Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. novembris, 2013
Drukāt

Pelna un ar bažām gaida 2015. gadu (4)

Ukse2_DB_12

Foto - Dainis Bušmanis

Z/s “Rožlejas” Džūkstes pagastā uz pārējo Latvijas saimniecību fona izceļas ar pērnā gada izcilajiem finanšu rezultātiem, bet, tāpat kā daudzi lauksaimnieki, arī “Rožleju” saimnieki bažīgi prāto, kādas korekcijas saimniekošanā nāktos ieviest, ja spēkā stāsies Eiropas Savienībā topošās likumdošanas izmaiņas.

“Rožlejas” ir tipiska graudkopības saimniecība. Tas, iespējams, arī varētu mazināt pirmā iespaida pārsteigumu, jo 2012. gads Latvijas lauksaimniekiem pagāja graudkopības zīmē, tomēr apgrozījums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieaudzis par 202%, sasniedzot 1,1 milj. latu, peļņa bijusi 0,5 milj. latu, rentabilitāte – 41%. Savienojumā ar darbības modeli – efektīvu ģimenes uzņēmumu – tie šķita gana pārliecinoši argumenti, lai paviesotos Saivas un Edgara Ukšu saimniecībā.

Sapnis par 
zemi īpašumā


Z/s “Rožlejas” jaunās, koši dzeltenās dzīvojamās un saimniecības ēkas saskatāmas jau no tālienes. Lauki līdzeni kā galds, esam Latvijas maizes klētī – Zemgalē. Tomēr prāvākā daļa no 1300 ha lielās “Rožleju” saimniecības zemēm atrodas Pienavā līdz pat Lestenei. “Skaitāmies Zemgale, bet ir vietas, kur kombains iebrauc un to neredz. Ne par velti šeit notika Ziemassvētku kaujas. Viss reljefs kā radīts, lai tankus un lielgabalus paslēptu. Katru gadu pēc zemes apstrādes aicinām neuzsprāgušās munīcijas neitralizētājus,” stāsta Edgars Ukše.

Ģimenei pieder 60% no apstrādātās zemes, pārējā tiek nomāta. Tāpēc jo spēcīgi izjūtams zemes nomas maksas kāpums, kas sekoja Latvijas izcīnītajiem lielākajiem tiešmaksājumiem. “Rožlejas” netiecas uz apstrādājamo platību palielināšanu, bet labprāt iegādātos zemi īpašumā, taču nākas konkurēt ar ārzemniekiem, piemēram, dāņu “Latdan­agro”, kuru īpašumi ielenkuši “Rožleju” saimniecību. Zemes cena dzen uz augšu arī kadastrālo vērtību. “Tā mums nākamgad var būt augstākā Tukuma novadā,” secina saimnieks. Kvalitatīva zeme, ja to izliek pārdošanā, tiek izķerta momentā. Cena svārstās aptuveni no 3000 latu par ha līdz 1000 latu Īles pusē, kur ir pauguri, meži, purvi, kalni.

Latvijas tendence – sīksaimniecības izzūd, saimniecības kļūst lielākas un labus rezultātus uzrāda tās, kurās ir mazas kredītsaistības un pats īpašnieks aktīvi piedalās ražošanas procesā. Tāda ir arī z/s “Rožlejas”.

Ukšes ir Breša zemnieki un saimniekošana sākta 1989. gadā ar aptuveni 20 ha agrākā kolhoza “Dzintarzeme” teritorijā. Oficiāli zemnieku saimniecība reģistrēta 1992. gadā. Šobrīd “Rožlejās” saimnieko saimnieks kopā ar sievu un diviem no četriem bērniem, kā arī vedeklu. Saimniecība cauru gadu nodarbina sešus strādniekus. Sieviešu pārziņā ir dokumenti un grāmatvedība, un uz katru lauku darbos aizņemto vīru iznāk 200 ha, krietni vairāk virs Latvijas vidējā rādītāja.

“Nav viegli atrast strādātgribošu darbinieku, kuram varētu uzticēt modernu tehniku, jo “Belarus” laiks ar kloķu raustīšanu sen aiz muguras. Esam uzticīgi “John Deere” tehnikai. Pavisam ir sešas tehnikas vienības, no kurām vecākā iegādāta 1998. gadā, jaunākā – 2010. gadā,” stāsta jaunais saimnieks Jānis Ukše. “Gribējām šogad nopirkt vēl vienu traktoru, bet laikam nesanāks, kaut arī pērn gūta laba peļņa. Rekonstruējām ēkas, šādus tādus dzelžus nopirkām. Nauda, cik nāk, tik iet,” skaidro Edgars Ukše. Lai nopirktu vienu tonnu slāpekļa minerālmēslu, jāpārdod divas tonnas kviešu, viņš uzskaita arvien augošos izdevumus.

