Latvijā
Vēsture

Kā Rīgā draudēja uzspridzināt Gorbačovu 16


Gorbačovu pāris apmeklēja Ādažu vidusskolu, kur tikās ar jauniešiem un uzklausīja viņu viedokli par iecerēto reformu kursu.
Gorbačovu pāris apmeklēja Ādažu vidusskolu, kur tikās ar jauniešiem un uzklausīja viņu viedokli par iecerēto reformu kursu.
Foto: Vida Press, RIA Novosti/SCANPIX

PSRS līderis Mihails Gorbačovs ar sievu Raisu pirms 30 gadiem dažas dienas pavadīja Latvijā, cenšoties pārliecināt vietējo sabiedrību par nepieciešamību turpināt viņa izraudzīto sociālisma pārbūves kursu. Atmodas priekšvakarā notikušās vizītes laikā tikai retais varēja iedomāties, ka Gorbačova sāktās reformas novedīs pie PSRS sabrukuma.

Pasludinājis kursu uz “perestroiku” (pārbūvi) un “glasnostj” (atklātību), PSRS kompartijas līderis Mihails Gorbačovs apzinājās, ka pārmaiņas būs iespējamas tikai tad, ja sabiedrība atbalstīs viņa centienus mainīt gadu desmitu laikā iesīkstējušos padomju režīma darbības principus. Perestroikas ideju popularizēšanas nolūkiem kalpoja arī Gorbačova un viņa sievas Raisas viesošanās Latvijā, kas ilga no 1987. gada 17. februāra līdz 19. februārim. Jau pats par sevi tas bija ievērības cienīgs notikums, jo padomju okupācijas laikā citi Kremļa saimnieki lielākoties neuzskatīja par nepieciešamu klātienē iepazīt situāciju Latvijā.

Galerijas nosaukums

Ja nav baseina, jāpeldas jūrā

1900. gada pavasarī Rīgā neilgu laiku viesojās boļševiku līderis Ļeņins, kurš tolaik vēl tikai kaldināja plānus par “proletariāta diktatūras” nodibināšanu. Pagāja vairāk nekā pusgadsimts, līdz komunistu galvenais vadonis atkal pagodināja Rīgu ar savu ierašanos: 1954. gadā šeit ieradās Ņikita Hruščovs, kurš aizrautīgi izklāstīja savu ideju par kukurūzas audzēšanu kā galveno padomju lauksaimniecības balstu. 1959. gada vasarā Hruščovs vēlreiz apmeklēja Latviju, un šoreiz viņa vizīte ievadīja nacionālo komunistu kustības sagrāvi, jo neilgi pēc tam no varas tika atstumts Eduards Berklavs un citi latviešu patrioti, bet viņu vietā tika iecelts reakcionārais Arvīds Pelše, kurš vērsās pret “buržuāziskā nacionālisma” atdzimšanu un cītīgi apkaroja pat Līgo svētku svinēšanu.

Hruščova pēctecis Leonīds Brežņevs pie varas bija 18 gadu, bet tā arī neuzskatīja par vajadzīgu apmeklēt Latviju. “Sistēma darbojās tādā veidā, kas neparedzēja biežas vizītes padomju republikās, jo visi jautājumi tāpat tika izlemti Maskavā,” skaidro kādreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Anatolijs Gorbunovs. Viņam no Gorbačova vizītes atmiņā visvairāk palicis tas, ka Gorbačovam patika neplānoti apstāties un aprunāties ar cilvēkiem ielas malā.

Pēc atlidošanas uz Rīgu padomju līderis vispirms devās nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa (iepretim tagadējai Ministru kabineta ēkai). Ieraudzījis sagaidītāju pūli, Gorbačovs teica: “Paldies, ka esat atnākuši! Bet vai Rīgā šodien kāds strādā vai ne?” Ļaudis viņu mierināja, ka strādā gan. “Strādāt mums vajag. Ceru, ka esat to sapratuši,” atbildēja Gorbačovs. Pēc tam viņš devās uz Latviešu sarkano strēlnieku (tagadējo Okupācijas) muzeju, pie kura aprunājās ar Rīgas Politehniskā institūta (tagadējā RTU) un Latvijas Valsts universitātes studentiem. Kāds no studentiem pažēlojās, ka nevar vien sagaidīt, kad tiks pabeigts Ķīpsalas baseins. Gorbačovs uz to atbildējis: “Tas, protams, ir slikti, bet jums taču tepat blakus ir jūra!” Februāra salā šī atziņa izklausījās īpaši iedvesmojoša.

