Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. decembris, 2013
Drukāt

Kanāriju salas vilina ar senās civilizācijas zīmēm un noslēpumiem

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Uz Kanāriju salām cilvēki dodas pēc saules. Kad daudzviet Eiropā dienas gaisma sarūk un apkures krāsnis darbojas pilnā sparā, salinieki spēj vien gādāt par laiskas un mierīgas dzīves kārotājiem. Gana droši var justies atpūtnieks uz septiņām apdzīvotajām arhipelāga salām – nevienu te vairs nesagaida niknie guanču suņi, kuriem par godu Kanārijas ieguva savu nosaukumu, arī no viņu saimniekiem palikušas vien retas liecības un neatminētas zīmes. Iezemieši guanči, tulkojumā – vulkāna dēli, nespēja sacensties ar kareivīgajiem un mantkārīgajiem ciemiņiem no tālās kaimiņzemes Spānijas, kas salas iekaroja pirms vairāk nekā 500 gadiem.

Svilpo arī mūsdienās


Savulaik uz palikšanu lielākajā Kanāriju salā Tenerifē apmetās arī pasaulslavenais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls, taču ne jau dīkas dzīves kārodams. Viņa rokās bija nonākuši attēli ar Guimaras dīvainajiem pakalniem, kas līdzinājās seno civilizāciju pirmīdām Meksikā un Peru. Zinātniekam izdevās pierādīt, ka tās būvējuši cilvēki, taču guanču mīklu šajā dzīvē viņš tā arī neatminēja. Vienīgais, par ko Heijerdāls bija pārliecināts, ka augumā staltie iezemieši ar zilām acīm un blondiem matiem ir kādas senas un augsti attīstītas civilizācijas pēcnācēji. Kā citādi lai izskaidro, ka guanči rakstu valodu izmantoja jau akmens laikmetā, prata veikt galvaskausa trepanāciju, savus pēctečus mumificēja u. c. Vēstures pētnieki joprojām prāto, kā šie ļaudis varēja nonākt uz Atlantijas okeāna vulkāniskajām salām, ja ar jūrābraukšanu nenodarbojās. Viena no versijām – peldus no 100 kilometru attālās Āfrikas.

Uz aizraujošu ceļojumu pa guanču pēdām aicina otra mazākā Kanāriju sala Gomera, kas no Tenerifes atrodas vien 30 kilometru attālumā. Pretstatā lielās māsas akmeņainajai dienvidu daļai šī sala atgādina oāzi. Viens no kārdinošiem Gomeras vilinājumiem – iespēja dzirdēt savām ausīm guanču sazināšanās veidu svilpojot, ko spāņi sauc par “el Silbo”. Svilpošanas valodu galvenokārt izmantoja gani – tas bija ērts veids, kā padot ziņu pat vairāku kilometru attālumā. Skaņai palīdzēja plūst arī salas reljefs – pirms pāris miljoniem gadu savas pēdas Gomerā tika atstājis vulkāna izvirdums.

Guančus spāņu kolonizatoriem izdevās izsvēpēt, taču viņu svilpošanas valoda brīnumainā veidā saglabājās. Kopš 2009. gada, kad tā tika iekļauta UNESCO pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kā saglabājama, šo seno saziņas veidu māca arī Kanārijas salu bērniem skolās.

Kolumba “flirts”


Lielīgākie spāņi Gomeru mēdz saukt arī par Kolumba salu, jo ceļotājs ne vienu reizi vien to izmantoja kā atpūtas vietu pirms saviem ceļojumiem. No Gomeras Kristofors Kolumbs 1492. gada septembrī devās ceļā arī savā slavenākajā jūrasbraucienā, kas ievadīja četras viņa tā saucamās Amerikas atklāšanas ekspedīcijas. Kā liecība par to laiku palikusi aka, ar kuras ūdeni ceļotājs “svētījis” savu atklājumu, un baznīca, kur pirms ekspedīcijas lūdzis Dievu. Fakts, ka reiz viņš te nodzīvojis pat veselu gadu, apskatniekus darīja uzmanīgus. Mazā sala nebūt nav aizraujošākais pieturas punkts tālu zemju iekarotājam, tāpēc tūristu pavadoņi piedāvā stāstu par daiļo salas gubernatora atraitni, kurā Kolumbs it kā ieskatījies.

Tenerifē vēl valdīja guanči, kad Gomeru jau bija okupējuši spāņi, salas pārvaldi uzticot gubernatoram Ferdinandam de Perazam. Viņš bijis cietsirdīga rakstura cilvēks, kas ar salas ļaudīm apgājies bez žēluma, neatturējies pat no jaunavu lenkšanas, lai gan pašam pie sāniem bija skaista sieva. Par iezemiešu jaunavas piesmiešanu vietvaldis samaksāja ar dzīvību – Ferdinandu nogalināja meitenes tēvs un brālis. Saniknotā sieva pavēlēja atriebt vīra nāvi, daudzi gomerieši zaudēja dzīvību, taču tad viņa attapās, ka arī pati var kļūt par atriebes upuri. Gandrīz trīs mēnešus, gaidot papildspēkus no Spānijas, gubernatora atraitne slēpās tornī – 15. gadsimta beigās celtā aizsargbūve saglabājusies līdz mūsdienām nepārveidota, tikai ūdens vietā to apņem lekns zāliens. Savulaik šīs sievietes skaistums bija savaldzinājis pašu spāņu karali Ferdinandu, kāpēc gan lai neietrīsētos Kristofora Kolumba sirds?

