Mobilā versija
+2.7°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
19. oktobris, 2017
Drukāt

Agnese Drunka: Personīgajā dzīvē tieku lutināta (16)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Agnese Drunka

Tuvu pilngadībai TV3 raidījuma “Bez tabu” vadīšanā tikusi Agnese Drunka. Viņa šobrīd ir skrējienā starp televīziju un Latvijas Radio, kur uz laiku aizstāj kolēģi, jauno māmiņu, vadot “Ģimenes studiju” Latvijas Radio 1, kurā pārspriestie temati lieti noder arī pašas personīgajā dzīvē, audzinot trīs bērnus. Pateicoties vīra rūpēm un bērnu patstāvībai, Agnese spēj ar visiem darba pienākumiem tikt veiksmīgi galā un atlicināt laiku arī “Latvijas lepnuma” stāstu veidošanai.

 

Mēs katrs nākam no savas bērnības. Kāda bija tava bērnība?

Mana bērnība bija saulaina, pasargāta, tāda, kurā neko nesajutu no tā, kas notika pieaugušo pasaulē. Droši vien maniem vecākiem un vecmāmiņai dzīve nav bijusi viegla, dažādu pārmaiņu pilna, taču viņi ir spējuši radīt manī saulainas atmiņas. Dzīvojot pie vecmāmiņas laukos, zināju, ka, no rīta pieceļoties, man būs jānoslauka putekļi, un, kad viņa pārnāks mājās, mēs iesim uz ezeru. Bērnību atceros rāmu, rimtu, bez krīzēm un pārdzīvojumiem, par ko man jāpateicas saviem vistuvākajiem cilvēkiem.

Kur ir tava dzimtā puse?

Dzimusi esmu Jelgavā studentu ģimenē. Šo pilsētu atceros tikai pēc nostāstiem, jo mani vecāki drīz vien atgriezās Saldū, ko uzskatu par savu dzimto vietu. Ar Saldu man joprojām ir ciešas saites.

Tev vēl ir brālis un māsa, tātad nāc no trīs bērnu ģimenes, un tev pašai ir trīs bērni. Vai tas ir likumsakarīgi?

Man tas nešķiet nekas neparasts. Paveicies, ka draugiem un tuvākiem, tālākiem paziņām pārsvarā arī ir trīs vai pat četri bērni, tā ka mūsu lokā tas nevienu neizbrīna. Bērnu gadu starpība gan liek nemitīgi pierādīt, ka joprojām esam daudzbērnu ģimene, jo lielais dēls Fricis (19) jau ir students, taču dzīvo pie mums, Līnai tūlīt apritēs 15, bet Rūtai ir pieci gadi. Varat trīsreiz minēt, kurš mūsu ģimenē ir galvenais (pauze). Protams, mazākais.

Kā tu tiec ar visiem darbiem un mājas rūpēm galā?

Es netieku galā, bet ar to tiek galā mans vīrs. Ļoti bieži no darba atbrīvojos tikai ap deviņiem vakarā, un, ja šāda situācija būtu radusies pēkšņi, viņš, iespējams, būtu šokēts, bet mēs esam kopā mazliet ilgāk, nekā vadu “Bez tabu”, proti, vairāk nekā 20 gadu, un vīrs zina, ka mans darbs ir grūti prognozējams. Arī bērni ar to rēķinās, un man prieks, cik viņi ir patstāvīgi. Godīgi sakot, es nezinu, ko bez Ginta iesāktu. Jo, kad viņš nedēļu bija prom kopā ar saviem draugiem motociklu braucienā uz Slovākiju, bija traki un mājas darbos tika iesaistīti visi ģimenes locekļi, tostarp arī jaukā auklīte Marika, kura tikpat kā kļuvusi par mūsu ģimenes cilvēku. Tā nu mēs kaut kā to nedēļu “izvilkām”. Turklāt tas bija vasarā (smejas). Visa pamatā ir baigais menedžments – no rīta ar vīru vienojamies, kurš kuru un uz kurieni aizvedīs, kurš kurā vietā un cikos būs pakaļ, un tad ir drošības sajūta, ka deviņos vakarā visi satiksimies mājās. Tādēļ mūsu ģimene droši vien ir bieds uztura speciālistiem, jo vakariņas ēdam mājās ap pusdesmitiem vakarā. Bet es uzskatu, ka jābūt vienai ēdienreizei dienā, kad ēdam visi kopā.

Tad jau neatliek laika grāmatu lasīšanai?

