Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
9. septembris, 2013
Drukāt

Pensionāri: Atnācām, lai valdība mūs sadzird!

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Mēs jau esam tādā vecumā, ka nevaram sakrāmēt ceļasomas un doties labākas dzīves meklējumos uz ārvalstīm. Mēs neprasām daudz – siltu mājokli, pieticīgi paēst un uzturēt savu veselību,” sestdien, atklājot Latvijas pensionāru sapulci, sacīja Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) valdes priekšsēdētājs Andris Siliņš. 


No Liepājas, Priekules, Jaunpils, Baltinavas, Alūksnes, Apes, Balviem, Gulbenes, Siguldas, Skrīveriem, Rojas – no tuviem un tāliem novadiem uz pensionāru mītiņu Rīgā bija ieradušies aptuveni 1000 dalībnieku. Protestētāji nāca ar savu biedrību karogiem un plakātiem ar valdībai adresētām prasībām: “Cilvēka cienīgas vecumdienas!”, “Eiro – nē!”, “Vēlamā pensija – vismaz 10 lati par katru nostrādāto darba gadu. Tas būtu taisnīgi!”, “Pensijas bez nodokļiem!”.

Pārdaugavas pensionāres teic: “Bija šurp jānāk, jo tālāk tā nedrīkst turpināties.” Jadviga Goldmane vairāk nekā 30 gadu nostrādājusi profesionāli tehniskajā skolā, bet pensija ir tālu no minimālā iztikas līmeņa. Pārdaugavas Pensionāru biedrības vadītājai Austrai Kokarevičai pensija ir vien 140 lati, bet nekustamā īpašuma nodoklis par dzīvokli jau sasniedzis šo summu. Kad lūgusi palīdzību, atteikts, lai prasot dēliem. Bet viens no viņiem jau kapā, otrs ir invalīds pēc saslimšanas ar ērču encefalītu, tagad saņem 45 latu invalīda pensiju. “Neizmērojams cinisms,” rūgti secina Austras kundze. Viņasprāt, tagad tiekot atbalstīti vienīgi “bomži” – viņiem ceļ naktsmītnes, sagādā siltu zupiņu bez maksas. Bet, ka pensionāram apkures sezonas laikā pēc rēķinu nomaksas ēšanai atliek vien lats dienā, tas nevienu neuztrauc. Biedrībai neesot arī telpu, pašvaldība vienu reizi mēnesī atvēl vietu, kur sasaukt sapulci. Arī tas liecinot par attieksmi. 
Pensionari1_LV_5

Mītiņā piedalījās ne tikai pensionāru biedrību delegācijas. Jadviga no Bauskas atbrauca ar satiksmes autobusu. Kāpēc? Tāpēc, ka gribot taisnīgumu. Viņa esot smagi un daudz strādājusi. Pat pēc tam, kad izoperēja audzēju. “Būdama invalīde, gāju uz darbu, vēl tagad eju, lai gan man jau 73 gadi, bet pensija par lielo strādāšanu – 147 lati.” Jadviga aicina nemaksāt pabalstus darbspējīgiem cilvēkiem, tas cilvēkus tikai izlaižot, viņi vairs negrib strādāt. Pati pabalstus neprasa, kaut kā iztiekot, veikalā vakaros pērkot nocenotu maizi un citus produktus. Bet ir grūti. Ja nopērk zāles, nezina, ko ēdīs.

Rīdzinieces Brigitas Jegorovas darba mūžs ir 50 gadi, pensija – 150 lati. Bijusi pārliecināta – jo vairāk strādās, jo labāk vecumā dzīvos. Bet iznācis otrādi. Viņasprāt, mūsu valstī attieksme pret veciem cilvēkiem ir necienīga. “Kad aizeju uz poliklīniku, man saka – ko jūs gribat, jums taču gadi!”

Jūrmalas iedzīvotājs Timofejs Timofejevs domā, ka pensiju tomēr vajadzētu lielāku. Vismaz kādus 300 latus, lai pēc visu pakalpojumu apmaksas paliktu nauda arī ēšanai. “Zinām, ka neko nepanāksim, atnācām, lai mūs vismaz redz un dzird valdība. Ja ne šeit, laukumā, tad lai kaut televīzijā paskatās uz mums.”

Jelgavas pensionāru organizācijas valdes priekšsēdētāja Marija Kolneja pie lielās sapulces mikrofona saka to pašu: “Tagad, izrādās, mēs piederam citai valstij, citai paaudzei un neko neesam pelnījuši. Kad vajag lāpīt valsts budžetu, vieglāk paņemt no pensionāra, bet šā gadsimta lielie pļāvēji, dzīvodami savās pilīs, ne desmit, kur nu simts latus no savas kabatas neizvilks.” M. Kolneja uzskata, ka valdības līmenī jāizstrādā pamatnostādnes politikai saistībā ar aktuālo jautājumu – sabiedrības novecošanu un pensiju sistēmu. Tad nebūs tādu ačgārnību, kā tagad. Visu laiku baida, ka sociālajā budžetā nav līdzekļu, pensijas nevarēs izmaksāt, tajā pašā laikā tiek samazinātas sociālā nodokļa iemaksas par vienu procentu.