Sociālisma pašreklāma

Strēlnieku muzeja viesu grāmatā Gorbačovs atstāja cildinošu ierakstu, kas slavēja latviešu strēlniekus par viņu uzticību “Lielā oktobra ideāliem”. 1987. gadā tika svinēta 70 gadu jubileja kopš 1917. gadā boļševiku sarīkotā valsts apvērsuma, kas tolaik bija pazīstams kā “Lielā oktobra sociālistiskā revolūcija”. Vizītes laikā Rīgā padomju līderis Gorbačovs uzstājās ar apjomīgu runu, kurā izvērtēja PSRS sasniegumu un trūkumu bilanci. Protams, viņš aizgūtnēm slavēja sociālisma sasniegumus un uzsvēra, ka “krievu karavīrs atbrīvotājs ir palīdzējis Baltijas zemkopim un zvejniekam pasargāt dzimto zemi no apgānīšanas un verdzības”. Savā runā Gorbačovs pavēstīja: “Bijušās buržuāziskās valstis ar tām raksturīgo ekonomisko sastingumu un stagnāciju sociālistisko pārveidojumu gados kļuvušas par vispusīgi attīstītām padomju republikām ar industriāli agrāru daudznozaru ekonomiku, krietnu zinātnes un kultūras potenciālu. Pats par sevi tas ir visai nozīmīgi, jo būtībā no jauna radīta plaša mašīnbūve, elektroenerģētika un ķīmijas industrija, izveidojusies liela tirdzniecības un zvejas flote. Salīdzinājumā ar 1940. gadu, kad notika iestāšanās PSRS sastāvā, rūpniecības produkcija Latvijā pieaugusi 55 reizes. Tas ir piemērs, kurš rāda, ko var paveikt cilvēki sociālistiskās sabiedrības apstākļos.”

Taču vienlaikus Gorbačovs arī atļāvās publiski kritizēt atsevišķus sociālistiskās saimniekošanas trūkumus. Piemēram, viņš norādīja, ka Latvijas kolhozos un padomju saimniecībās vidējais izslaukums no govs ir par 560 kg mazāks nekā Igaunijā un par 104 kg mazāks nekā Lietuvā. Arī “labības ražošanas dinamika” esot ļoti vāja; graudaugu ražība jau piecus gadus nav pacēlusies virs 27 centneriem no hektāra (mūsdienās vidējā graudaugu ražība Latvijā ir 45 centneri no hektāra). “Mazāk kabinetu sēžu, mazāk patosa un sajūsmināšanās. Vairāk darba. Tas ir tagadējais lozungs. Ir enerģiski jāpalīdz visiem partijas, padomju un saimnieciskā aparāta darbiniekiem pavērsties ar seju pret praktiskām lietām un darīt galu, cik tas iespējams, papīru sacerēšanai,” uzsvēra Gorbačovs.

Cīņa pret “zaļo pūķi”

Lai novērtētu pārbūves principu īstenošanu praksē, Gorbačovs apmeklēja tolaik milzīgo ražošanas uzņēmumu VEF. Kompartijas laikraksts “Cīņa” aprakstīja Gorbačova sarunu ar 27 gadus veco rūpnīcas darbinieci Simonu Brenardi, divu mazu bērnu māti: “Stāstīdama par savas ģimenes dzīvi, viņa sprieda tā: protams, divas nelielas istabas četriem cilvēkiem nav nekāda greznība. Varētu būt labāk… Bet tūliņ viņa izlaboja pašas teikto: būs labāk, ja mēs visi, un pirmām kārtām es, iemācīsimies strādāt efektīvāk, izskaudīsim no cehiem brāķi, pārvarēsim nolaidību, paviršību un vēlēšanos dot sabiedrībai mazāk, bet no tās saņemt pilnā mērā. Tāds ir vienkārša darba cilvēka viedoklis, un tas skaidri atspoguļo tās pārmaiņas, kas tagad notiek miljoniem padomju cilvēku apziņā: katra paša labklājība nav šķirama no sabiedrības bagātības pieauguma.”

VEF darbinieces arīdzan atzinīgi novērtēja Gorbačova sākto “zaļā pūķa” apkarošanas kampaņu, vēršoties pret alkoholismu un žūpību, kas iedzinusi postā daudzas ģimenes. Šī tēma tika skarta arī vienā no Rīgas bērnu namiem, ko apmeklēja Gorbačova dzīvesbiedre Raisa. “Visi bērni ir skaisti apģērbti, aprūpēti un apgādāti ar rotaļlietām un mācību spēlēm. Es esmu Rita! Bet es – Sanita! Irma, Kristīne, Igors, Ingrīda, Guntis… Desmitiem bērnu balsu priecīgi sagaidīja viesus. Patlaban bērnu namā ir mazliet pāri simt bērniem, bet pagājušogad bija divas reizes vairāk. Pat viena paša mūsu bērnu nama piemērs, atzīmēja audzinātājas, ļauj spriest par pasākumiem, kas mūsu zemē veikti žūpības un alkoholisma apkarošanā. Taču šī nelaime – bērnu palikšana bez vecākiem – ir tikai apturēta. Visai sabiedrībai, sacīja R. Gorbačova, jāpanāk tās izskaušana,” rakstīja “Cīņa”.

