Peldošās salas kā no pasaku malas 0
Ezeri lido, salas peld, akmeņi aug, pilis nogrimst un paliek ezeru dzelmē, pīles izpeld pilskalniem cauri. Kur te patiesība? Katrai teikai, arī visneticamākajai, vēstures dziļumos slēpjoties kāds patiesības grauds. Bet par peldošām salām taču teiku nav.
Manu brīnumu garajā virtenē peldošas salas atpeldēja tikai 2007. gadā pie Vidzemes robežas ar Latgali. Par to jāpateicas foto vecmeistaram Jānim Elmeram. Viņš mūs noveda kalnu ielejā pie maza, maza aizaugoša ezeriņa, kurš nav atrodams nevienā kartē, jo tā lielums nesasniedz pat hektāru. Kā dzeltenzaļas laivas ar baltu bērziņu mastiem pie krasta stāvēja 13 salas, tik lielas kā piepūšamās gumijas laivas un arī lielākas. Ezera krasts šūpojās kā batuta tīkls. Tomēr Edmunds Cepurītis, jaunākais un vieglākais no mums, spēra platu ķengurlēciena soli uz mazās salas no šūpīgās ezermalas. Izskatījās, ka pieredzējis bocmanis ielec glābšanas laivā. No kāpiena inerces sala viegli sakustējās un svinīgi atpeldēja no krasta. Nu jauneklis ar visu mugursomu bez airiem slīdēja virs noslēpumainā ūdens bezdibeņa. Mēs stāvējām līganā krastā kā šūpolēs un fotografējām brīnumu. Peldošās salas vienā galā kā zaļa bura šūpojās piecus metrus garš bērziņš. Edmunds nolika mugursomu, notupās, noliecās pār salas bortu un abām plaukstām sāka airēties pa ūdeni; un sala lēnām, bet paklausīgi peldēja pa mežezera spoguli, kurā kā lieli gredzeni izplatījās Edmunda saviļņojums. Citas salas kā laivas ostā stāvēja rindā ezera šaurumā. Ar koku pastumjot, mēs palaidām ezerā vēl dažas salas.
Edmunda veiksmīgā un skaistā peldējuma iedrošināti, arī mēs, vēl citi divi, uzkāpām katrs uz savas salas, lai visi kopā braukātu ar salām: tas bija vēl brīnumaināk nekā rāpot pa nezināmām alām. Salām bija cietas, stāvas malas, tas ļāva ar šādu salu cieši piebraukt pie ezera slīkšņas krasta, kuram arī bija cieta, stāva mala. Un tāpēc samērā droši varēja uzkāpt un nokāpt no peldošās salas, kaut arī tā atradās virs tumša nezināma dziļuma akača. Salas nebija apaugušas ar gariem meldriem. Tās bija gandrīz kailas, ja neskaita zemu sūnu un dažus nelielus vientuļus kokus. Dzeltenzaļganajā sūnā kā asins lāses jau sārtojās dzērveņu ogas.
Apbrīnojama ir šo salu peldspēja. Uz tādas pēc izmēriem laivai līdzīgas saliņas mēs uzkāpām divi cilvēki, un sala – laiva peldēja tikpat braši, ka likās – te varētu sakāpt arī četri vai pieci pētnieki! Grūti izskaidrot tik apbrīnojamu salu peldēšanas spēju, it kā tās būtu piepūstas ar gaisu.
Otrajā tikšanās reizē ar burvīgajām salām bija jau vēls rudens un dzērvenes uz lielās salas un arī uz visām mazajām saliņām bija jau nolasītas. Tātad iedzīvotāji zina šo vietu.
Pēc šā piedzīvojuma sākām meklēt ziņas par peldošām salām arī pa citām Latvijas malām.
Izrādās, ka peldošo salu ir gana daudz, bet tās veiksmīgi slēpjas ezeru līčos un meldros, saplūstot ar krastu. Par peldošām salām nav atrodami nopietni pētījumi un nav ne reģistru, ne uzskaites. Tāpēc te nu būtu īstais laiks lasītājiem iesūtīt savas ziņas, fotogrāfijas un peldošo salu aprakstus. Re, būs vēl viens vaļasprieks: apsekosim ne tikai dižkokus, akmeņus un alas, bet arī salas, kas peld!