Pirātu paradīze


Karību jūras pirāti vēl gulēja bērnu autiņos, kad laupītājkuģi pie Kanāriju salām šiverēja pilnā sparā – tā vismaz apgalvo ceļveži, nosaucot Atlantijas okeāna salu arhipelāgu pat par pirātu paradīzi. Pirātisma uzplaukumam, kas sākās ar Amerikas atklāšanu eiropiešiem un tai sekojošo Eiropas valstu sacensību par jauno zemju iegūšanu, Kanāriju salas bija ideāla vieta. Te bija lielisks klimats un ģeogrāfiskais novietojums, jo krustojās eiropiešu jūras ceļi, daudz bagātu ostu ar kuģiem, kas pildīti ar dārgumiem no iekarotajām zemēm. Kolonizatoru salaupīto bagātību salu līčos jau gaidīja citi laupītāji – galvenokārt angļu, franču un berberu asiņu pirāti. Viņi apdraudēja arī vēl brīvos iezemiešus – sagūstīja viņus un pārdeva verdzībā.

Pirātus varēja dalīt divās komandās: vieni bija īsti bandīti un laupītāji, kas ieguva laupījumu ar varu un pat sakropļoja savus gūstekņus, otrus sauca par kaperiem – viņi darbojās, pamatojoties uz valsts galvas izdotu dokumentu, kas pilnvaroja sagrābt ienaidnieka kuģus. Šāds pilnvarojums bija izdevīgs abām pusēm – kuģa komandai tas deva tiesības laupīt un palikt nesodītai, savukārt valdnieks ieguva kuģi un vēl laupījuma daļu. No 16. līdz 18. gadsimtam, kad Eiropas valstis savā starpā pastāvīgi karoja, kaperēšana bija īpaši izplatīta parādība. Patiesībā viņu darbošanās ne ar ko neatšķīrās no parastu pirātu uzbrukuma.

Mūsdienās viena no iecienītākajām tūristu apciemojuma vietām ir bijušais pirātu ciematiņš Maska, līdz kurai kādreiz varēja nokļūt tikai pa šauru kalnu taku. Drosmīgāki ceļotāji var izmēģināt savus spēkus apmēram sešus kilometrus garajā, akmeņainajā pirātu ceļā, kas no ciemata aizved līdz okeānam, kur līcī kādreiz slēpās laupītāju kuģi. Lai iemūžinātu varenās aizas lieliskos skatus, aizrautīgiem fotogrāfiem jārēķinās ar trīs četrām stundām. Maršruta noslēgumā sagaida ne tikai svaiga okeāna vēsma un kuģītis, kas aizgādās uz tuvējo Losgigantes ostu, bet arī kaķi, kas neapzinīgu ļaužu dēļ kļuvuši par savvaļas kustoņiem.

Priedes, kas nesadeg


Kaķi nav vienīgais jaunums Kanāriju salu dzīvnieku valsts sarakstā, ko sagādājuši ieceļotāji, taču tos var uzskatīt par lielākajiem plēsoņām. Uz sauszemes te nedzīvo cilvēkiem bīstami un indīgi radījumi. Arī augu valsts kļuvusi krietni bagātāka, gar piekrasti izpletušās Āzijas banānu plantācijas, kas veido ievērojamu daļu Kanāriju salu ienākumu. Ienācējas no Meksikas ir mums pazīstamās agaves un kaktusu dzimtas augs opuncija. Kanārieši no agavēm negatavo tekilu, toties viņi tecina apmēram 55 grādu stipru kandžu, sajauc ar tā saukto palmu medu – biezu sīrupu, kas iegūts ilgā karsēšanas procesā no Kanāriju palmu sulas –, tā iegūstot vietējo balzamu gomeronu, ko var labi tirgot arī tūristiem. Opunciju augļus te ēd gan svaigus (tikai ne vairāk kā piecus dienā, citādi var piemesies caureja, pabrīdina gide), gan savāra džemā. Senāk šos kaktusus audzēja lielās plantācijās, jo uz tiem mitinājās bruņutis, no kurām gatavoja karmīnu. Līdz ar mākslīgo krāsvielu ražošanu dabiskā karmīna ieguve saruka, taču mūsdienās to vēl izmanto alkoholisko dzērienu “Campari”, “Martini Rosso” iekrāsošanai, lūpukrāsās u. c.

Salas visai bieži piemeklē ugunsgrēki, šovasar Gomerā tie plosījušies jūnijā un augustā. Ugunsnelaimē izdzīvo vienīgi sīkstā Kanāriju priede, kas aug pat vulkāniskajos iežos. Pēc apdegšanas tā spēj atjaunoties – uz zariem atkal izaug jaunas skujas. Priežu audzes apskatāmas arī Tenerifē pa ceļam uz pasaules trešo lielāko vulkānu un Spānijas augstāko virsotni Teidi.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+