“Pelnu sanatorijas” mūsdienu atspulgi . Saruna ar režisoru Dāvi Sīmani 1
Nupat decembra sākumā uzņemta daļa Dāvja Sīmaņa režisētajai filmai “Pelnu sanatorija”, kuras pirmizrāde paredzēta 2015. gada pavasarī un kura tapusi ar Latvijas Nacionālā kinocentra, Valsts kultūrkapitāla fonda, ES fondu atbalstu un Lietuvas producentu līdzdarbību.
Kinorežisors, scenārists, operators, analītisku un filozofisku rakstu autors Dāvis Sīmanis kā jau izcilā latviešu kinooperatora Dāvja Sīmaņa (1942 – 2007) dēls filmu uzņemšanas laukumus pazīst kopš bērnības. Ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, viņš šobrīd turpina studijas Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantūrā. Dāvja Sīmaņa debija režijā – Latvijas Nacionālās operas ēkas atjaunošanas desmitgadei veltītā dokumentālā filma “Versija. LNO” (2006) ieguvusi kinofestivāla “Lielais Kristaps” debijas balvu, bet pēdējās divas filmas “Pasaules skaņa” (2010) (kopā ar režisoru Gintu Grūbi) un “Pēdējā tempļa hronikas” (2012) piedalījušās un saņēmušas balvas dažādos starptautiskos festivālos. Tēma, kas vieno režisora daiļradi un atkārtojas viņa filmās, ir cilvēka nepārtrauktā cīņa par savu radošo ideju īstenošanu un sevis apspiešana, to darot.
– “Pelnu sanatorija” būs tava pirmā pilnmetrāžas spēlfilma?
D. Sīmanis: – Tā var teikt. Taču, ceru, pirms tās uz ekrāniem parādīsies “Escaping Riga” – pilnmetrāžas dokumentālā filma ar aktieru līdzdalību, kas saistīta ar divām ar Latviju saistītām izcilām personībām – kino klasiķi Sergeju Eizen-šteinu un filozofu seru Jesaju Berlinu. Tā kā vēsturiski notikumi filmā tiek rekon-struēti ar aktieru līdzdalību, šo dokumentālo drāmu, kuras pirmizrāde paredzēta nākamgad, savā ziņā var uzskatīt par spēlfilmu. Dzīvojam laikmetā, kad skaidru robežu starp dokumentālo un mākslas kino ir grūti novilkt. Filmas ir kā hibrīdi, un savā ziņā tas jau ir sācies pagājušā gadsimta 20. gados, kad režisora Roberta Flaertija filma “Nanūks no Ziemeļiem” tika nosaukta par pirmo dokumentālo filmu, kaut gan patiesībā tā ir visīstākā spēlfilma, tikai ar reāliem cilvēkiem. Viss tajā notiekošais ir spēle: režisors lūdz Grenlandes pamatiedzīvotājiem inuītiem izspēlēt viņu sadzīves sižetus, lai varētu tos nofilmēt. Nozīme ir arī pašam vārdam. Ja filmu nosauc par dokumentālu, skatītājs to raugās citām acīm – kā viņam blakus pastāvošu realitāti. Ja darbu nosauc par spēlfilmu, cilvēki skatās kā uz pilnīgi jaunradītu pasauli, svešu realitāti.
– Kura no tevis veidotajām filmām pašam ir vistuvākā?
– Nav viegli tā uzreiz nosaukt. Iespējams, “Zīmētājs”. Stila un formas tīrības dēļ. Uzņemt filmu par mākslinieku Ilmāru Blumbergu nav vienkāršs uzdevums, un, ja vēlāk varonis pēc tās noskatīšanās saka: tā varētu būt, – tas rada gandarījumu.
– Kāpēc mums vajadzīga filma “Pelnu sanatorija”?
– Tā skar mums būtisku vēstures daļu. Laiks īsi pirms Latvijas dibināšanas lielākoties filmu autorus interesējis no latviešu strēlnieku, nākamās valsts dibinātāju atveides viedokļa. Tomēr līdz šim neesam pievērsušies mūsu zemei kā traģisma pilnai vietai. Ne velti Latviju dēvē par Austrumeiropas Beļģiju, jo arī mums Pirmajā pasaules karā gāja pāri dažādi karaspēki, atstājot aiz sevis izmocītu, pamestu zemi. Un šis traģisms izaicināja mani veidot filmu. Notikumi risinās tuvu Pirmā pasaules kara noslēgumam, kad vācu militārais ķirurgs Ulrihs ierodas nošķirtā Kurzemes piekrastes nomalē – bijušajā tuberkulozes slimnieku sanatorijā. Viņš mēģina šo sanatoriju jeb haosa pilno patversmi sakārtot, bet šie centieni pārvēršas par viņa paša kā personības iekšēju sakārtošanos. Tas ir noslēpumains stāsts par racionāla ārsta sastapšanos ar sev svešu iracionālu pasauli, kurā ikviens cenšas paslēpties no kara, par viņa cilvēcības atgūšanu, glābjot mežonīgu un visu pamestu zēnu. Filma ir skumja metafora 19. gadsimta kultūras bojāejai absurdajā un postošajā karā, vienlaikus atgādinot par aukstas racionalitātes bīstamo dabu.
