Mobilā versija
Brīdinājums +14.9°C
Bērtulis, Boļeslavs
Trešdiena, 23. augusts, 2017
14. februāris, 2017
Drukāt

“Perestroika kā burleska”

kota_istaba

2016. gada nogalē tika laista klajā lasītāju iecienītās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” kārtējā grāmata – Laimas Kotas (iepriekš Muktupāvela) vēsturiskais romāns “Istaba”, kurā vēstīts par 20. gadsimta 80. gadiem, kas Latvijas vēsturē iegājuši kā t. s. PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova (1931) pārkārtošanās laiks jeb tautā vienkārši to sauca tiešā pārcēlumā no krievu valodas – perestroika.

Šī ir daudzpusīgās autores desmitā grāmata, un jāteic, ka arī šajā romānā sastopamies ar tik ļoti atpazīstamo Laimas Kotas radošo rokrakstu – viegla, atraktīva valoda, spraigs gandrīz vai trillera cienīgs sižets, spilgti dialogi un daudzkrāsainu tēlu galerija. Romānā reālistisks skatījums mijas ar mazliet irreālu, maģisku nesenās pagātnes auru. Rodas dīvaina sajūta, lasot par laiku, kas arī man ir dzīvā atmiņā, – 1987. gadā, kad M. Gorbačovs prezentēja perestroikas ideju, beidzu vidusskolu, tātad biju jau pietiekami saprātīga būtne, lai atmiņās uzplaiksnītu arī šī perioda personiskā pieredze, sadzīve un izpratne, izjūtas par notikumiem. Un, ai (!) kā gribas salīdzināt un ik pa brīdim pārtraukt lasīt, iepauzēt un domās dalīties ar rakstnieci (vai tēliem) par līdzīgu savas dzīves epizodi. Šķiet, ka iepriekšminētās sajūtas nav nejaušas un jāpiebilst, ka daudziem lasītājiem tās varētu būt līdzīgas, jo Laima Kota, kā vēstīts autores pēcvārdā: “Sāku vākt materiālus. Uzrunāju draugus. Ikviens, kuram pajautāju, sak, kā atceries perestroiku, sāka smaidīt. Nudien, tieši tā – ar smiekliem atcerējās laiku, kad ķēķos un šķūnīšos burbuļoja brāga.[..] Brīnījās, kā laikā, kad veikali tukši, ledusskapji tomēr bija pilni.” (311. – 312. lpp.) Tas nenoliedzami daudziem bija sāpīgs izdzīvošanas laiks, taču atmiņas traģiskās līnijas notušē un priekšplānā izvirzās cilvēku prasme un bieži vien ar absurda un traģikomiskām situācijām apvīta izdoma apiet un pārvarēt perestroikas nebūšanas, likumus un ierobežojumus. Iespējams, tieši teksta un personīgās dzīves paralēlēs slēpjas romāna šarms.

Perestroikas periodam autore ļoti veiksmīgi ir izvēlējusies virsrakstu – atslēgas vārdu, metaforu attēlojamam laika posmam – istaba. Un tā nav vienkārši istaba, bet istaba komunālajā dzīvoklī. Tā ir kā individuālu emociju un sajūtu telpa, kas cenšas iekļauties un izdzīvot sabiedrības kopējā noskaņojuma, sadzīviskās atmosfēras telpā. Istabai pēc būtības jābūt kā patvērumam, kā noslēgtībai no ārpasaules, bet noteikti ne Laimas Kotas piedāvātajā variantā, jo romānā istaba komunālajā dzīvoklī indivīdam uzliek dažādus ierobežojumus. Romāna galvenā varone ir meitene, kura mācās t. s. lietišķajos. Margrietai nepieciešami iztikas līdzekļi, un viņai paveicas – jaunās māk­slinieces talantu pamana izveicīgs mahinators, kuru interesē mākslas darbu precīzas kopijas, lai pēcāk tās pārdotu kā oriģinālus. Margrietas sapnis par savu istabu īstenojas, viņa “pa blatu” tiek pie istabas komunālajā dzīvoklī. Līdz ar meitenes nokļūšanu jaunajā vidē sagriežas pamatīgas notikumu vērpetes, un lasītājs sastopas ar ļoti krāšņu individualizētu tēlu galeriju. Dzīvoklī mīt dažādu tautību pārstāvji, un, protams, kopā ar viņiem sastopamies vienuviet ar dažādām kultūrām, izglītības līmeni, paaudzēm, pieredzi un profesijām, uzskatiem un rīcību. Bet, lai arī ikdienu pavada lielāki vai mazāki savstarpējie kašķi, tomēr visus vieno sapnis katram par savu telpu (sadzīves un garīgo), jo patiesība ir tā, ka mākslīgi uzspiestai tautu draudzībai un kopā dzīvošanai ir liels apgrūtinājuma un cilvēka personību degradējošs aspekts. Kā zināms no vēstures, perestroika veicināja kooperatīvu rašanos. Padomju cilvēkam radās ilūzija par nosacītu brīvības izpausmi un kooperatīvu kā peļņas avotu. Arī komunālā dzīvokļa iemītniekiem rodas ideja par kooperatīvu kā līdzekli, labu risinājumu sapņa par savu telpu piepildījumam. Krāšņā kaleidoskopā lasītājam atklājas dažādu “biznesu” orģijas ar visām to sekām – t. s. jumtu, izsitējiem, viltvāržiem, afēristiem utt. – šķietamie panākumi mijas ar krahu. Autore ņem talkā absurda poētikas elementus un groteski attēlo kooperatīvu bezjēdzību. Komunālā dzīvokļa iemītnieki pēc būtības ir kļuvuši par kooperatīva idejas marionetēm.

Taču neatlaidība komunālā dzīvokļa iemītniekus vainago ar panākumiem – autore ļauj saviem varoņiem piepildīt sen loloto sapni: “Pie galda sasēdušie atskārta, ka tāda laika, kad kopēja virtuve vieno svešus kaimiņus, kuri kļūst par tuvākajiem cilvēkiem, vairs var nebūt nekad. Tāda laika, kad visi ir vienlīdz nabagi savā bagātībā, pieticībā un karstās vēlmēs pēc vārdos neizsakāmas telpas un brīvības, arī vairs drīz nebūs.” (308. lpp.) Viss beidzās laimīgi, kā tas parasti asociējas ar bērnībā lasīto brīnumu pasaku sižetiem.

Perestroikas periodu pēcvārdā precīzi formulējusi autore: “Perestroika kā burleska [..] Bet mēs arī labie. No savām komunālo dzīvokļu istabām un reglamentētās algas ierakumiem – iespītējāmies. Še tev teterkāposti, tā viņai vajag, tai padomju varai! Ja viņa mums tā, tad mēs – šitā! Un šuvām, sarunājāmies, dzērām, dzīvojām un sakodām zobus, kaut mums ģērēja ādu. Kurš izgājis caur padomju stroju, būs dzīvotājs pat kapitālismā.” (314. lpp.) Laima Kota un izdevniecības “Dienas Grāmata” radošā komanda (redaktore Gundega Blumberga un konsultants Vents Zvaigzne) radījusi brīnišķīgu, emocijām bagātu romānu par neseno pagātni – aizritējuši nieka trīsdesmit gadi, taču rakstnieces istaba vēl joprojām dzīvo daudzu atmiņās kā laiks, kad dzīvoja, lai izdzīvotu.

Pievienot komentāru

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+