Dobeles un Tukuma pusē laukstrādniekam 400 latu uz rokas gada garumā ir programmas minimums, lai noturētu darbinieku. Turklāt tie ir cilvēki, kuriem jau ir nodrošināta dzīvesvieta. Jauniešus ar tādu naudu nevar iekārdināt.

Nebaidās audzēt miežus


Lai arī pērn kvieši izauga visiem, kas tos audzēja, z/s “Rožlejas” saimnieks pamatoti lepojas ar sasniegto ražību. Ziemas kviešiem no 600 ha tā vidēji bija 7,2 t/ha, bet bija lauki, no kuriem novākti pat 8,6 t/ha. Vidēji Latvijā šis rādītājs pērn bija 4,7 t/ha.

No vairākuma zemnieku saimniecību “Rož­lejas” atšķiras ar to, ka tiek audzēti ziemas mieži, tādējādi vismaz par nedēļu pagarinot ražas novākšanas laiku. “Jūs atbrauciet tad, kad kulsim miežus! Domāju, pēc tam nedēļu kasīsieties,” smejas Edgars Ukše. “Mieži ir ar akotiem, no kuriem lielākajai daļai cilvēku veidojas alerģija. Man laikam ziloņa āda, bet arī tad, kad strādāju kaltē – kā pieņemu kravu, tā uzreiz dīķī iekšā, kā pieņemu kravu – tā dīķī.”

Otrs iemesls, kāpēc citas saimniecības negrib audzēt miežus, – tie sliktāk ziemo, bet z/s “Rožlejas” rentabilitātes ziņā ir otrajā vietā aiz rapša. Saimniecības augsne arī ir piemērota miežiem – nedaudz skābāka kā citur. “Pērn pārspējām ražības rekordu – no 200 ha ievācām pat 7 t/ha. Tādu ražību no 50 ha sasniegt ir nieks, bet no lielām platībām – pavisam cita lieta, jo visādi blakusfaktori velk uz leju. Tur peļķe, tur pakalns,” tā E. Ukše.

Šogad gan graudu cenas zemākas, arī ražība zemāka, vidēji par 15 – 20%. It kā paradoksāli, bet pērn gan ražība bija lielāka, gan cenas augstākas. “Rožleju” saimnieks regulāri seko graudu cenām biržā, izaudzētais tiek realizēts LPKS “Latraps”. 80% no izaudzētā tiek eksportēti. “Visu vasaru gaidījām, kad cenas celsies, bet tās tik uz leju, uz leju. Tagad rudenī beidzot sācies cenu kāpums. Katrs saimnieks rūpīgi rēķina savus ienākumus,” tā Jānis Ukše. Piemēram, šogad miežu cena Latvijā ir vidēji 105 – 110 lati par tonnu, pērn bija Ls 135 –145 par tonnu.

“Šis gads kopumā noslēgsies ar plusa zīmi. Pret pagājušo gadu ieņēmumi būs zemāki, bet pret 2011. gadu – krietni labāki. 2010. gadā paņēmām klāt zemi – tā bija jāapsēj, tas nozīmē, ka palielinājās izdevumi, bet ieņēmumu vēl nebija,” skaidro E. Ukše.

ES zaļināšanas 
pasākumi


Saimnieks ir pārliecināts, ka lauksaimniecībai Latvijā ir perspektīva, bet jādara tas, kas iet no rokas. Augu seka ir viena “liela ķibele”, atzīst E. Ukše. Kad Latvijā vēl bija cukurfabrikas, “Rožlejās” audzēja cukurbietes, tagad palikuši tikai graudi. “Varam sēt kāpostus, zirņus, kukurūzu, katram lauksaimniekam savs variants. 2015. gadā tiešām redzēsim, ko cilvēki darīs. Mēs darīsim to, kas mums būs izdevīgi,” uzsver saimnieks.