Tas ir totāls sapņu un fantomu zaudēšanas laiks. Pirmais pasaules karš, kas sākās kā nejaušība, iznīcināja romantisko 19. gadsimta ilūziju par prāta un zināšanu visvarenību. Tā kā 19. gadsimta kultūra un filozofija manifestējas caur vācu kultūru, mēģināju sekot tieši tās bojāejai un vēlākajai idejiskajai nabadzībai un prastumam.
Svarīga lieta – filma top kā atgādinājums par citām vērtībām arī mūsu pašu laikam, kas tik bieži izrādās tukšs, raugoties no cilvēku spējas atrast sevī īstu emocionalitāti vai empātiju. Ja atrodas cilvēki, kuri pat drausmo Zolitūdes traģēdiju pamanās izmantot sevis izcelšanai vai popularizēšanai, savtīgi ekspluatē tikko piedzīvoto nelaimi, tas pierāda, kāds totāls tukšums var mūsos valdīt.
– Galveno lomu – ķirurgu Ulrihu – atveido ievērojamais vācu aktieris Ulrihs Matess. Kā jums izdevās panākt viņa piekrišanu?
– Jau iepriekš mani bija saistījis Matesa darbs filmā par Hitlera pēdējām dienām “Der Untergang” (“Sakāve”), kur Ulrihs atveidoja Jozefu Gebelsu. Tāpat viņš piedalījies citās nozīmīgās filmās, tostarp, režisora Folkera Šlēndorfa veidotajā “Devītajā dienā”. Apzinoties mūsu kino nabadzību, cerība tikt pie tik pazīstama vācu kino un teātra aktiera bija ļoti niecīga. Tāpēc ar producentu Robertu Vinovski bijām pārsteigti, kad divas dienas pēc scenārija aizsūtīšanas saņēmām atbildi, ka mūsu iecere viņu ļoti ieinteresējusi un dalība filmā arī viņam būtu nozīmīgs izaicinājums. Tas, ka filmas galvenā varoņa un tā atveidotāja vārds ir Ulrihs, ir patiešām interesanta sakritība. Scenārijā Ulriha vārds ienāca, pateicoties Roberta Muzila slavenajam romānam “Cilvēks bez īpašībām”, jo tā galveno varoni sauc Ulrihs. Un, kā atklājās mūsu pirmajā sarunā ar aktieri, viņš savā laikā saņēmis balvu par minētā Muzila romāna lasījumiem radio. Šī sakritība, domāju, mūs satuvināja un savā ziņā palīdzēja noskaņoties uz līdzīgas domu klātbūtnes filmā.
– Ir ierasts, ka savām filmām jūs esat arī scenārija autors. Šoreiz tas veidots kopā ar Tabitu Sīmani. Kādos avotos smēlāties scenārijam?
– Vispirms jāpaskaidro, ka Tabita ir mana māsa, un viņa arī periodiski nodarbojas ar rakstniecību, turklāt mēs ļoti labi saprotamies radošā nozīmē. Scenārija mugurkaulā ļoti nosacīti izmantots Romas laika dzejnieka Ovīdija dzīvesstāsts. Izraidīts uz pašu attālāko impērijas provinci pie Melnās jūras, ciematu Tomas, tagadējo Konstanci Rumānijā, bijušais Romas intelektuālis ar zināšanām un statusu sabiedrībā nonāca pilnīgi svešā vidē un izolācijā, piedzīvojot milzīgas savas personības pārmaiņas. Taču scenārija miesu veido manis paša šķitumi par vēsturi un varbūt arī kādas mantotas detaļas no savas dzimtas stāstiem no vecākiem un vecvecākiem. Lielākā problēma, ka vēstures izpratnē bieži nekritiski uzticamies kinofilmu interpretācijām. Šobrīd dzīvojam absurdā situācijā, kad deviņdesmit pieci procenti cilvēku savu vēsturisko atmiņu veido no filmās redzētā. Taču filmas pakļautas dažādiem nepieciešamiem dramaturģijas uzslāņojumiem un līdz ar to kropļojumiem, tādēļ bieži vien ir tālu no akadēmiskās vēstures stāsta. Šobrīd arvien populārāka ir filmveides teorija, kas māca – skatītājam jādod iespēja nošķirt stilizētos no vēsturiski patiesajiem elementiem. Ja filmā šī stilizācija nav pietiekami uzskatāma, skatītājs zaudē spriestspējas iespēju. Mūsu filmā, kurā varoņi un vide ir nedaudz stilizēti, centīsimies šo būtisko iespēju skatītājam nelaupīt.
– Kur filmējāt?
– Filmējām daudzviet Latvijā – pie Siguldas, Lazdonas, Kabiles, mazliet Rīgā, jo, meklējot tā laika autentisko vidi, nākas darboties kā kolekcionāram. Tas jau būtu veiksmes stāsts, ja izdotos atrast atbilstošu laikmeta sanatoriju. Lielākoties tās sagrautas vai pārbūvētas. Taču tieši filmēšanas vietu meklēšana ir patīkams ceļojums nezināmajā. Piemēram, akmens tilts pār Tebru, kas gadsimtu garumā stāv tikpat kā iekonservēts. Un tu vari stundām sēdēt un skatīties uz šo vientuļo, jau sen neizmantoto tiltu pār upi…
– Un kas ir filmas komandā?
