Praktiski
Dārzs

Pēc retumiem uz Poliju. Kā Lodziņi Raunas pievārtē iekārto dārzu 16

Foto – Uldis Muzikants

ILVAS un JĀŅA LODZIŅU 1,2 hektārus lielais dārzs atrodas Raunas pievārtē. Senā mājvieta un dārzs pēdējos gados piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. To atzinīgi novērtējuši arī Puķu draugu saieta dalībnieki, kuri pērnvasar viesojās Raunā. Lodziņu ģimenes dārzs ir ne tikai plašs, bet arī ar ievērības cienīgu augu kolekciju. Var tikai apbrīnot, ar kādu mīlestību un rūpību viņi stāsta par katru savu augu.

Atgriešanās dzimtas mājās

Pirms padsmit gadiem Jānim radās iespēja atpirkt mājas, kurās pats ir dzimis, un kopā ar ģimeni no Cēsīm pārcelties uz Raunu.

“Kad sākām saimniekot, te bija padsmit ābeļu un pāris desmiti ogu krūmu. Te viss bija kā kārtīgos laukos. Krievu laikos tā bija iztikšana, nekā jau nebija. Kūtī bija govs, cūkas, aitas, vistu jūra un truši. Vasarā nevienam īsti nepatika ne ravēt, ne ogas lasīt. Tas viss tika likvidēts. Nesen atradām disku ar bildēm, un paši esam pārsteigti, cik daudz te ir izdarīts un kā te viss mainīts,” atzīst Ilva.

Kad vecie krūmi bija izrakti, tika atjaunots aizaugušais dīķis, kur kolhoza laikos saimniecībai bija ūdens ņemšanas vieta. Pirms sešiem gadiem tika piepirkta klāt zeme otrpus dīķim. Un tad saimnieki bija jauna izaicinājuma priekšā – ko darīt ar piepirkto zemi? “No sākuma bija doma, ka audzēsim visu, kas ir ēdams. Pēc tam sapratām, ka Raunā viss ēdamais ir nopērkams. Domājām audzēt ārstniecības augus – lavandu vai kumelīti. Visu laiku bijām meklējumos, līdz nonācām Zaļenieku kokaudzētavā,” stāsta saimniece.

Jauns pagrieziena punkts

Uz Zaļenieku kokaudzētavu Ilva ar Jāni devās iegādāties sarkanlapaino kļavu. Tie, kuri ir bijuši Zaļeniekos, zina, cik skaists ir audzētavas priekšdārzs, kur var redzēt, kā uzvedas konkrētā šķirne un kāds brašulis izaugs iegādātais augs. Šis skats arī Ilvu un Jāni neatstāja vienaldzīgus. Pusceļā abi atskārtuši, ka tieši to viņi vēlas redzēt arī savā dārzā.

“Ilva nākamajā naktī vairs negulēja, sarakstīja augus un sazīmēja to izvietojumu. Viņai radās ideja, ka katram ģimenes loceklim būs sava augu grupa, kas tiks izveidota ziedlapiņas formā, un kopā veidosies liels ģimenes zieds, ko varēs redzēt no augšas,” dedzīgi stāsta Jānis. “Mēs esam četras stihijas. Es esmu Gaisa zīme, tāpēc man ir pusloks ar hortenzijām un filadelfiem. Jānis ir Zemes zīme, viņam divas ziedlapas – pusloki ar priedēm un bērziem. Meita ir Uguns zīme – viņai fizokarpi, košākais, ko varēja dabūt, bet jaunākais dēls ir Ūdens zīme, viņam dīķa zona ar graudzālēm. Es neticu nevienam, ne japāņiem, ne vēl kaut kam, bet kādu ideju no katra paķeram,” atzīst Ilva. Lielākā daļa augu iecerētajam projektam tika atvizināti no Zaļeniekiem.

