Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. decembris, 2015
Drukāt

Perepjolkinam un Vistiņam ar miljonu nepietiek (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Genādijs Perepjolkins un Jānis Vistiņš, kuri pēc 17 gadu tiesāšanās jau saņēmuši 1,2 miljonus eiro, vērsušies tiesā ar jaunu prasību pret Latvijas valsti par trim miljoniem.

Pērn 4. aprīļa publikācijā “Kā valsts zaudē miljonu. Perepjolkins joprojām uzskata sevi par aplaupītu” “LA” rakstīja par to, kā pēc 17 gadus ilgas tiesāšanās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielā palāta lēma par labu Jānim Vistiņam un Genādijam Perepjolkinam. Viņiem bija jāsaņem no Latvijas valsts 1 219 663 eiro kompensācija kā atlīdzinājums par piespiedu kārtā atsavināto zemes īpašumu 6,5738 hektāru platībā, kas atrodas Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā (J. Vistiņam materiālā kompensācija 339 391,98 eiro, G. Perepjolkinam – 871 271,12 eiro, un vēl katram morālā kompensācija 3000 eiro, kā arī tiesāšanās izdevumi 1500 eiro). Tā bija lielākā kompensācija, kādu ECT Latvijai piespriedusi maksāt. Toreiz advokāts Egils Radziņš ar lietas iznākumu no juridiskā viedokļa bija apmierināts, gan piebilstot, ka viņa klienti cerējuši uz sešas reizes lielāku naudu. G. Perepjolkins bija izteicis uzskatu, ka viņam atņemtā zeme ostā maksājot divdesmit miljonus, tāpēc viņiem ar J. Vistiņu pienāktos vismaz pieci miljoni. ECT piespriestā nauda abiem prasītājiem pirms gada tika izmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Taču G. Perepjolkins un J. Vistiņš joprojām nav apmierināti – viņi izlēmuši atkal tiesāties par kompensācijas lielumu. Iegansts – viens no Latvijas valsts ECT iesniegtajiem dokumentiem esot bijis “kritiski vērtējams pierādījums”, kā juridiski korekti izteicās advokāts E. Radziņš; G. Perepjolkins lietoja emocionāli ekspresīvāku izteicienu, runājot par viltotu dokumentu. Šis dokuments ir bijis SIA “Eiroeksperts Rīga” atzinums par iespējamo zemes kadastrālo vērtību Rīgas tirdzniecības ostas teritorijā 1999. gadā, kas esot bijis paredzēts vien ostas vajadzībām, taču ticis iesniegts kā pierādījums. Esot vēl citi argumenti, advokāts min, ka tagadējais prasības pieteikums Vidzemes priekšpilsētas tiesā ir uz desmit lapām. Kopējā prasījuma summa nu pārsniedz trīs miljonus eiro: G. Perepjolkins prasa 2,2 miljonus, J. Vistiņš – nedaudz vairāk par miljonu. Advokāts skaidro, ka šī summas aprēķinātas, no klientu bijušo īpašumu vērtības (kāda tā ir bijušo īpašnieku ieskatā) jau atskaitot ECT piespriestās un valsts izmaksātās kompensācijas.

Tiesas sēde paredzēta nākamgad 2. februārī, prasība iesniegta pret valsti Finanšu ministrijas (FM) personā. FM lūgusi sagatavot atbildes rakstu Satiksmes ministrijai, kuras komunikācijas nodaļas vadītājs Aivis Freidenfelds pirms tiesas komentārus par valsts puses argumentiem “LA” nesniedza.

Jau iepriekš sabiedrībā izskanēja kritiski vērtējumi par Vistiņa un Perepjolkina prasmi tikt pie īpašumiem un naudas. Atgādināsim, ka piecus zemes gabalus Rīgas Tirdzniecības brīvostas teritorijā viņi ieguva savā īpašumā 1994. gadā uz vairāku dāvinājuma līgumu pamata. Īpašnieki, kuri šo zemi bija atguvuši denacionalizācijas ceļā, abiem to uzdāvināja. G. Perepjolkina advokāts E. Radziņš toreiz stāstīja, ka viņa klients zemes gabalus ieguvis tāpēc, ka cilvēki vēlējušies pateikties, piemēram, par padomiem, par palīdzību sirds operācijai vai gluži vienkārši ticis dāvināts draudzības dēļ. G. Perepjolkins skaidri zināja lietu vērtību – viņš jau padomju laikos bija nodarbojies ar antikvārām lietām un ir mākslas priekšmetu kolekcionārs. 1997. gadā Saeima pieņēma speciālu likumu par šo zemes atsavināšanu Rīgas brīvostas vajadzībām. Atlīdzības apmēru noteica pēc zemes gabalu kadastrālās vērtības 1940. gadā – Perepjolkinam izmaksāja 8616 latus, Vistiņam – 548 latus. Abi summas lielumam nepiekrita. Tiesāšanās Latvijā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā kopumā ilga no 1998. līdz 2014. gadam. Galu galā ECT pieņēma minēto spriedumu, uzskatot, ka nekustamo īpašumu atsavināšana notikusi saskaņā ar likuma prasībām un sabiedrības interesēs, tomēr izmaksātā atlīdzība bijusi par mazu. Jāpiebilst, ka ECT aprēķinātās kompensācijas summā lielāko daļu gan veidoja inflācijas procents par laika posmu no 1997. līdz 2012. gadam, kā arī nesaņemtie gada peļņas procenti.

ECT Lielās palātas 2014. gadā pieņemtajam spriedumam pieci tiesneši pievienoja atsevišķo nepiekrītošo viedokli, kurā viņi pauda pārliecību, ka “nekādi politiskie vai ekonomiskie ap­stākļi nedrīkstētu novest pie situācijas, kad privātpersona bez vēsturiskām tiesībām iegūstot īpašumu 1000 latu (pēc pašas privātpersonas veikta aprēķina) vērtībā, pēc diviem gadiem, neveicot tajā nekādus ieguldījumus, par šo īpašumu saņem no valsts 3,5 tūkstošus reižu lielāku samaksu”.

Jau pagājušogad rakstīju – ja zeme tika atņemta brīv­ostas vajadzībām un brīvosta gūst peļņu, šo zemi iznomājot, vai tad nevajadzēja šo ECT lemto atlīdzībā maksājamo miljonu prasīt brīvostai. Taču juridiski likumu par zemes atsavināšanu bija pieņēmusi Saeima un bija jāmaksā no valsts budžeta.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tam grābējam Perepjolkinam vajadzētu ar celi pa pakaļu un atpakaļ uz plašo Maķušku, lai krāpjas tur.

Draugiem Facebook Twitter Google+