Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Kāpēc vilku (lasi – Islāma valsti) vairs nesauc vārdā? 16

Foto – AFP/LETA

Sena teika vēsta par ciema ļaudīm un vilku. Zemnieki bērniem mācījuši, ka vilku saukt par vilku nedrīkst, jo tad plēsoņa izskries no meža un neuzmanīgo runātāju saplosīs. Tāpēc gadījumos, kad laidarā nokoda aitu, ļaudis stāstīja – naktī esot atnācis pelēcis vai spalvainais mežkungs un blējēju aizstiepis. Interesanti vērot, kā sendienu māņticība jeb pārliecība, ka, nesaucot ļaunumu vārdā, tas paies secen, iekļaujas mūsdienu modernajā pasaulē.

Vēl nesen plašsaziņas līdzekļos lietoja apzīmējumu “Islāma valsts”. Te pēkšņi šo nosaukumu aizmirsa un tā vietā žurnālisti sāka teikt – “Daesh”. Pamatoja to visai īpatnēji – “islāma” nevajag lietot, lai ļaudis šo teroristisko organizāciju nesaistītu ar islāma reliģiju, kura esot miera reliģija, un lai lieki neaizvainotu Eiropā jau mītošos un tagad vēl klāt nākošos islāmticīgos. “Valsts” nevajag teikt, jo tad rodas asociācijas, ka tā patiešām ir valsts, tāda pati kā Vācija vai Francija. Te nu sastopamies ar senās teikas par vilku lietošanu mūsdienās.

Profesors Leons Taivāns teic, ka “Daesh” ir abreviatūra no “Islāma valsts” nosaukuma arābu valodā. Ja lietojam abreviatūru, tad latviešu valodā būtu jāraksta IV (vai teroristiskās organizācijas pilnais nosaukums “Islāma valsts Irākā un Levantē” – IVIL). Tāpat kā latviešu valodā rakstām ASV, nevis USA.

“Islāma valsts” vistiešākā veidā ir saistīta ar islāmu. Šīs valsts piekritēji atsaucas uz agrīno islāmu, vienmēr un visur citē Korānu un precīzi atveido islāma viduslaiku tradīcijas, cenšoties tās ienest mūsdienās. “Islāma valsts” kaujinieki tic, ka viņu pienākums ir atjaunot tradīcijas, kas bija aizmirstas simtiem gadu. Verdzība, krustā sišana un galvas nociršana iekļaujas viduslaiku islāmā noteiktajos kara likumos.

Kalifāts ir viena no valsts pārvaldes formām. Pēdējais kalifāts bija Osmaņu impērija, un “Islāma valsts” kaujinieki uzskata, ka kalifāta atjaunošana ir musulmaņu pienākums, kas atstāts novārtā vairākus gadsimtus.

Mūsdienu teikā par vilku labi iekļaujas arī informācija par Parīzes slaktiņa organizētājiem. Parīzes policija viņus ir identificējusi, un atklājies, ka lielākā daļa teroristu ir Eiropā ilgi dzīvojoši vai pat dzimuši. Vienīgi pāris gadus pabijuši Sīrijā un nule kā atgriezušies. Fakti ir neapgāžami, bet zemteksts skaidrs – nesauksim vārdā “Islāma valsti”, mūsu pašu vidū šie nekrietneļi izauguši! Diemžēl tas pierāda, ka dāsno pabalstu un integrācijas programmas Eiropā pieklibo un viņu etniskajās dzimtenēs paustās radikālās idejas jaunajiem cilvēkiem izrādījušās daudz pievilcīgākas par Eiropas liberālisma un kosmopolītisma idejām. Līdz ar to viņus viegli savervēt.

Latvijāmūsu valsts iedzīvotāju sastāva dēļ pret šo informāciju jāizturas divtik nopietni. Runa nav par pagaidām skaitliski nelielo musulmaņu kopienu, kaut nākotnē sakarā ar bēgļu uzņemšanu stāvoklis var būtiski mainīties. Mūsu valstī mīt liels sveštautiešu skaits, kuri te apmetās padomju okupācijas laikā. Proporcionāli pret pamattautu latviešiem tas ir daudz lielāks nekā jebkurā citā Eiropas valstī, un trīssimt kilometru tālāk ir migrantu pēcteču etniskā dzimtene. Krievijas informatīvās telpas ietekme mūsu valstī ir nenoliedzama, tāpat kā nenoliedzama ir krievu jauniešu vervēšana dalībai dažādās Krievijas patriotiskās audzināšanas un Krievijā valdošā režīma slavinošās nometnēs. Mums nav īstas skaidrības par sveštautiešu patieso lojalitāti, kaut daudzi no viņiem ir apguvuši valsts valodu un veiksmīgi iekļāvušies darba tirgū. Tomēr pietika ar Nila Ušakova aicinājumu iet parakstīties par krievu valodu kā otro valsts valodu, lai ļoti daudzi, arī tie, kuri brīvi pārvalda valsts valodu, aizmirstu par Latvijas valsts pamatvērtībām un dotos parakstīties. Skarbā patiesība bija tik nomācoša, ka Latvijas valsts pamatvērtības nācās ierakstīt satversmes preambulā – valsts pamatdokumenta negrozāmajā daļā, kas nav apspriežama.

Mums jābūt vērīgiem un lietas jāsauc īstajos ­vārdos.

LA.lv