Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
18. februāris, 2015
Drukāt

“Pensometrs”: Latvijas iedzīvotāju gatavība pensijai zemākā Baltijas valstīs

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Latvijas iedzīvotāju gatavība pensijai ir zemākā Baltijas valstīs, liecina “SEB bankas” un “SSE Riga” veiktā iedzīvotāju aptauja.

“Pensometra” vērtība jeb vidējā strādājošo gatavība pensijai noteikta, vērtējot četrus rādītājus: zināšanas, uzticība pensiju sistēmai, personīgā rīcība un pārliecība par savām vecumdienām.

“Pensometra” vērtība Latvijā diemžēl ir zemākā starp Baltijas valstīm – 2,9 punkti no maksimāli iespējamiem desmit punktiem, šodien žurnālistiem sacīja “SEB bankas” sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis. Salīdzinājumam – Igaunijā mērījuma vērtība bija 3,6 punkti, Lietuvā – 3,3 punkti.

Latvijas iedzīvotāju vērtējums ir zems visos mērījuma indikatoros – zināšanas par pensijas veidošanos un tās potenciālo apmēru novērtētas ar vidēji 2,8 punktiem no desmit, uzticība pensiju sistēmai un savām iespējām – 3,3 punkti, rīcība savu ienākumu pensijas vecumā palielināšanai – divi punkti, pārliecība par pietiekamiem ienākumiem pensijas vecumā – 3,5 punkti no desmit.

Aptauja rāda, ka strādājošie maz zina par pensiju iemaksām un potenciālo pensijas apmēru, proti, 13% strādājošo zina, cik daudz no ienākumiem tiek novirzīts pensiju 1. un 2.līmenī, 23% ir interesējušies ar prognozētās pensijas apmēru un 49% strādājošo zina savu izvēlēto pensiju 2.līmeņa uzkrājumu investīciju stratēģiju.

Latvijā ir viszemākā uzticēšanās pensiju sistēmas ilgtspējai, proti, 71% aptaujāto strādājošo netic Latvijas pensiju sistēmas stabilitātei un ilgtspējai, 64% esošo pensijas sistēmu neuzskata par godīgu attiecībā pret sevi. Strādājošie diezgan skeptiski vērtē valsts spēju nodrošināt tiem pietiekami lielu pensiju vecumdienās – 12% domā, ka valsts viņiem nodrošinās pietiekami lielu pensiju.

Rudzītis atzina, ka strādājošie zināmā mērā cer uz brīnumu vecumdienās, proti, tie nedara neko labklājīgu vecumdienu nodrošināšanai, piemēram, no aptaujātajiem 82% nekrāj vecumdienām un 23% strādājošo nekrāj un arī neplāno krāt naudu vecumdienām. Vienlaikus 35% strādājošo ir pārliecināti, ka spēs sev nodrošināt pietiekami lielus ienākumus vecumdienās. 35% strādājošo apgalvo, ka viņiem ir citas alternatīvas ienākumiem vecumdienās, un populārākā alternatīva ir strādāšana pensijas gados.

Gandrīz puse jeb 43% no pašlaik strādājošiem var būt pakļauti nabadzības riskam vecumdienās – ienākumi pensijā būs mazāki nekā 60% no vidējās algas valstī, rezumēja bankas eksperts. Aplēses rāda, ka 28% ienākumi pensijā būs tuvu vai mazliet virs 60% no vidējās algas valstī, bet 29% ienākumi pensijā būs virs 80% no vidējās algas valstī. Nabadzības risks ir lielāks gados vecākiem un zemāku ienākumu saņēmējiem.

Arī Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks Ingus Alliks atzina, ka nākotne rada bažas, jo 34% no sociāli apdrošinātajiem sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai vēl zemāka atalgojuma.

Ministrijas pārstāvis atzina, ka pēdējo 20 gadu laikā tomēr sabiedrībai nav izdevies izskaidrot, cik nozīmīga ir individuālā atbildība par pensijas apmēru. Tāpēc šajā jomā būtu aktīvāk jādarbojas, skaidrojot pensiju sistēmas būtību, kā arī aktīvāk jāvēršas pret ēnu ekonomiku. Savukārt pensiju sistēmas pārmaiņas būtu nepieciešamas minimālas, ja vispār vajadzīgas.

Viņš atzīmēja, ka pensiju sistēma Latvijā netika būvēta vienai dienai, bet gan 50-60 gadiem. Pēdējos 19 gadus Latvijas pensiju sistēma nav mainīta.

