Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. jūlijs, 2013
Drukāt

Pēdējos gados augusi reģionālo valūtu popularitāte

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad finanšu krīzes dēļ pasaule ieslīga tā dēvētajā lielajā depresijā, vairāku valstu reģionālās valdības mēģinājumos sākt ekonomisko izrāvienu laida apritē savu valūtu un sabiedrībā veicināja barteri. Pēdīgi centrālās bankas un nacionālās valdības šādu pašdarbnieku praksi lika izbeigt.

 

Tiesa, idejas par vietējām valūtām turpināja virmot un pēdējos divdesmit gados reģionālo valūtu un norēķinu sistēmu skaits atkal audzis.

 

Mēram alga vietējā valūtā

“Reģionālo valūtu galvenais uzdevums ir apmierināt vietējo iedzīvotāju vajadzības tādā veidā, kādā to nespēj nacionālās valūtas un finanšu sistēmas. Vietējā naudas sistēma reprezentē iespējamo nākotnes attīstības ceļu, kas veidos sociāli un finansiāli ilgtspējīgākas sabiedrības,” publikācijā britu laikrakstā “The Guardian” spriež ASV ekonomists Džons Boiks. Viņš uzskata, ka pašreizējās valūtas sistēmas cietīs neveiksmi, jo tās sabiedrībai uzliek lielu parādu slogu un nelaiž apritē “jaunu naudu” tajās vietās, kur tas ir visvairāk nepieciešams.

Reģionālo valūtu un norēķinu sistēmas īpaši populāras kļuvušas pēdējos divdesmit gados, kuru laikā dažādās pasaules valstīs izveidoti vairāk nekā divi tūkstoši reģionālo naudu vai norēķinu sistēmu. Tādas ir ASV, Eiropas valstīs, arī Japānā un Austrālijā. Šādu reģionālo valūtu lietotāji nebūt negrasās atteikties no nacionālajām valūtām un norāda, ka pašu ieviestā valūta stiprina kopienas garu. “Ar šīs naudas palīdzību kaimiņi viens otram var palīdzēt,” uzskata Japānas reģionālo valūtu apvienības ģenerālsekretārs Masanari Nakajama. “Tādējādi mēs atbalstām reģionālo ekonomiku un kultūru. Tās noderēs nākamajām paaudzēm,” prātojis valūtas “Urstromtaler” ieviesējs Franks Janskis Vācijas federālajā zemē Saksijā-
Anhaltē.

Britānijas galvaspilsētas Londonas dienvidos esošajā Brikstonas rajonā un Bristoles apgabalā paralēli britu mārciņai cirkulē arī vietējo aktīvistu izveidotās valūtas – Brikstonas un Bristoles mārciņas. Daļa vietējo Bristoles uzņēmēju pat nodokļus maksā šajās mārciņās, bet 17 tūkstošiem pašvaldības algotajiem darbiniekiem ir iespējas darba samaksu saņemt vietējā valūtā.

Arī Bristoles pilsētas mērs Džordžs Fergusons savu algu saņem Bristoles mārciņās – valūtā, kas paralēli britu mārciņai pilsētā sāka cirkulēt pērnajā septembrī. Bristoles pašvaldības darbinieki britu medijiem sacījuši, ka vietējo mārciņu uzskata par alternatīvu apgabala tēriņu samazinājumiem un parāda palielināšanai.

 

Vājāko aizsardzībai

Vācijā šobrīd ir vairāk nekā desmit reģionālo valūtu, kuru attīstībai izveidota organizācija “Reģionālo valūtu asociācija”. Kopš 2004. gada Vācijas federālo zemju Brandenburgas un Saksijas-Anhaltes iedzīvotāji paralēli eiro izmanto vietējo valūtu “Urstromtaler”. Tās ieviesējs ir Janskis, kurš šobrīd vada juristu biroju.

“Sistēma ir ļoti vienkārša. Iztērētā nauda paliek šajā reģionā. Kad veikalnieks pieņem vietējās naudas banknoti, viņš to var iztērēt tikai tajos uzņēmumos, kuri arī piedalās šajā projektā,” britu raidsabiedrībai BBC stāstīja Janskis.

Šīs valūtas projektā šobrīd iesaistījušies vairāk nekā divi simti vietējo uzņēmēju. “Protams, mēs negribam atteikties no eiro. Reģionālā nauda cirkulē paralēli eiro, kas mums vajadzīgs lielajiem pirkumiem,” prātoja Janskis, skaidrojot, ka pircēji par pusi no pirkuma cenas var maksāt eiro, bet par otru pusi – vietējā valūtā. Vācijas ekonomikas profesors Gerhards Resls neuzskata, ka reģionālā nauda būtu drauds Vācijas centrālajai bankai “Bundesbank”. “Kaut tehniski tā nav likumīga un var radīt problēmas, centrālā banka tās uzmana, pret tām izturas iecietīgi un uzskata par “sociālo naudu”,” raidsabiedrībai BBC skaidroja vācu profesors.

Vācijas reģionu attīstības programmām veltītajā interneta vietnē “regionalentwicklung.de” atrodama 2010. gadā veidota prezentācija, kurā vienkāršotā veidā izklāstīta reģionālās valūtas nozīme un spējas. “Ja cilvēks maiznīcā nopērk maizes kukuli, šis kukulis no maiznieka pāriet pircēja īpašumā, bet nauda dodas pretējā virzienā. Tas pats notiek, kad maizniekam jāiegādājas izejvielas maizes pagatavošanai – milti, graudi, aparatūra vai darbaspēks,” teikts prezentācijā. Tajā skaidrots, ka šis princips var sagādāt problēmas lielās valūtas zonās, kur nauda un produkts dodas pa “vienvirziena ielu”, radot nevienmērīgu reģionu attīstību. Prezentācijas veidotāji uzskata, ka “strukturāli vājākiem” reģioniem viens no glābiņiem varētu būt vietējās valūtas, kas, cirkulējot tikai konkrētos apvidos, būtu atbalsts vietējiem ražotājiem.

 

Ietekme vēl niecīga

Lai gan vairākas vietējās valūtas jau nostiprinājušas pozīcijas un turpina attīstību, izveidojot arī īpašas to darbību uzraugošas iestādes, ekonomikas apskatnieki tomēr norāda, ka vietējo valūtu ietekme uz valstu tautsaimniecībām ir visnotaļ niecīga. Pēc žurnāla “Harvard Business Report” pētījuma, 2011. gadā visā pasaulē dažādu reģionālo norēķinu modeļu, tostarp, bartera, apgrozījums bijis aptuveni 12 miljardi dolāru, bet dažādos valūtu projektos iesaistījušies vidēji ne vairāk par 500 vietējo uzņēmēju. “Vietējām valūtām joprojām jāpārvar virkne izaicinājumu. Jāpēta un jāiegūst vairāk ziņu par jau esošajām sistēmām, to priekšrocībām un trūkumiem,” secina minētais ASV ekonomists Boiks.

Arī vēsture apliecina, ka reizumis vietējām valūtām nav ilgs mūžs. Deviņdesmito gadu vidū, kad Argentīnā plosījās finanšu krīze, līdztekus peso vietējie aktīvisti ieviesa kredito, kas pēc dažiem gadiem jau tika izņemts no apgrozības. Bet Austrālijas Kvīnslendas pavalstī 2009. gadā bija iecerēts laist apgrozībā vietējo dolāru. Taču šī ideja nepietiekamās atsaucības dēļ netika īstenota.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+