Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. aprīlis, 2012
Drukāt

Pēdējo e-pastu jums sūtu jeb Lielā rotācija

dators_leta3

Jūs domājat, ka Lielā talka tuvojas? Nē, valstī sākusies Lielā rotācija un skar pat prezidentu Bērziņtēvu, kurš pametis pussagruvušo Rīgas pili, lai labu laiciņu baudītu Melngalvju nama komfortu un viesmīlību. 


Spārnos celsies arī mazāki gājputni. No vietas izcelti visaugstākā līmeņa ierēdņi, kuri domāja, ka būs piederīgi ministrijai kā dzīvē, tā nāvē, tādi administratori, kam likās, ka viņi ir attiecīgās sistēmas pasaules centrs. Tagad ministrs Sprūdžs saka – ierēdņu rotēšana ir norma, nevis sensācija, līdzjūtīgākie ministri sagrābj ilgi kalpojušā uzticīgā darbinieka roku, dedzīgi to krata un atvadās ar – neraudi, mans bērns! Aparāta pārkārtošana notiek pēc tā paša principa kā agrāk populārajā spēlē “Kaļimbamba”. Kuram ierēdnim būs jāiet ieskrieties, to izsauc pēc vārda – Gunti šurp!, – Sašiņ, teci nu! Tā viņus kā trūdzemi pavasarī izved uz lauka, apmaisa ar roku un izsmeļ kā sapropeļa dūņas no ezera dibena. Ko gan valsts darbā nopelnījis mūžu atdevis, sarmu matos ieaudzējis un jaunību paspēlējis valsts sekretārs vai departamenta direktors, kurš tagad nokļuvis rotācijas gaņģos? Tā ir ļoti pieticīga bagāža un mantība, kas nabaga kalpotājam pieder. Kāda galda lampa, uzroči, matracis vai raskladuška, caurumsitis un aktīm vāki. Dāmas atminēsies par mirtes puķi un līdakasti uz palodzes, kungi nokabinās no sienas eļļas glezniņu, reprodukciju “Tīksmē dusošais kailais ierēdnis” pēc Ticiāna motīviem un lielā itāļa otas iedvesmotu. Tas arī viss, kas izdaiļojis kabineta dzīves piemīlīgo vienkāršību.

 

Kas paliks pāri aiz promgājēja, kādreizējā koordinatora? Ne tikai garkātainās sekretāres, bet visa daudzreiz trenkātā kolektīva grūtsirdīgas atmiņas par kārtīgu veci. Paliks ministrijas sienas avīzē fiksētie rotācijas taifūna aizrautā rekordi lodes grūšanā un cāļa stilbiņu nokopšanā iestādes spartakiādēs un atpūtas pasākumos.

 

Tuvākie kolēģi atcerēsies par sevišķajām izpriecām – zini, kā toreiz, kad Gunča likās pilns kā mārks. Dinamiskajai komandai nolauztā zara ardievas būs īsas un mazliet skumjas – pēdējais elēģiskais e-pasta cirkulārs, rokasspiedieni un skaujas, vāji slēptas asaras un aizlūstoša balss: saaukstējos, laikam nedaudz saaukstējies esmu. Tas nekas. Ir jau labi…

Bez šaubām, arī ministriju kolektīvos ir civildienestā iemaldījušās melnās avis, kuras 9 rītā ar dedzību un nepacietību gaida, kad iestādes pulkstenis ar dzeguzi sitīs pēcpusdienā piecus. Viņi labprāt izgrūstu veco priekšnieku ātrāk uz ielas ar brēcieniem – čau, knaģi, beidzot no tevis būs miers! –, bet lai nu šie dienaszagļi nepārsteidzas un no vilka neuzkrīt lācim, kas pratīs dienesta ļaudis paverdzināt sviedros cauri slapjus. Lai nokunkstas tie, kuri vēl sabozušies tup amatu vietās un cerējas izsprukt cauri rokādēm. Kas vakar vadīja biroju, tas rītu var augšāmcelties kā Konkurences padomes priekšsēdētājs. Kas kūļāja kājas kā direktora vietnieks, tam briedis aizdos jaunus stilbus, lai skrietu pa Latviju kā mežu, ūdeņu un zemes dzīļu galvenais inspektors. Kurš Pūce domāja, ka ir Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs līdz pensijai, drīz var tikt pārvietots uz pavisam citu dobumu. Gods kalpot Latvijai! – sauc pa etapu palaistie, par rotāciju pateicīgie ierēdņi – mēs nedrīkstam iesūnot!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+