 

Ministre īsti pie vārda netiek

Labklājības ministre uz Strēlnieku laukumu atbraukusi ar velosipēdu. Kad LPF vadītājs A. Siliņš nosauc viņas vārdu, mītiņa dalībnieki to uzņem ar skaļiem saucieniem, svilpieniem, klaigām. Pūlis nerimtas. Vai ļausiet runāt ministrei? Nē, nē, nē! Virs galvām paceļas pat veco ļaužu dūres.

A. Siliņš vēl aicina ievērot klusumu. I. Viņķele mikrofonā mēģina piesaukt cieņpilnu attieksmi vienam pret otru. “Pati mūs neciena!” skan replikas. Ministre cenšas pateikt, ka ciena vecāko paaudzi, kas devusi milzīgu ieguldījumu ar savu darbu, tāpat Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā un tagad, audzinot bērnus un mazbērnus.

Uzsver konstruktīvu dialogu, kas iespējams vien tad, ja abas puses viena otru sadzird. “Bet jūs visus šos gadus mūs negribējāt sadzirdēt!” sauc pensionāri. Ministre ķeras teju pie pēdējā salmiņa, sakot, ka nākamā gada pensiju indeksācijas modelis varētu būt taisnīgāks. Taču sašutušie protestētāji vairs neko negrib dzirdēt.

I. Viņķelei aizejot, kāda pensionāre Alma Bukāte no Rīgas nevalda sašutumu, veltot arī tādus skaļus vārdus kā “neliete, viņai jādemisionē”. “Neesmu aizmirsusi viņas teikto, ka mums, pēckara paaudzei, šajā valstī nekas nepienākas. Kā nav kauna te vēl nākt un runāt!” Vēlāk, kad pasludina brīvo mikrofonu, pie kura var izteikties visi, kas vēlas, turpinās pārmetumi un paļas valdībai, ministriem, tiek minēts Valda Dombrovska un Andra Vilka vārds. Bet kāds krievvalodīgais no mikrofona tiek atgrūsts ar vārdiem: mūsu valstī nav divvalodības! Cita enerģiska sieviete aicina “likvidēt visus komunistus”, citādi nekas labs neesot gaidāms. Kad sapulces vadītājs mēģina viņai aizrādīt, atskan: atšujaties! Tikai izslēdzot skaņu, bļāvēju izdodas apklusināt, un A. Siliņš atvainojas par incidentu.

 

Pašiem jādomā, jārīkojas

Jelgavas pensionāru vadītāja Marija Kolneja, uz manu jautājumu, vai nepārsteidz šāds protesta akcijas pavērsiens, atbild: “Saprotu, ka cilvēkiem tik ļoti sāp. Sāpe ir milzīga, to šajā mītiņā redz, un tā jāņem vērā vispirms jau valdībai. Cilvēki nonākuši tādā situācijā, ka nevar vairs visu noturēt sevī, klusēt. Arī mēs dusmās daudz ko pasākām saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, par ko vēlāk ir kauns. Daudzās lietās par pieņemtajiem lēmumiem var vainot valdību. Viņi dara, bet ne jau nesavtīgi. Pati “Vienotība” kādreiz pārmeta “Latvijas ceļam” un citām partijām to, ko tagad pati dara.”

M. Kolneja šaubās, vai šodien ko līdzētu ministres demisija un vai vispār šāds solis ir izeja. Prasīt ideālu valdību laikam būtu naivi, saka Jelgavas pensionāru vadītāja un atgādina Kārļa Ulmaņa vārdus, kādi ļaudis vajadzīgi Latvijas valstij – tādi, kas neprasīs, cik man par to maksās.

Bet pensionārs Ervīns no Rīgas dusmojas, kā cilvēki tik vienkārši gan Dombrovski, gan Vilku nosauc par zagļiem! “Es gadiem pazīstu Vilka ģimeni, zinu, cik tā ir godīga. Kā var atļauties tā runāt!” Ervīns domā, ka pensionāriem par labāku dzīvi vēl pāragri sapņot, valstij taču jāatdod parāds Starptautiskajam valūtas fondam. Pats viņš nekad neko daudz neesot gaidījis no valsts. “Kad, krīzei sākoties, samazināja manu pensiju, domāju, kā izdzīvošu, kā mazdēlu palaidīšu uz skolu. Bet esmu lauku cilvēks, tādi nepazūd, nupat mazdēlu aizvadīju darbā uz Zviedriju. Cilvēki noņemas ar valdības kritizēšanu, bet pašiem jādomā, jārīkojas, ir tikai viena izeja – darbs.”

Mītiņā tika pieņemta rezolūcija, kurā izvirzītas četras prasības (skat. uzziņu). Tās tikšot nodotas Saeimai un valdībai. Bet 23. septembrī notiks LPF kārtējā domes sēde, kurā uzklausīs spriedīs, ko darīt tālāk.

 

Uzziņa

Latvijas pensionāru sapulces prasības

* Indeksēt visas pensijas pilnā apmērā par visiem krīzes gadiem.

* Palielināt piemaksas pie pensijām, kā arī atjaunot piemaksu aprēķināšanu, kas tika pārtraukta no 2012. gada janvāra.

* Palielināt pensijām ar nodokli neapliekamo minimumu no pašreizējiem 165 latiem līdz minimālās darba algas apmēram – šogad tie ir 200 lati, nākamgad – 225 lati.

* Ieviest visu pensionāru veselības apdrošināšanu.

{gallery id=”2131″}

{gallery id=”2126″}

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+