Kas pamudināja iesaistīties probācijas darbā? 0
Aptaujāju brīvprātīgos, kuri iesaistījušies likumpārkāpumus izdarījušu jauniešu līdzgaitniecībā.
Austra Irbe: “Projektā pamudināja iesaistīties galvenokārt vēlme palīdzēt, kas mums, visiem brīvprātīgajiem, ir vienojošais elements. Jaunietis ir jaunietis, viņš ir pelnījis otru iespēju un palīdzīgu roku. Protams, šie nebūs jaunieši, kuri atvērtām rokām un smaidu sejā nāks meklēt palīdzību, bet tā var būt maza kripatiņa no visa lielā pasākumu kopuma, kas tiek darīts, lai viņiem palīdzētu. Šī nav mana pirmā reize brīvprātīgajā darbā. Sākumā izdomāju iesaistīties šāda veida pasākumos, jo gribēju būt sabiedriski aktīva. Ja mēs gribam, lai kaut kas mainās, nevar sēdēt un gaidīt, kad kāds visu izmainīs mūsu vietā.”
Žanete Šterna: “Iesaistījos tāpēc, ka vienmēr meklēju izdevības, kā palīdzēt cilvēkiem. It sevišķi, ja tie ir jaunieši, kuriem dzīvē nav veicies tik labi kā man. Ja es spēju viņiem dot savu pozitīvo pieredzi vai vienkārši pavadīt laiku ar viņiem – kāpēc ne? Es neeju ar domu viņus labot, bet vienkārši parādīt, ka var arī ikdienu un brīvo laiku pavadīt citādi un labāk. Šāda veida pieredze man ir pirmā, bet iepriekš esmu kontaktējusies, piemēram, ar Cēsu nepilngadīgo iestādes jauniešiem. Uzskatu, ka Latvijai ir paveicies ar probācijas programmām, jo tās ir efektīvas un lielākoties cilvēkiem arī palīdz. Sākumā bija nedaudz bail, jo nezināju, ko sagaidīt, bet tagad jau es saprotu, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai viņiem dzīvē ir nedaudz citādi gājis. Novirzījušies no taisnās līnijas, bet tas nekas, visu ir iespējams labot.”
Zane Putniņa: “Zināju, ka ASV ir programmas, kas ir līdzīgas šai. Uzskatu, ka cilvēkiem jādod otra iespēja. Nav nedz labi, nedz veselīgi viņus izolēt no sabiedrības. Ja es divas stundas nedēļā vai pāris stundas mēnesī varu parādīt veidus, kā lietderīgi un interesanti pavadīt laiku, – man tas nesagādā problēmas. Mums apmācībā bija labs citāts: “Nav sliktu cilvēku, ir tikai slikta rīcība.” Kaut kādam pamatojumam katram lēmumam ir jābūt – vai nu ģimenes, vai sociālie apstākļi. Apmācībā mums rādīja piemēru par puisi, kurš vilciena sastāvam iemeta ar akmeni. Ja viņam uzliek tikai administratīvo vai kriminālo sodu un nepaskaidro nedz rīcības sekas, nedz to, kāda ir legālā atbildība, – viņš paliek tikai dusmīgāks. Vairāk jāiziet uz sarunām, nevis skarbiem likumiem. Cilvēkiem jāsaprot, kāpēc viņu izdarītais ir slikts un kā no tā var izvairīties. Vairāk jāliek domāt par savu rīcību, nevis akli jānosoda.”
Dana Tjurina: “Sabiedrībā ir samērā liela plaisa. Diezgan daudz cilvēku neapzinās, ka ir daudz jauniešu, kuri nav integrēti sabiedrībā un kuriem ir grūti atgriezties. Viņi nezina, kas ir kvalitatīvi pavadīts laiks, un turpina veikt pārkāpumus. Jau ilgi domāju, ka gribētu darīt kādu brīvprātīgo darbu. Sajutu, ka šis ir īstais mirklis. Es pati nāku no mazpilsētas un esmu redzējusi, kā tur mēdz notikt. Pati esmu no tā izvairījusies un uzskatu, ka esmu cilvēks, ar kuru jaunieši varētu aprunāties. Man līdz šim bija sajūta, ka probācija ir mehānisks konveijers, sistēma ar stingriem rāmjiem un bez personīgas attieksmes, bet apmācības process parādīja, ka tā nebūt nav. Šis projekts varētu būt pozitīvais pirmais solis sistēmas mainīšanai.”
Laura Majevska: “Esmu piedalījusies vairākos brīvprātīgos pasākumos. Šis projekts uzrunāja ar to, ka vari palīdzēt kādam konkrētam cilvēkam, kam ir problēmas. Jāņem vērā, ka šī sabiedrības daļa bieži vien ir izstumta, bet tieši tas ir pats sliktākais, kas var notikt. Jaunieši jāintegrē sabiedrībā. Arī iepriekš esmu strādājusi tiesībsargājošās iestādēs, tāpēc zinu, ka jaunieši vēl ir tādā vecumā, ka viņus var atgriezt sabiedrībā. Kāda kļūmīga soļa, jauniešu neprāta, nepareizas draugu kompānijas, ģimenes problēmu dēļ jaunietis sper kļūdainu soli. Krīzes laikā probācija un sociālās korekcijas iestādes daudz cieta un tika ierobežotas to funkcijas, kas nenāca par labu. Ne vienmēr cietumsods ir labākais veids. No tā iznākot, var būt vēl sliktāks rezultāts.”
UZZIŅA
Valsts probācijas dienesta brīvprātīgie uzsākuši līdzgaitniecību likumpārkāpumus izdarījušiem jauniešiem visā Latvijā.
Līdz 2016. gada aprīlim plānots piesaistīt un sagatavot brīvprātīgos līdzgaitnieka darbam, kā arī uzsākt līdzgaitniecību vismaz 60 jauniešiem.