Lasīt es māku visādi. Arī sabiedriskajā transportā, ar kuru braucu diezgan bieži. Izņemot dienas, kad no rīta jābūt radio un pēc tam pa ceļam uz televīziju jāieskrien mājās, tad bez auto nevaru. Ja grāmata mani aizrauj, spēju lasīt arī kompānijā, kur man visapkārt čalo, un pa vidu vēl pieslēgties sarunai. Lasot es dzīvoju tā mirkļa emocijās un nemēģinu atcerēties, ko esmu izlasījusi. Varu vienu grāmatu pārlasīt vairākas reizes un brīnīties, vai tiešām tā ir tā pati grāmata, ko jau esmu lasījusi. Pēc grāmatas izlasīšanas nevaru atcerēties notikumus. Varu tikai izstāstīt sajūtas, kas mani pārņēma, grāmatu lasot. Arī radio raidījumos izrunātos tematus vēlāk nespēju pārstāstīt. Piemēram, šodien runājām par depresiju, bet es jums nevaru pateikt, ko kurš teica.

Kura no pēdējā laikā lasītajām grāmatām tevi aizrāvusi visvairāk?

Tas ir lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites romāns “Silva Rerum” par kādas lietuviešu dzimtas gaitām 17. gadsimta Lietuvā. Mani pārsteidza, kā var virpināt vārdus un teikums var būt lappusi vai pat pusotru garš. Šo grāmatu man iedeva palasīt radio kolēģe, un tā kādu laiku bija nogulējusi plauktā, līdz vienā vakarā pienāca īstais brīdis un tā mani uzrunāja. Ļoti emocionāli spēcīga grāmata. Bet šad tad palasu arī vieglāku literatūru.

Vai tu savos gados uztver nopietni četrdesmitgadnieku krīzi?

Nē. Man jau ir mazliet pāri četrdesmit gadiem, bet es nezinu, kas ir četrdesmitnieku krīze. Pirms savām dzimšanas dienām gan esmu tādā sevis pašvērtēšanas procesā. Ja atmiņa neviļ, pirms 40. jubilejas gan laikam emocijas sita augstu vilni, bet tas arī viss. Stingri turos pie pārliecības, ka mūsdienu četrdesmitgadnieks ir iepriekšējās paaudzes trīsdesmitgadnieks, un mani neviens nepārliecinās par pretējo, jo to, ko tagad dara četrdesmitgadnieki, to agrāk šajā vecumā neviens nedarīja. Piemēram, pašlaik daudzām sievietēm pēc četrdesmit gadu sasniegšanas tikai sāk dzimt bērni. Varbūt jāsāk gaidīt piecdesmitnieku krīzi? Dziļas krīzes man personīgajā dzīvē nav bijušas, taču nenoliedzu, ka kādam tādas varētu arī būt. Bet sievietes un vīriešus nevar likt vienos svaru kausos, jo, manuprāt, vīrieši ar gadiem vairāk iegūst, bet sievietēm ir jāiespringst, lai tiktu līdzi.

Kā tu iespringsti, jo, lai izskatītos labi pēc četrdesmit gadiem, kaut kas ar sevi tomēr ir jādara.

Patiesībā neko īpašu nedaru. Reizi nedēļā eju uz masāžu.

Tad tev ir labi gēni.

To es tagad sāku novērtēt. Paskatos uz savu mammu un atceros vecmāmiņu. Protams, bērnībā man likās, ka vecmāmiņa ir veca, nu tādēļ vien, ka vecmāmiņas tādas vienkārši mēdz būt. Jā, gēni, bet citiem ir vēl labāki. Es nefokusējos uz to, vai sava izskata dēļ kādam patikšu labāk. Nenoliegšu arī sieviešu minimuma klātbūtni – kosmetoloģe, frizieris, ko apmeklēju.

Vai vēl kāds cits tevi palutina?

Tā ir mana vīra zelta frāze, ka mūsu bērni mūs lutina. Un viņi lutina ar to, ka ir tādi, kādi ir. Viņi mums nerada milzu galvassāpes ar savu uzvedību, lielā mērā tiek galā paši ar sevi un rada savstarpēju uzticēšanos. Man par bērniem nav jākreņķējas. Lūk, mana padsmitniece Līna pavasarī nokārtoja tiesības un brauc savās darīšanās ar “vespiņu”. Un es tiešām neuztraucos, jo uzticos un paļaujos. Varbūt kāds tur augšā viņu pasargās – es te neko nevaru izdarīt. Pavisam nesen gadījās visai nepatīkama situācija, ko pēc tam mājās pārrunājām un nonācām pie atziņas, ka tā bijusi Līnas lielā dzīves skola un viņa rīkojusies ļoti pareizi. Mēs dzīvojam Torņakalnā, un Līna brauca ar rolleru uz mūzikas skolu, kad sastrēgumā klāt pienācis krieviski runājošs vīrietis un uzsēdies uz braucamā, lai viņu pavedot. Tad meita sākusi kliegt, ka izsauks policiju, un tas svešinieku nobiedējis. Par šo atgadījumu Līna man piezvanīja, kad viss jau bija beidzies un viņa bija drošībā mūzikas skolā. Arī tā bērni mani lutina, jo ko gan es būtu varējusi viņai palīdzēt, atrazdamās ar mazo meitu pilsētas centrā. Tagad katram gadījumam viņas mobilajā tālrunī ir ievadīts Zemgales priekšpilsētas policijas dežūrdaļas telefona numurs.

