Voldemārs Krustiņš: Pēc svētku runām 4
“Latvijas Avīzes” 16. lappusē, kurās tradicionāli drukājam mūsu lasītāju atsauksmes un priekšlikumus, visbiežāk un arī atzinīgi runāts par Egilu Levitu un Ināru Mūrnieci, par Levita k-ga interviju un Saeimas priekšsēdētājas svētku runu. Intervija vērtēta kā gudra un kā politiski mobilizējoša. Tādi ir inteliģentu, nacionāli un patriotiski noskaņotu cilvēku vērtējumi. I. Mūrnieces runa patiešām atšķīrās ar to, ka nebija sacerēta un izpildīta sasaldinātu “svētku gabalu” gaumē, izvairoties no reālās vēstures un mūsdienu dzīves realitāšu faktu un problēmu pieminēšanas, kur nu vēl to izvirzīšanas.
Valsts tiesībās un vēsturē erudītais, Valsts prezidenta amatam nacionāļu nosauktais E. Levits savukārt pratis sasaistīt Latvijas neatkarības laika problēmas ar mūsdienīgajām, ģeopolitiski situētajām, var pat teikt – aktuālajām Latvijas valsts drošības tēmām. It īpaši tam, vai paši esam gatavi cīnīties par savas latviskas Latvijas attīstību. Doktors Levits intervijā “LA” līdzstrādniekiem (“LA,” 29. aprīlis) ļoti delikāti atgādināja, ka “Rietumi jau nebūt nebija tādi, kas ar plīvojošiem karogiem atbalstītu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ja mēs toreiz būtu klausījuši mūsu Rietumu sabiedrotos, šobrīd neatrastos neatkarīgajā Latvijā. Būtu varbūt kāds autonomijas paveids. Es biju diezgan sašutis par pārejas perioda ielikšanu (neatkarības. – V. K.) koncepcijā bez manas ziņas…”. Latvijā joprojām ietekmīgo t. s. sorosītu ciltstēvs Dž. Soross izteicies, ka “Rietumu demokrātiskajām valstīm bija pilnīgi pa spēkam nedaudz piebremzēt Padomju Savienības sabrukumu”, tikai “mazu pozitīvu Gorbačova glasnostj un perestroikas atbalstīšanu. Gorbačovs to tik izmisīgi vēlējās”.
Tā Levits. Kā zināms, atjaunoto Latviju pirmie atzina islandieši.
Bet patiesība, ka Latvijai un tautai jābūt spējīgai uz pašaizsardzību, ko savukārt uzsvērusi Ināra Mūrniece, ir viena no aizvadīto svētku mācībām. Latvijas sabiedrībā plašumā vēršas un nostiprinās patriotisms. Latvijas oficiālajām nevalstiskajām organizācijām uzplaukušas īstas tautas kustības. Saeimas priekšsēdētāja savā svētku uzrunā “nepierasti” pastāstīja, ka “reālo spēku samēru atspoguļoja 1991. gada 3. marta tautas aptauja: 1,2 miljoni izteica vēlmi pēc Latvijas neatkarības, bet 400 000 bija pret. Šo Latvijas valsts pretinieku ideoloģiskie pēcteči 21 gadu vēlāk organizēja referendumu par divvalodības ieviešanu”. (“LA”, 5. maijā.)
Aizvadītās svinības nedrīkstētu mazināt sabiedrības modrību un rūpes par valsts aizsardzību. Labi, ka Latvijai ir atbalsts NATO, kur lielākā ietekme ir Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr jārēķinās ar to, ka ap Latviju pinas un krustojas dažādas intereses, to rāda ES valstu interešu atšķirības un tām atbilstoša uzvedība.
“Kādus labumus mēs ieguvām no tā, ka Igaunija un Latvija kļuva par mūsu sabiedrotajām NATO, un kā tas atsver Krievijas kā drauga un patriota pazaudēšanu, par kādu to padarīja Ronalds Reigans “aukstā kara” beigās? Mēs pazaudējām Krieviju, bet par sabiedroto ieguvām Rumāniju? Kas rīkojas tik negudri?” Šī un citu līdzīgu tekstu autors nav vis “šāds tāds”, bet Patriks Bjūkenens, pagātnē ASV prezidentu Forda, Niksona un Reigana padomnieks un līdzstrādnieks, bet paši teksti ir itin “svaigi”, no 2014. gada. “Lai nostiprinātu mūsu militārās garantijas Igaunijai, daži Vašingtonā aicina Baltijas republikās izveidot pastāvīgas amerikāņu bāzes un tajā izvietot mūsu karaspēku,” uztraucas P. Bjūkenens. “Tādējādi jebkurš Krievijas uzbrukums nozīmēs zaudējumus amerikāņu karaspēkā un mūsu konfrontāciju ar Krieviju,” secina Bjūkenens.
Tāpēc ar Baltijas valstu aizstāvēšanu neesot jāsteidzas. Tas neesot ASV interesēs, šo valstu drošības dēļ neesot jāriskē.
Tātad drošs paliek drošs, par Latvijas aizsargāšanu jārūpējas arī pašiem. Patiesība, kuru nekad nav lieki atgādināt.