Ādažu “pokazuha”

Protams, ka vietējā kompartijas vadība Gorbačovu vizītes laikā centās parādīt Latviju tikai no gaišās puses, lai radītu iespaidu, ka valstī viss ir kārtībā. Gorbačovs tika aizvests uz Latvijas PSR Tautas saimniecības sasniegumu izstādi, bet 18. februārī viņu un Raisu aizvizināja uz Rīgas rajona agrofirmu “Ādaži”, kur apķērīgais priekšsēdētājs Alberts Kauls bija izveidojis īstu paraugsaimniecību. Gorbačovu pāris bija sajūsmā par Ādažos redzēto un atzina, ka tas ir ideāls, uz ko vajadzētu tiekties visiem padomju kolhoziem (Kauls vēlāk kļuva par Gorbačova padomnieku lauksaimniecības jautājumos).

PSRS līderis apmeklēja arī Ādažu vidusskolu un bērnudārzu. Skolā viņš iesaistījies diskusijās ar jauniešiem, vaicājis viņu viedokli par jaunatnes problemātikai veltītajām filmām “Vai viegli būt jaunam?” un “Putnubiedēklis”. Lielu prieku Gorbačovam sagādājis tas, ka bērni viņam nodziedāja latviešu tautasdziesmu “Seši mazi bundzinieki” un kādu krievu dziesmu. Gorbačova sieva Raisa, viesojoties Ādažu bērnudārzā, gan bija neizpratnē, kādēļ latviešu mazuļi vēl neprot “lielā brāļa” valodu; kādai piecgadīgai meitenītei viņa uzprasīja: “Kādēļ tu nerunā krieviski?”

Ādažu bērnudārza direktores vietniece Anita Šaicāne atceras, ka bērnudārzā bija arī krievu bērnu grupiņas, bet Gorbačovu pāris izvēlējās apciemot tieši latviešu grupiņu. Šaicāne atzīst, ka bērnudārza darbinieki bija pieraduši pie šādām “pokazuhas” (izrādīšanās) vizītēm, jo dažādas delegācijas bērnudārzā viesojās gandrīz katru dienu. Tiesa gan, pirms Gorbačova vizītes bija stingrāki drošības pasākumi; drošībnieki pārbaudīja visu bērnudārza teritoriju un darbiniekiem izsniedza speciālas caurlaides.

Gorbačovu pāris tikās ar bērniem, kuru audzinātāja bija Ārija Bula. Viņa atceras, ka Raisa nopriecājusies par konfektēm, kas bija redzamas plauktos, un vaicājusi, vai tās ir īstas. Bula paskaidroja, ka konfektes ir mākslīgas, veidotas no plastilīna. Raisa lūgusi, vai nevar iedot dažus paraugus, ko aizvest parādīt mazbērniem. “Mēs pie tādiem ciemiņiem jau bijām pieraduši,” secina Bula, kas tagad strādā Baldonē par kapu pārzini. “No ļoti trokšņaina darba esmu pārcēlusies uz ļoti klusu darba vietu,” smejas Ārija.

Atentāta draudi

Pārcelšanās uz citiem medību laukiem vizītes laikā Rīgā draudēja arī Gorbačovam, jo tolaik izskanēja bažas par atentāta draudiem. Kā atceras bijušais Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs, tajā dienā, kad Gorbačovs bija devies uz Ādažiem, uz milicijas tālruni 02 piezvanījis kāds vīrietis, kurš paziņoja: kad atpakaļceļā Gorbačovs brauks pa Gorkija (tagadējo Krišjāņa Valdemāra) ielu, viņa auto tiks uzspridzināts. “Šis zvans tika ierakstīts, un es ar visu ierakstu devos uz VDK. Tur ilgi apspriedāmies, ko tagad darīt. Turklāt pēc neilga brīža saņēmām ziņu, ka vienā pagrabā netālu no Stūra mājas (čekas mītnes) atrastas kastes, no kurām pazuduši lādiņi. Es ierosināju, ka jāmēģina pēc iespējas paildzināt Gorbačova viesošanos Ādažos, lai mēs iegūtu vairāk laika draudu izvērtēšanai un novēršanai. Nolēmām, ka pa iepriekš plānoto maršrutu jāpalaiž viltus kolonna, bet Gorbačova mašīna jānovirza pa citu ceļu: caur Rumbulu un Ķengaragu. Tā arī izdarījām, un Gorbačovs bez jebkādiem incidentiem nokļuva Jūrmalas rezidencē, kur bija apmeties vizītes laikā. Viss beidzās mierīgi, izdarījām savu darbu un varējām iedzert kādu glāzīti, lai nomierinātu nervus,” stāsta Bugajs. Viņš atceras, ka no Maskavas atbraukušie čekisti, kas bija atbildīgi par Gorbačova drošību, ar glāzītes cilāšanu aizrāvušies krietni sparīgāk; viņu vajadzībām nācies steigšus sagādāt pāris kastes šņabja.