Ar augu seku Zemgalē tiek pamatīgi grēkots. Augsne ir dzīvs organisms: ja to baro ar vienveidīgu pārtiku, tā nogurst un kļūst slima. Vajag arvien vairāk ķīmijas, augu aizsardzības līdzekļu. Rapši, kvieši, mieži un kukurūza – tā nav alternatīva, saka LPKS “Agrario” valdes priekšsēdētājs Andrejs Savdons.

Vēl šogad ES parlaments plāno apstiprināt tiešo maksājumu pamatregulu, kas paredz arī zaļināšanas maksājumus. Kā skaidroja Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktora vietnieks Zigmārs Ķikāns, viena no prasībām saimniecībām, kurās aramzemes platības pārsniedz 30 ha, būs jāaudzē vismaz trīs kultūraugi, kur galvenā kultūrauga audzēšanas platība nevarēs pārsniegt 75% no kopējās aramzemes platības.

Savukārt saimniecībās, kurās aramzemes platība būs robežās no 10 līdz 30 ha, būs jānodrošina, ka aramzemē tiek audzēti vismaz divi kultūraugi. Ja attiecīgās prasības neievēros, tiks samazināts zaļināšanas maksājums un būtisku pārkāpumu gadījumā var tikt samazinātas arī citu tiešo maksājumu summas. Par sankciju intensitāti un aprēķināšanas kārtību atkarībā no pārkāpuma būtiskuma un apmēra vēl tiek diskutēts, norādīja Z. Ķikāns.

“Rožleju” saimniecība varētu izdzīvot arī bez subsīdijām, pārliecināts Jānis Ukše, tomēr augu sekas problēma ir jārisina tā vai tā.

“Proteīnaugi – zirņi, pupas – kā alternatīva situāciju neglābs. Lai arī viena tonna pupu maksā aptuveni tikpat, cik tonna kvalitatīvu kviešu, tām ir augstāks audzēšanas risks. Lauksaimniekiem nepieciešamas kaltes,” tā domā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra augkopības nodaļas vadītājs Oskars Balodis. Viņš norāda vēl uz kādu problēmu – jārēķinās, ka nākamgad var būtiski sarukt vasaras rapšu sējumi. Eiropas Komisija ir akceptējusi trīs neonikotinoīdu grupas – klotianidīnu, tiametoksamu, imidakloprīdu – darbīgo vielu saturošu augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas ierobežošanu. Pārsvarā rapšu sēklas, kas sētas Latvijā, tiek kodinātas ar preparātu, kas satur kādu no minētajām darbīgajām vielām un ļauj pasargāt rapšus sākuma stadijā no kaitīgā organisma – spradžu bojājumiem. Ziemas rapši nav pakļauti tik būtiskiem kaitēkļu uzbrukumiem kā vasaras rapši.

Z/s “Rožlejas” vasarāji tiek audzēti vidēji nelielā platībā – ap 250 ha. Ziemas rapši ir peļņu visvairāk nesošā kultūra saimniecībā.

rozlejastab

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Viņiem pat zemi neviens negrib pārdot, prasa augstāku cenu, ja šamējie pērk. Tā viņiem vajag, jo pret strādniekiem izturas briesmīgi, tapēc tie mainās ar. FUI viņiem.

  2. Tā kā lielsaimnieki cenšas sagrābt un nomā daudzu mazo zemnieku zemes, tad arī nomas maksai jābūt atbilstošai, jo parasti viņi šo zemi noplicina audzējot monokultūras un piesārņo ar ķīmikālijām, pesticīdiem un citām indēm. Ierobežot šo lielbaronu alkatību var vienīgi paceļot nomas maksu un prasot ievērot augu seku.

  3. naivie cilvēki, viņi te stāsta, ka nav viegli atrast strādniekus, zemes nomas maksa aug, tas grūti un šittas grūti, a ko tad domāja – tā vēsi pelnīs 500tk gadā, maksājot traktoristam un zemes iznomātājam grašus, un nejūtot konkurenci, sak tā jau tāda grūta nozare, neko nevar nopelnīt, tas tāds hobijs. skuju puikas, es savu nomnieku jau sen pieliku pie sienas un maksā viņš ragā tā ka nemetās, i neko nepukst, ka zeme dārga, dārga viņa būs, kad tu nespēsi vairs nopelnīt vidējo algu

  4. Dobeles un Tukuma pusē laukstrādniekam 400 latu uz rokas gada garumā ir programmas minimums, lai noturētu darbinieku.Un vēl nav kauna lielīties ar John Deeriem.Un strādniekam zem 40Ls mēnesī ibio.

Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+