Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Pēc Ļeņina danču grāmatas 1


Šī tautumeita sveic Baltkrievijas lauksaimniecības izstādes apmeklētājus.
Šī tautumeita sveic Baltkrievijas lauksaimniecības izstādes apmeklētājus.
Foto – Juris Lorencs

No 12. februāra Baltkrievija esot mazliet atvērusies pasaulei – 80 valstu, tajā skaitā ES un ASV, pilsoņi varēs iebraukt šajā valstī un piecas dienas uzturēties bez vīzas. Skan jau skaisti, bet ir viens “bet” – iebraukšana iespējama tikai caur Minskas lidostu. Tas automātiski nozīmē to, ka iespējamo tūristu skaits nebūs liels. Tā kā lētās aviokompānijas uz Min­sku nelido, tad grūti iedomāties, ka vācieši, franči vai briti, nemaz nerunājot par amerikāņiem vai japāņiem, būs gatavi aizskriet uz Minsku, lai pavadītu tur nedēļas nogali. Cita lieta, ja bezvīzu režīms attiektos arī uz sauszemes robežas šķērsošanu. Tad to noteikti izmantotu daudzi Polijas, Lietuvas un Latvijas iedzīvotāji – kaut vai lai iepirktos, lai biežāk apciemotu radus. Turklāt šīs valstis ar Baltkrieviju saista laba un lēta autobusu un vilcienu satiksme.

Ja jau ekonomiski šim lēmumam nav īsta pamata, tad jājautā – kāpēc “pēdējais Eiropas diktators”, kā Lukašenko nereti dēvē Rietumu mediji, tā rīkojas? Iespējams, ar šo soli viņš vēlējies izdarīt reveransu Rietumiem un vienlaikus pabrīdināt Krieviju, kas jau paziņojusi par pasu kontroles ieviešanu uz Baltkrievijas un Krievijas valsts robežas. Par to nav jābrīnās, jo līdz šim abu valstu robeža pastāvēja vien “uz papīra”. Līdzīgi rīkotos arī Latvija uz robežas ar Igauniju, ja šī valsts pēkšņi iedibinātu bezvīzu režīmu ar Krieviju.

Baltkrievija patlaban šantažē Maskavu – gan ar šo bezvīzu režīmu, gan piedraudot iepirkt naftu ne no Krievijas, gan žēlojoties par neizdevīgo atrašanos Eirāzijas ekonomiskajā savienībā. Divu gadu laikā kopš tās izveidošanas savienība neesot nesusi vēlamos augļus, Baltkrievija tikai zaudējusi 15 miljardus ASV dolāru.

Mūsu kaimiņvalsts šodien burtiski tiek plēsta pušu starp Austrumiem un Rietumiem. Maskavai Baltkrievija ir svarīga ģeopolitisko un militāro mērķu nodrošināšanai, tieši pie šīs valsts rietumu robežas sākas “Suvalku koridors”, nelielā zemes strēle Polijā un Lietuvā, kas atdala pagaidām vēl Krievijas orbītā riņķojošo satelītu no Kaļiņingradas anklāva.

Savukārt tāda Baltkrievija, kāda tā ir patlaban, Rietumiem nav vajadzīga. Jebkura patiesa tuvināšanās ar tiem Baltkrievijai nozīmētu nopietnas politiskas un saimnieciskas reformas. Jāšaubās, vai pašreizējais prezidents Lukašenko par tādām izšķirtos. Un, ja arī izšķirtos, tad diez vai viņam atrastos vieta šajā jaunajā Baltkrievijā. Situācija mazliet atgādina “pārbūves” laikus Padomju Savienībā. Kā teica Mihails Gorbačovs, “process aizgāja”, tikai beigu beigās tas samala viņu pašu – par vājumu, par mīņāšanos uz vietas. Reformas nevar būt pa pusei, tās vai nu ir, vai nav.

Padomju laikā klīda joks par Ļeņina darbu “Solis uz priekšu, divi atpakaļ”. Par neizlēmīgu cilvēku teica, ka viņš dzīvojot pēc “Ļeņina danču grāmatas”. Šķiet, ka šis bezvīzu režīms, kas baudāms tikai piecas dienas un tikai Minskas lidostā, lieliski simbolizē pašreizējo Baltkrievijas politiku – mēģināt nosēdēt uz diviem zirgiem vienlaikus. Taču vēsture liecina, ka tas var izdoties tikai pavisam īsu brīdi.

LA.lv