Noķert zvanītāju tā arī neizdevās, bet rietumvalstu presē, piemēram, laikrakstos “Bild” un “Mail on Sunday”, vēlāk parādījās ziņas, ka Rīgā esot novērsts pret Gorbačovu plānots atentāts. Viņa nelabvēļi gribējuši uzspridzināt ar sprāgstvielām piekrautu milicijas automašīnu. Par līdzdalību atentāta organizēšanā esot aizturēti 27 milicijas un kompartijas ierēdņi, kas tādējādi gribējuši apturēt Gorbačova iesāktās reformas. Bijušais milicijas priekšnieks Bugajs par šādiem arestiem gan neko nav dzirdējis; acīmredzot tā bija Rietumu preses pīle, kas balstīta uz sagrābstītas informācijas druskām.

Sagrāva impēriju

Gorbačova vizītes laikā 50 gadu jubileju svinēja toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo, kuram par īpašiem nopelniem padomju varas labā tika piešķirts PSRS augstākais apbalvojums, Ļeņina ordenis. Pēc dažiem gadiem Gorbačovs un Pugo gan nonāca pretējās ierakumu pusēs, jo 1991. gada augustā Pugo, kurš tolaik jau bija uzkalpojies līdz PSRS iekšlietu ministra postenim, atbalstīja pret Gorbačovu vērsto valsts apvērsuma mēģinājumu. Pēc augusta puča izgāšanās Pugo kopā ar sievu Valentīnu izdarīja pašnāvību.

Trimdas latviešu laikraksts “Latvija Amerikā” jau 1987. gadā, neilgi pēc Gorbačova viesošanās Rīgā, tālredzīgi secināja: “Nav šaubu, ka Gorbačovs pretēji saviem fiziski slimajiem priekšgājējiem ir pavisam cita kalibra politiķis. Tomēr nav jāaizmirst, ka viņš ir komunistu partijas režīma auglis, bet pārāk inteliģents, lai ķertos sarkanajam bullim pie ragiem skaidrā dienas laikā. Viņa ierosinātās pārmaiņas vai reformas tomēr var skart liela padomju birokrātijas slāņa varu un labklājību, tādēļ vairāki gaišreģi izteikušies, ka vēlākais pēc četriem gadiem Mihails Gorbačovs savas reformas varēšot turpināt ellē, kur viņam vieta jau esot sagatavota.”

Gorbačova sākto pārmaiņu augļus varēja redzēt jau dažus mēnešus pēc viņa vizītes Rīgā, kad cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki–86” iedvesmotie drosminieki pēc ilgiem padomju okupācijas gadiem pirmoreiz uzdrošinājās publiski doties pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 14. jūnija deportāciju un 23. augusta Molotova-Ribentropa pakta upurus. Par šo iespēju zināmā mērā varam būt pateicīgi arī pārbūves tēvam Gorbačovam, kurš bija sācis procesu, ko padomju vara vairs īsti nespēja kontrolēt. Atmoda bija sākusies, un drīz vien padomju impērija sabruka kā kāršu namiņš.

Perestroikas laika anekdote

Neilgi pēc Gorbačova vizītes Rīgā ierodas kāds Krievijas iedzīvotājs. Iznācis no stacijas, viņš iesēžas taksometrā un saka šoferim: “Aizved mani uz “Principu”!” Taksists vaicā: “Uz “Principu”? Kas tas tāds?” Iebraucējs atbild: “Nu veikals, kur pie jums visu var dabūt!” Taksists skaidro, ka Rīgā nav tāda veikala. Saniknotais iebraucējs lamājas: “Ko tu muldi, idiot! Es lasīju, ka pats Gorbačovs šeit teicis: “Jā, mums ir grūtības, bet principā visu var dabūt.” Nu tad braucam uz “Principu”!”

LA.lv