Savukārt sociālantropologs Klāvs Sedlenieks skaidroja, ka Latvijā novērojamā iedzīvotāju neuzticēšanās pensiju sistēmai nav nekas unikāls, tāda pati situācija novērojama visā Austrumeiropā, bijušās Padomju Savienības valstīs.

Pēdējos 100 gados iedzīvotāju pieredze rāda, ka sistēmas, kas iecerētas kā stabilas, tomēr nav darbojušās ilgtermiņā, ir mainījušās valsts iekārtas, līdz ar to arī pensiju sistēmas. Tādējādi iedzīvotāju perspektīva atšķiras no valsts perspektīvas, cilvēki “paļaujas tikai paši uz savu cirvi, nevis kaut kādām valsts struktūrām”, veidojas kultūras, kuru mērķis ir pēc iespējas pasargāt sevi no saplūšanas ar valsts struktūrām un ideoloģijām, kuras cenšas attālināties no valsts. Tādējādi veidojas arī priekšstats – ja cilvēks grib kaut ko nodrošināt ilgtermiņā, tad kaut kas ir jādara pašam, piemēram, jāiegādājas īpašumi vai jāizvēlas profesija, kas ļaus strādāt gandrīz līdz mūža galam. Šādā gadījumā ir jautājums, vai un kā var izveidot citu iedzīvotāju perspektīvu, vai valsts var kaut ko izdarīt, lai cilvēki tic, ka, maksājot pilnu algu un nodokļus, pēc 30 gadiem viņi to saņems atpakaļ pensiju veidā.

Sedlenieks rosināja arī izvērst diskusiju, vai pensiju un sociālajai sistēmai vispār būtu jābūt līdzīgai kā banku sistēmai vai kā uzkrājumu apdrošināšanas fondam, kad regulāri veiktas naudas iemaksas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk maksātājs saņems ko atbilstošu pretī. Pastāv arī citas perspektīvas, proti, solidaritātes sistēma.

Jautājums ir – vai valsts pensiju sistēma ir galvenokārt apdrošināšana vai tomēr rūpēšanās vienam par otru. Latvijā ir spēcīgs neoliberālais modelis un nostāja – katrs pats ir laimes kalējs, ja kādam ir veicies, tad tas ir konkrētā cilvēka pūļu rezultāts. Tomēr sociālantropolgs pauda viedokli, ka šāda tēze varētu būt apstrīdama, jo – vai tiešām katrs, kas saņem vislielāko pensiju, ir vissmagāk strādājis. Viņaprāt, visticamāk, ir bijuši arī kādi citi sociāli apstākļi, kas izveidojuši šādu situāciju.

Sedlenieks arī apšaubīja, vai sabiedrības zināšanas par pensiju sistēmu vispār var būt augstas un vai cilvēki vispār var izprast, ko nozīmē pensiju plāni, ko nozīmē dažādi ieguldījumi. Arī paši baņķieri nevar pilnībā prognozēt lietas, citādi bankas nebankrotētu, secināja akadēmiķis. Viņš arī vērsa uzmanību, ka saskaņā ar pētījumiem Latvija ir valsts ar vienu no lielākajām iedzīvotāju lasītprasmes problēmām. Vai šādos apstākļos cilvēki spēj saprast sistēmu un vai tās nav veltas cerības un ideālisms, ka cilvēki būs finanšu ģēniji, vaicāja sociālantropologs.

Pievienot komentāru

No bezdarbnieka par uzņēmēju. Šūšanas ateljē īpašnieces Karīnas pieredze (2)Karīna Šveicare bija biroja vadītāja kādā uzņēmumā, bet... kā tas mēdz notikt, pērn palika bez darba. Pirmais ceļš, lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu – reģistrēties Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) ar obligāto informācijas noklausīšanos.
Gribi audzēt savas vistiņas, bet nezini kā sākt? Dzērbeniete Daina Šmite dalās pieredzēVistas grib audzēt arvien vairāk cilvēku, taču trūkst zināšanu, ar ko sākt. – Tas nemaz nav grūti, jo vistas ir visvienkāršāk turamie mājputni. Balva par pūlēm – olas, gaļa un mēslojums, – iedrošina dzērbeniete DAINA ŠMITE.
Gāze būs lētāka, piegāde dārgāka? (5)Atvērtā tirgū dabasgāzes rēķins būs vienkāršāks nekā elektroenerģijas rēķins
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+