Uldis Šmits: Pēc saraksta 0
Kas būtu darāms Latvijas valsts labad? Dīvainā kārtā atbildi daļēji sniedz Kremļa nevēlamo personu sarakstā iekļautie vārdi, kaut atklātībā nākuši tikai daži. Jo minētais (atbildes sankciju) saraksts, kas aptver visu Eiropas Savienību un vēl citas rietumvalstis, diez vai kādreiz kopumā taps zināms. Žēl, jo tā varētu būt politiski interesanta lasāmviela.
Tomēr arī vismaz pagaidām ļoti skopā un konkrēti Latviju skarošā informācija, kas parādījās īsi pirms Saeimas vēlēšanām, ļauj šo to secināt. Piemēram, ka Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, izteikumos visnotaļ rezervētais un saviem pienākumiem atbilstoši atturīgais Jānis Maizītis, iespējams, ir nonācis melnajā sarakstā sava amata dēļ. Vai tāpēc, ka pilda amatu pietiekami labi. Bet varbūt Maskavai nevēlams šķiet ne tik daudz pats Maizītis, cik fakts, ka Latvija aizsargā Satversmi, respektīvi, savu konstitucionālo iekārtu.
Saeimas deputāta jurista Andreja Judina nevēlamību Krievijā varētu izskaidrot ar viņa argumentiem par Latvijas 1940. gada okupācijas fakta noliedzēju saukšanu pie atbildības. Taču līdzīgā garā dažādās debatēs ir uzstājušies daudzi, un jāšaubās, vai viņi visi izpelnījušies tik lielu Maskavas ievērību. Saraksta sastādītājiem drīzāk svarīga bija deputāta tautība un tātad viņa uzskatu neiederība Kremļa “krievu pasaules” koncepcijas rāmjos. Latvijas krievi, kuri iesaistās Latvijas pamatvērtības aizstāvošajās partijās, ir traucēklis Putina ārpolitikas īstenošanai Latvijā. Diemžēl šīs partijas, ieskaitot Judina pārstāvēto “Vienotību”, cik noprotams, joprojām nav īpaši pievērsušās mazākumtautību aprindu iesaistīšanai. Lai gan Kremļa, kā politikā pieņemts sacīt, vēstījums nevilšus ir arī apliecinājums, ka aktivizēšanās šajā laukā, kur ērti izvērsušies citi, būtu īsti vajadzīga. Un, iespējams, pat lietderīgāka par nesen pēc valdības pasūtījuma veikto mazākumtautību aptauju “Piederības sajūta Latvijai”.
Liegums iebraukt Krievijā Alvim Hermanim arī kaut kādā ziņā ir saistīts ar jēdziena “krievu pasaule” atšķirīgu izpratni. Bet pirmām kārtām, protams, ar atšķirībām izpratnē par labo un ļauno. Lielā mērā pateicoties saviem krievu klasiķu darbu uzvedumiem, pasaulē pazīstamākais latviešu režisors ir guvis Eiropas un Krievijas publikas atzinību un balvas. (Tajā skaitā šogad Baltijas asamblejas balvu par lugu “Oblomovs”.) Bet rakstniecības dižgaru ideju gaismā vai, pareizāk, ēnā mūsdienu Krievijas režīms izskatās pavisam citādi nekā Kremļa propagandas kanālu stāstos. Un Hermanis, kura saasināti skarbie vērtējumi daudzus kaitina, nav vienīgā ievērojamā radošā personība, kas to pamanījusi. Šādi cilvēki ir arī Krievijā, kur viņus iztēlo par valsts nodevējiem – viņi krīt varas nežēlastībā gluži kā cara laikos vai kā Padomju Savienībā. Mums viņi jāatbalsta, aicinot izteikties, diskutēt un kopīgi saprast.
