Pēc noziedēšanas mūžzaļās ibēres jāapcērp 0
“Cik ilgi mūžzaļās ibēres var augt vienā vietā bez pārstādīšanas? Pavairojot ar sēklām, tās tikai vienu gadu zied ļoti bagātīgi un ir izcili dekoratīvas. Nākamajos gados tām lapas pie pamata ir nobrūnējušas, ziedi veidojas tikai dzinumu galos.” Maija Rūjienas novadā
Dārzos bieži stādītā mūžzaļā ibēre (Iberis sempervirens) ir daudzgadīgs, līdz 30 cm augsts puskrūms ar gulošiem, bagātīgi sazarotiem stublājiem, to galotnes pacilas. Augiem raksturīgas tumši zaļas, ādainas lapas. Zied no maija vidus līdz jūnija sākumam, ziedi sakopoti vairogveida ziedkopās dzinumu galotnēs. Ziedēšanas laikā ibēres atgādina baltus, kuplus spilvenus. Pazīstamākās šķirnes: ‘Snowflake’ – līdz 25 cm augsta, spēcīgi augoša, ar lieliem, baltiem ziediem; ‘Zwergschneeflocke’ – līdz 15 cm augsta, lieliem, baltiem ziediem.
Ibēres vislabāk aug ar humusu bagāti ielabotā, caurlaidīgā smilts vai mālsmilts augsnē, saulainā vietā vai nelielā noēnojumā.
Ziemas kailsalā var ciest šo augu lapojums (lapas nobrūnē, nosalst), tādēļ rudenī mazie krūmiņi jāpiesedz ar skujkoku zariem. Lai aizkavētu jauno lapu parādīšanos pirms vēlajām salnām, cerus var arī daļēji apbērt ar sausu kūdru vai līdzīgu segmateriālu.
Pēc Nacionālā Botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas asistentes Ilmas Neretas teiktā, ibēres vienuviet var augt ilgi, ar laiku tās veido plašus cerus. Vecākiem augiem centra daļas atkailināšanās ir dabiska parādība (kā nekā augs ir puskrūms), taču to var mazināt un diezgan labi novērst, pēc pārziedēšanas apcērpot. Lielākajai daļai gulošo stublāju apgriež noziedējušos ķekarus kopā ar daļu lapojuma, tādējādi veidojot vēlamo krūma formu. Tuvu augsnei ik pa laikam nogriež tikai atsevišķus novecojušos dzinumus. Pēc apgriešanas ceri labi ataug un ir vēl kuplāki. Pēc noziedēšanas ieteicams pilnmēslojums.
Pamatsugu pavairo ar sēklām, šķirnes – ar spraudeņiem, vislabāk tos griezt vasaras sākumā.
Ibēres pacieš ilgstošu sausumu, labi noder akmeņdārzos, puķu dobēm un apmalēm, kā arī atbalsta mūrīšu apaudzēšanai.