Iespējams, ar to arī viss būtu apsīcis, ja saimnieku rokās nenonāktu divas priedītes, kurām vajadzēja noskaidrot šķirni. Redzot internetā milzīgo šķirņu dažādību un skaistumu, ar kolekcionāra garu saslimis arī Jānis. Patlaban dārzā aug 70 šķirņu filadelfi, ir 75 šķirnes skaraino hortenziju, 21 šķirne fizokarpu, 25 bērzu un 184 priežu šķirnes. Ja gadījies nopirkt vienādas šķirnes vai tirgotājs kļūdījies ar nosaukumu, Ilva ar Jāni augus atdāvina draugiem. “Mums nepatīk tas pareizums – pa trim vai pieciem augiem, mums no katras šķirnes ir tikai viens augs,” teic Ilva.

Pēc retumiem uz Poliju

Kad saimnieki atskārtuši, ka lielākā daļa stādu tirgotāju augus ieved no Polijas, nolēmuši paši doties stādu meklējumos. Patīkami pārsteidzis ne tikai sortiments, bet arī cenas, kas ir krietni zemākas nekā Latvijā. Nu jau trešo pavasari viņi mēro ceļu uz Poliju, lai savu dārzu papildinātu ar neredzētiem retumiem.

“Mēs braucam tur, kur nebrauc latvieši, gandrīz līdz Čehijai netālu no Ukrainas robežas. Tirgotājiem tik tālu nav izdevīgi braukt. Kad poļi saprot, ka neesam vairumtirgotāji, mums tiek parādīti pavisam lieli retumi,” atzīst Jānis.

Kā ar ziemcietību?

“Mēs nepērkam viengadīgās puķes par pieciem eiro, ko pēc tam izmet miskastē. Es nopērku Polijā krūmu par trim eiro. Ja neizdzīvo, tad neizdzīvo, bet, ja izdzīvo, esam ieguvēji. Ir arī augi, ko ziemā piesedzam. Protams, apzināmies, kur mēs dzīvojam, bet, ja neiestādīsi, neuzzināsi. Ir bijis gads, kad visparastākās pīpenes izsala. Esam stādījuši arī vienskujas priedi, saprotams, tās vairs nav. Bet, kad būs saauguši koki un būs lielāks aizvējš, iestādīsim vēlreiz. Ja augs aiziet bojā, mēģinām stādīt otrreiz, bet izcilniekus arī trešo reizi. Ja tad vēl neaug, metam mieru. Mums jau trīs gadus aug Meksikas baltā priede. Visi brīnās. Protams, ir arī tādi eksemplāri, par kuriem raizējamies, ka bargāku ziemu neizturēs. Dižskābardi arī mums ieteica nestādīt, jo nosals, bet – aug. Tas ir tas foršākais, ka tu katru pavasari gaidi – būs vai nebūs. Mēs neapstāsimies! Ja apstāsimies, tad ir viss, varam sēdēt un raudāt, lamāt valdību un laika apstākļus. Ir jādara!” apņēmības pilna skaidro Ilva.

Taču, lai nebūtu tā, ka vienīgais augs ziemā aiziet bojā, iegādājoties jaunus augus, saimnieki apsakņo spraudeņus, tā teikt, rezervei, lai nebūtu jāskrien un jāmeklē jauns.

Uz lauka pie katra auga ir etiķete ar tā nosaukumu, bet mājās – katalogs, kur sīki piefiksēti auga raduraksti un no kurienes tas nācis. “Mēs negatavojamies iet uz botānisko kolekciju vai veidot arborētumu. Mēs to darām savam priekam,” skaidro saimniece.

Kad kolekcija jau ir tik plaša, saimnieki ļoti rūpīgi izvērtē katra auga iegādi un nu jau sākuši sevi piebremzēt, jo skaidrs, ka agri vai vēlu dārzs būs pilns.

Jautāta, pēc kādiem principiem augi tiek stādīti, Ilva atbild: “Balstoties tikai uz sajūtu. Protams, vadāmies arī pēc augu parametriem, lai tie vēlāk cits citu nenomāktu. Dārzs ir tā vieta, kur es varu būt tāda, kāda esmu, un darīt to, ko es gribu. Tas nekas, ka taciņa nav pareiza vai augi nevietā iestādīti. Bet tas ir mans!”