– Mums ir izveidojies brīnišķīgs aktieru ansam-blis. Turpinu strādāt ar man patiešām nozīmīgo operatoru Andreju Rudzātu. Filmas māksliniece ir vēsturiskuma un stilizācijas pratēja Kristīne Jurjāne, kas pamatā strādā ar Alvi Hermani teātrī, bet šoreiz atļāvusies kino vaļību, piedaloties mūsu filmā.
– Vairākas jūsu filmas ir guvušas atsaucību arī starptautiskos festivālos. Vai, veidojot “Pelnu sanatoriju”, domājāt par tās iespējamo auditoriju un filmas tālāko ceļu?
– Filmas uzņemšanas laikā no tādām domām pilnībā atturos, jo pretējā gadījumā tas radītu tādus ideoloģiskus slazdus, kuros var kļūt tikai atkarīgs un autoriski bezatbildīgs. Esmu pārliecināts, ka saturiski spēcīga un godprātīgi veidota filma var cerēt uz pietiekami plašu, gudru, nopietnu skatītāju loku. Pat Latvijā, lai gan šeit kino skatītājs ir ļoti vājš un spēja uztvert formas vai satura ziņa sarežģītāku kino ir stipri noplicināta. Tas tādēļ, ka aizvadītajos divdesmit gados valsts nav radusi finansiālu iespēju radīt pietiekamu skaitu pašiem savu filmu, atjaunojot spēcīgu vietējā kino tradīciju. Tāpat nav tikusi veicināta iespēja sastapties ar novērtētu augstvērtīgu pasaules kino. Amerikāņu masu produkcija mūsu skatītāju uztveri noplicinājusi līdz izklaides instinktiem.
– Ko lai dara, ja arī kinoteātri ir ierauti biznesa un tirgus situācijā?
– Nav vaina tikai kinoteātros. Tā ir fundamentāla kultūrpolitiska un izglītības problēma. Man pazīstama kino izglītības politikas plānotāja no Nīderlandes apliecināja, ka tur jau ceturtajā klasē bērniem rāda pietiekami nopietnas filmas un attīsta prasmi tās veidot arī pašiem. Tur ļoti labi saprot – kino ir nopietnākais cilvēka personību modelējošais mākslas žanrs. Pie mums svarīgāks par reāliem soļiem, lai vismaz mēģinātu izveidot kultūras nāciju nākotnei, nevis vienkārši lēnām iznīktu, ir lēts populisms – “maize un izklaides”. Un kultūra un arī vēsture kļūst par šī populisma vieglākajiem upuriem. Tad nav brīnums, ka ik uz soļa sastopamies ar situāciju, kad kādi ušakovi vai vēl ļaunāk – ivetas grigules – savu plakani privāto politisko mērķu labad izmanto dziļo un bieži traģisko Latvijas vēstures stāstu. Es novērtēju, ja cilvēkiem ir iespēja televīzijā redzēt fotogrāfijas no Brīvības cīņu dalībnieku ikdienas un viņus pieminēt, bet, kad to priekšā ar savu balsi gozējas un, ekspluatējot nacionālo piemiņu, savas acīmredzamās varas ambīcijas bīda kāda Saeimas deputāte, kļūst vienkārši pretīgi. Tas ir šis pretīgais tukšums un nejūtīgums, kas atbaida. Un tas “vējo” valstī un sistēmā, liekot saprast, ka, ja turpināsim nedomāt, tad galu galā no lēnas iznīkšanas varas bezprincipialitātes beigās neizbēgt.
– Tu biji viens no tiem, kas oficiālā vēstulē iestājās pret naudas piešķiršanu ar Saeimas lēmumu no valsts budžeta “neparedzētiem gadījumiem” Gata Upmaļa producētajam “Dvēseļu putenim”. Arī kultūras ministre Dace Melbārde šo situāciju atzinusi par divdomīgu.
– Ja kino nepietiekamas finansēšanas apstākļos kādai filmai naudu piešķir bez konkursa, bez kompetentas komisijas, varbūt pat uz savstarpējas pazīšanas pamata, tad tā vienkārši ir godprātības principu nicināšana. Turklāt kino kā mākslas žanrs, kā sabiedriski rezonējoša nozare ir atbildīgs rādīt labu piemēru. Bet, ja nozarē ir tādi, kas gatavi apiet legālu kārtību un godīgu konkurenci, tad – kā gan mēs varam prasīt atbildību par citās nozarēs notiekošo. Par būvniekiem, kas maksā otkatus, vai līdzīgi. Tā ir skumja nejēdzība un tikai sasaucas ar to kopējā tukšuma sajūtu un empātijas trūkumu, kuru pieminēju iepriekš. Iespējams, iemesls taisīt filmas man ir sava mazā cīņa pret to visu.
