Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. novembris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Protestē pret Krievijas Tieslietu ministrijas prasību likvidēt biedrību “Memoriāls”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

“Šī organizācija ir viena no galvenajām saiknēm, kas mūs savieno ar Krieviju,” sacīts 250 ievērojamu franču zinātnieku un augstskolu pasniedzēju atklātajā vēstulē, protestējot pret Krievijas Tieslietu ministrijas neseno prasību likvidēt biedrību “Memoriāls”. Jo “tas novestu pie vesela vispārcilvēciskās kultūras, mūsu kopīgās vēstures fragmenta izzušanas”. To pašu būtu varējuši teikt arī Latvijas vēsturnieki, filozofi un sociologi (ja tāds protests Latvijā izskanētu) vai, patiesībā, ikviens demokrātijas aizstāvis. Citviet Eiropā viņi neklusē, un varbūt tāpēc “Memoriāls” pagaidām nezaudē cerības – iepriekš minētās prasības izskatīšana Krievijas Augstākajā tiesā atlikta uz 17. decembri. Bet kopš oktobra, kad plašāka sabiedrība uzzināja par Krievijas varas turētāju nodomu likvidēt visneērtāko oponentu Putina režīmam, ir izskanējis krietni daudz kritisku balsu. Tajā skaitā no Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta. Nerunājot par presi un neoficiālajām aprindām.

Kā rakstīts Polijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vēstījumā, īpaši tagad “bruņotu agresiju laikā rūpes par vēsturiskās piemiņas saglabāšanu un cilvēktiesību aizstāvība padara “Memoriālu” ne tikai par vienas pašas Krievijas sirdsapziņu vien”. Jāatceras, ka “Memoriāls” ne mazums palīdzējis poļiem Katiņas lietas sakarā. Bet tam ir arī savi nopelni represēto latviešu apzināšanā un, galvenokārt pateicoties šai organizācijai, Krievijā vispār vēl šur tur notiek Staļina totalitārā režīma upuru piemiņas pasākumi. Tomēr, domājams, Kremlim pati nepatīkamākā ir mūsdienu politiski represēto un vārda brīvības palieku aizstāvēšana. Ne velti, piemēram, televīzijas kanāls NTV padomju tradīciju garā piedēvēja “Memoriālam” atbalstu “ekstrēmistiem”. Protams, Maskavas politiskajai līnijai neatbilstošo organizāciju tiranizēšana sākās ne jau šodien vai vakar. Asāku pavērsienu iezīmēja Putina kabatas partijas “Vienotā Krievija” – mūsu “sociāldemokrātu” dārgo partneru – ieteikumā izstrādātais 2012. gada vasarā pieņemtais likums, kas ļauj gandrīz ikvienu biedrību ar starptautiskiem sakariem ieskaitīt “ārvalstu aģentu” kategorijā, ja valdošais režīms uzskata, ka tās biedri bāž degunu politikā vai maisās pa kājām. Bet politiski kaitīgs var izrādīties jebkurš, sākot ar vides aizstāvjiem un beidzot ar karavīru mātēm. Tiesa, “Memoriāla” sagraušana ir sarežģītāka par necila opozicionāra piežmiegšanu. Katrā ziņā Maskava negrib, lai tās slēgšana izskatītos klaji politiski motivēta, tāpēc atrasts iegansts – “Memoriāla” sazarotās struktūras šķietama neatbilstība likuma burtam, iegansts, ko organizācijas vadītājs Jans Račinskis vērtē kā “birokrātisku absurdu”.

Kad Račinskis un Svetlana Gannuškina 2010. gadā viesojās Rīgā, viņiem, protams, nācās runāt par mūsu vēsturi, tajā skaitā par Baltijas valstu okupāciju un šā fakta apstrīdēšanu arī no dažu Latvijas politisko spēku puses, kas kavē sabiedrību “iet uz priekšu”. Toreiz vēl nebija tik redzamu apdraudējumu, kas drīzumā izpaudās t. s. valodu referenduma vai Kremļa “krievu pasaules” veidolā. Tos arī neprognozēja vai negribēja manīt nākam. Brīdinājumi tomēr bija. Šodien nevienu nepārsteigtu avīzē izlasīts virsraksts: “Krievija atkal kļuvusi par draudu pasaulei”. Bet tas parādījās 2006. gada nogalē laikrakstā “Liberation”, un tā tika nosaukta intervija ar vienu no “Memoriāla” dibinātājiem Sergeju Kovaļovu (sakarā ar viņam piešķirto Francijas Goda leģiona ordeni). Īss citāts: “Rietumu politiķi skaidri zina, ka Krievijas oficiālās personas melo. Jūsu vadītāji nav idioti, bet spēlē liekulīgu spēli. Esat pieraduši pie komforta un negribat, lai tas tiktu traucēts.” Šobrīd atliek jautājums, vai politikā par meliem vienmēr jāmaksā tiem, kas aizstāv patiesību.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+