Kopšana paņem daudz laika

Lai sakoptu tik lielu platību, saimniekiem daudz jāstrādā. Zāliens tiek pļauts reizi nedēļā un ar diviem pļāvējiem tas aizņem trīs stundas. Pēc katrām divām pļaušanām ar trimmeri pielīdzina vietas, kur ar traktoriņu netiek klāt. Lai lielās dobes būtu glītas, jāatdur maliņa. Sākumā tas darīts ar lāpstu, bet tagad grūto darbu atvieglo Still griezējs ar kultivatoriņu. Lai arī daudzās dobēs saklāts ģeotekstils, nezāles tomēr pamanās iesēties. Lielo dobju ravēšana aizņem teju vai mēnesi. Dārza zeme ir mālaina, tāpēc saimnieki ar mēslošanu pārāk neaizraujas. Komplekso mēslojumu augiem dod agri pavasarī un otrreiz – augustā. Bet rudenī viss paliek, kā ir, nekas dārzā netiek apgriezts. Saimnieki ar skumjām atzīst, ka vislielāko skādi augiem nodara stārķi, īpaši jaunuļi, kas aplauž kokiem galotnītes. Taču visu ienīstais kurmis šajā dārzā tiek cienīts, jo apēd maijvaboļu kāpurus.

Dīķis ar zivīm

Pašā dārza viducī atrodas paprāvs dīķis, kur labi sadzīvo daudzu sugu zivis: platpieri, karpas, amūri, līņi, karūsas, orfas, brekši, raudas, ruduļi, sami. Dīķis ir avotains un ūdens caurtekošs. Visa zāle, kas nonāk dīķī no zāliena pļaušanas, ātri vien tiek notiesāta. Karstajās vasaras dienās saimnieki dodas peldēties un ikreiz izmanto izdevību izraut kādas nezāles. Bet divas reizes gadā dīķis piedzīvo kārtīgu ravēšanu.

“No mājas logiem skatāmies un baudām, kā dīķa ūdeņos atspoguļojas dārzs. Uznāk vējš, un ūdens spogulis kļūst nemierīgs. Uzlec kāda zivs. Tāpēc es gribu, lai dīķis būtu tīrs. Ūdensrožu manā dīķī nebūs, esmu redzējusi, kā aizaug dīķi un tad jāmokās ar to tīrīšanu. Ja varētu uztaisīt atsevišķi mazu dīķīti, tad gan iestādītu ūdensrozes,” skaidro Ilva.

Sakņu dārzs

Tas laikam ir mazākais sakņu dārzs, kādu nācies redzēt, – vien pāris kvadrātmetru platībā. Tur aug dilles, kabacis, divi gurķi, sīpoli, rabarbers, piparmētra un pāris tomātu, kas paši iesējušies, glābdamies no komposta kaudzes. “Bet tā jau nav, ka mums nav ko ēst. Uz lielā lauka aug sausserži, aronijas, upenes,” atsmej saimniece. Arī daļa siltumnīcas pārtapusi par jauku pasēdēšanas vietu. Kā paši saimnieki teic, apnicis pa Jāņiem staipīt brezentus – kā Jāņi, tā līst. Tagad ir vieta, kur Jāņus nosvinēt, gan ar draugiem patusēt. Saimnieks ar gudru ziņu zem jumta klājuma palicis foliju, un tagad pat karstākajās vasaras dienās nojumē ir vēss un patīkams.

Ar cerību nākotnē

Kad meita Kristiāna pabeigusi devīto klasi, Ilva ar Jāni nolēmuši meitu sūtīt mācīties dārzkopību uz Bulduriem. Kā paši atsmej, “varbūt viņai iepatiksies mūsu aizsāktais, un viņa izdomās augus pavairot vai arī izvēlēsies kaut ko pilnīgi citu. Varbūt dosies uz ainavu arhitektiem. Pa četriem gadiem viņa izdomās, ko darīt. Mēs negribam viņu iebāzt laukos, tai jābūt viņas izvēlei”.

Idejas no interneta dzīlēm

Ziemā, kad dārzs ietinies ziemas miegā, saimniece idejas meklē internetā. Vislabākās varot atrast aplikācijā Pinterest. Noskatīto viņi pārveido, lai būtu citādi. Reizēm sanākot pat krietni labāk.

Galerijas nosaukums
LA.lv