežāk brauciet pie mums un analizējiet, kas te ir, nevis runājiet par baumām! Tā ir politika, bet politika ne vienmēr ir tīra.”
Par kādu atdalīšanas centienu absurdumu ir pārliecināta arī daugavpiliete Ināra Kriškijāne: ”Krievi ir manu draugu un draudzeņu lokā. Varbūt viņi arī atbalstītu to, ko Tatjana Ždanoka saka par valodu, bet būtu kategoriski pret pievienošanu Krievijai. Nekādā gadījumā! Pazīstu tādus, kas privātā biznesa dēļ braukā uz Krieviju un Baltkrieviju. Jā, viņi mēdz teikt, ka jau pie mums neesot kārtības, bet pie ”viņiem”… Lai cik Krievijas televīzijas kanāli nerādītu, ka tur viss labi un kārtīgi, cilvēki aizbrauc un paši redz situāciju. Un tā ”tuvajos kaimiņos” salīdzinājumā ar Latviju ir tikai mīnusos. Es tīri cilvēciski saprotu tos, kas pieņem Krievijas pilsonību tikai tāpēc, ka tur 55 gados sieviete var jau doties pensijā. Tas ”bums” bija pirms kādiem četriem gadiem. Bet lai pilnībā pārietu uz turieni?! Nē, nē! Nu, varbūt būtu kādi daži procenti, ja sāktos liela aģitācija, bet Daugavpilī cilvēki ir izglītoti. Viņi neuzskata sevi par citas valsts iedzīvotājiem un mēdz pat teikt: mēs jau neesam krievi.”
Filoloģe un krievu valodas mācību līdzekļu autore Elvīra Isajeva aizrāda, ka gribētāji pievienoties Krievijai lielākoties jau sen to izdarījuši, pārceļoties vai pieņemot pilsonību. ”Protams, būs kāda neliela agresīvi noskaņota daļiņa. Mums ir ”interesanti” politiķi, kuri, lai celtu savu reitingu, arī varētu organizēt aptauju par pievienošanos, tomēr vairākums vidējās paaudzes cilvēku ir lojāli Latvijai. Paziņas aizbrauca dzīvot uz Baltkrieviju. Izturēja tur pusgadu un atbrauca atpakaļ. Man tuvi draugi arī padzīvoja Krievija un atgriezās. Nav tā, ka mums apkārt visi runātu, cik tur labi un cik te viss slikti.” Elvīra Isajeva neslēpj, ka sadzīviskā līmenī kādā brīdī cilvēkos var parādīties sarūgtinājums pret valsti, ja pensija maza vai kāda iestāde nav bijusi atsaucīga: ”Bet nākamajā rītā viņi pamostas un domā: cik labi, ka es te dzīvoju!”
