Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. jūnijs, 2015
Drukāt

Polinēzijas pērļu valstībā. Lato Lapsas ceļojuma piezīmes

Foto - Lato LapsaFoto - Lato Lapsa

Pērles, pērles, pērles, pērles un atkal pērles – ja ir kaut kas, kā Taiti salas un visas Franču Polinēzijas galvaspilsētā Papeetē patiešām netrūkst, tās pilnīgi noteikti ir pērles un viss, kas ar tām saistīts. Pērļu muzejs ar galeriju, neskaitāmi veikali un saloni – un tā tālāk, un tā tālāk. Auskari, kuloni, krelles, aproces un atsevišķas pērles – lielākas un mazākas, visās tumšā gala varavīksnes nokrāsās un neparastākajās formās. Aizkars no pērlēm, pērļu somiņas, pat bikini peldkostīms no palielām pērlēm, pērles ar grebumiem, griezumiem un pildījumiem…

Pērles, pērles, pērles

Ja maciņš pabiezāks, tad varat startēt uz kādu no daudzajiem centra juvelierveikaliem, ja plānāks – tirgus paviljona priekšā tumsnēji, laiski tantuki pārdod pēc paskata gluži tādas pašas virtenes kā dārgajos veikalos, bet tas, kas tur maksā tūkstošus eiro, šeit – tikai simtus vai pat desmitus. Ja apetīte ir vēl lielāka, paklaiņojiet pa centra ielām nomaļāku veikaliņu meklējumos vai dodieties uz Papeetes tirgus paviljona otro stāvu, kur mazās bodītēs pērles tirgo vairumā: gan jau mājās izdomāsiet, vai tās izurbt un savērt virtenē, vai izdarīt ko citu.

Pērļu tirgošana vairumā – nu, ne pavisam īstā vairumā, bet tādā nelielā individuālam pircējam domātā, kur runa ir pat dažiem desmitiem vai simtiem pērļu, – pati par sevi ir fascinējoša un aizraujoša nodarbe, pat ja beigu beigās neko nenopērkat. Jūs veikaliņā apsēdina pie galda, kas pārklāts ar baltu drānu, atnes pāris kilogramu smagu kastīti, kas pilna ar apmēram viena izmēra, formas un krāsas pērlēm. Tad vēl lāpstiņa, mazāka kastīte, kur iebērt jūsu atlasītās pērles – un, lūdzu, uz priekšu, izbaudiet, laiks nav ierobežots, un par baudu bārstīt pērļu riekšavas nekas nav jāmaksā.

Ak, jā, vispirms gan jums no plašā sortimenta jāizvēlas, kādas tieši pērles jūs varētu interesēt. Taiti un Kuka salu pērles tradicionāli ir melnas, bet melnums šai gadījumā nenozīmē piķa melnumu, drīzāk visas varavīksnes krāsas, izņemot varbūt dzelteno un oranžo. Visbiežāk pērles ir pelēkas, brūnas un zaļas, ar metālisku atspīdumu. Taču izmēri var būt ļoti dažādi – no sīkām kripatām līdz padsmit milimetriem diametrā, un ko nu runāt par formu – ne tikai ideāli apaļas, bet arī ovālas, bumbierveida, lāses formas, rievainas un pavisam jokaini ķeburainas.

Visdažādākā ir arī cena – tā sākas no dažiem eiro par pērli un beidzas pie sešciparu skaitļa par iespaidīgu kaklarotu. Dārgākā pērļu virtene, ko pamanu, maksā vairāk nekā simt piecdesmit tūkstošus eiro (astoņpadsmit miljoni franku vietējā naudiņā), dārgākā pērle – gandrīz astoņdesmit tūkstošus eiro. Taču… turpat netālu citā veikaliņā kaut ko nemaz ne tik atšķirīgu var nopirkt arī par simtkārt zemāku cenu. Un, kad pirmais pērļu žilbums pāriet, parādās loģiskais jautājums – kāpēc kaut kas maksā tik, cik tas maksā? Nākas vien mēģināt trieciena tempā kļūt par pērļu ekspertu.

Frašonas kundzes skolā

Nezinu, kā man būtu veicies ar pašmācību, ja neienāktu prātā no Taiti uz vienu dienu aizbraukt uz krietni mazāko kaimiņsaliņu Mooreu. Nelielās salas (ar nomāto mazauto, pat lēni čunčinot, stundas laikā esmu tai apbraucis apkārt) zaļās virsotnes skauj mākonīši, lagūna, pludmales un palmas ir pareizajās krāsās. Tā kā ir brīvdiena, Mooreas aptuveni sešpadsmit tūkstoši iedzīvotāju kolektīvi pačibējuši, tāpat kā pārējie ar ātrgaitas prāmi atbraukušie, atstājot salu manā vienpersoniskā rīcībā.

“Moorea ir tik skaista, ka jūs berzēsiet acis, pirmoreiz to ieraugot no Taiti. Salas skaistums pieaug, kad tai tuvojaties. Tirkīzzilā lagūna, kuras attēli brošūrā lika domāt, ka tā uzlabota ar fotošopu? Reālajā dzīvē tā ir vēl labāka. Apbrīnojot gandrīz vertikālās smaragda krāsas klintis, jūs jautāsiet – vai jūs esat veiksmīgākais cilvēks pasaulē. Īsā atbilde ir – jā. Lai ko jūs arī izbaudītu, ir tikai viens vārds, lai aprakstītu Moorea, – dievišķīga!” – tā jūsmo “Lonely Planet” ceļvedis.

Ja godīgi, līdz Aitutaki (Kuka salās) idillei Mooreai ir tālu, bet nav slikti, nudien nav slikti. Nedaudz apbēdina tikai tas, ka diena ir karsta, pat sutīga, bet vietējie svētdienu svētī tik pamatīgi, ka ciet ir pilnīgi viss. Tikai otrajā aplī ap salu ieraugu mazu ūķīti, kurā var nopirkt dzeramo ūdeni un vēl šādas tādas vajadzīgas mantas, bet, iznācis no tā un veldzējis slāpes, turpat pāri ceļam pamanu otru svētdienās atvērto veikalu.

Rozīgo mājiņu ar zaļu jumtu un baltām mežģīnēm gar tā malām rotā izkārtne “Eva’s perles”, un nelielajā galerijtipa veikaliņā saimnieko pati Eva – šarmanta pusmūža sieviete, kurā nu nekādi nevar neatpazīt īstu francūzieti. Eva Frašona dzimusi Parīzē 1963. gadā, augusi Korsikā ģimenes mājās, tad Parīzē studējusi modes dizainu, pēc tam apguvusi metālmākslu Viskonsinā, vēl pēc tam – gleznošanu Nicā. 1987. gadā pārcēlusies uz dzīvi Mooreā kopā ar vīru Tjerī un dvīņiem.

Drīz pēc pārcelšanās sākusi sadarbību ar vienu no Taiti melno pērļu pionieriem Žanu Klodu Bruijē, kopš 2000. gada nodarbojas ar melno pērļu juvelierizstrādājumu radīšanu. “Viņas pirmais mērķis ir izglītot cilvēkus, dodot viņiem brīvību izvēlēties sev vislabāko pērli par cenu, ko viņi var atļauties. Evas darbs – tas ir par mīlestību, cieņu un godīgumu,” vēlāk izlasu veikaliņa mājaslapā. Un tiešām nav melots – tā kā ir skaidrs, ka svētdienā citu pircēju, visticamāk, nebūs, Frašonas kundzei nav nekādu iebildumu stundiņu vai pāris veltīt, lai apgaismotu mani pērļu pasaules gudrībās.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+