Uzskata, ka dzīve balstoties uz trim vaļiem. Viens tavs valis varētu būt ģimene, par ko tikko runājām, abi pārējie – darbs televīzijā un radio. Kurš no tiem ir galvenais?

Nav galvenā darba. Radio un televīzija – katrs no tiem ir citāds. Latvijas Radio 1 nu jau otro reizi ir mans īslaicīgais projekts, kamēr vienai no raidījuma “Ģimenes studija” vadītājām piedzimst un paaugas bērniņš. Man te patīk. Kā mazliet slinku cilvēku darbs televīzijā un radio mani disciplinē, jo te ir jādara tūlīt nevis rīt vai parīt. Nevaru aiziet mājās, pirms izskanējis raidījuma džingls vai parādīti titri. Katru darbdienu no pulksten diviem līdz trijiem aplūkojam visdažādākos tematus, kas skar ģimeni, – tā ir stundu gara tiešraides diskusija. Strādāju pārī ar Mairitu Znotiņu. Man pirmdiena, otrdiena, viņai trešdiena, ceturtdiena, bet katru piektdienu raidījums skan ierakstā, jo pārmaiņus viesojamies pie kādas ģimenes Latvijā, kas gatavo ēst. Reizēm, gatavojot pat visvienkāršākos salātus, raisās ļoti dziļas un patiesas sarunas, jo sarunas virtuvē nereti ir daudz atklātākas nekā pie skaisti saklāta svētku galda. Ik pa laikam mums ir arī izaicinājumi, kad veidojam tiešraides no dažādiem notikumiem. Piemēram, šodien biedrība “Debesmanna” rīkoja kampaņu “Tutepatās”, lai pievērstu uzmanību cilvēku emocionālajam stāvoklim pēc bērna ienākšanas ģimenē un iedrošinātu, ka no depresijas nav jākaunas, taču tā ir jāārstē. Vārdu sakot, “Ģimenes studija” ir raidījums, kurā gūstu daudz svarīgu atziņu arī savai ģimenei, un dažkārt to izmantoju savtīgos nolūkos, lai runātu par savā dzīvē un draugu lokā uznirušām problēmām.

Un TV3 joprojām strādā raidījumā “Bez tabu”?

Jā, un garlaicīgi nekad nav, jo katru dienu ir kāds sižets, par kuru gribas izsaukties: “Tā nevar būt!”, bet ir. Tādēļ iespēju robežās arvien ar prieku iesaistos arī sižetu veidošanā. Tas gan ir tikai viens sižets nedēļā, toties manā rīcībā ir vairāki vakari mājās, lai to novestu līdz pilnībai. Ejot gulēt, uz naktsgaldiņa atstāju piezīmju bloku gadījumam, ja nu pēkšņi atnāk kāda ideja. Bet vēl man ir visādi papilddarbi, kuros labprāt iesaistos. Pavasarī Kanālā 2 bija lielisks raidījums “Mans drēbju skapis”, kurā runājām par modi no sabiedrībā zināmu cilvēku skatpunkta. Pašlaik ar vieglām trīsām gaidu novembri, kad sāksies darbs pie “Latvijas lepnuma” stāstu veidošanas.

Tava vadītā raidījuma nosaukums ir “Bez tabu”. Bet, vai tev pašai ir kāds tabu, par ko labāk nerunātu?

Es nezinu (domā). Man liekas, ka tādu baigo tabu nav. Tomēr ir temati, kurus gribas pasargāt, kaut gan, nu ko tu noslēpsi? No sevis neko nenoslēpsi, Dievs arī visu redz. Ja kāds gribēs atrast manā skapī kādu skeletu, tad droši vien arī atradīs.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez špicglāzītes priežu skuju ekstrakta dzēriena.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Pļāpīga, ļoti emocionāla un īsta.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Vēl priekšā.

Labākā izklaide?

Grāmatu lasīšana.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Darba režīms gan nav nekāds pateicīgais no rīta līdz vakaram un tā dienu no dienas ,vēl darbs jāņem uz mājām un faktiski naktīs arī nav miera ,jo naktī pamostoties, “galvā darbs”,tā ātri sāksies izdegšanas sindroms.Rakstu no savas pieredzes,man darbs sākās 10-12 no rīta un ilga līdz 21vakarā un kamēr vēl mājās nokļuvu ,patīkamākie mirkļi bija piektienas beigas un slikti jau palika sestdienas vakarā ,lai gan vēl bija brīva svētdiena.Tā gaidīju 60 gadus lai pensionētos ,taču valsts vēl pielika 2,5 gadus klāt ,tā ka žurnālisti nebūtu ko kritizēt par izturēšanos ,tādā darba režīmā Jumts var ātri aiziet pa gaisu” Tagad esmu pensijā ,jūtos apmierināts un nesaprotu tos pensionārus ,kuri čīkst ja viņus lūdz pensionēties un daži pēc pusgada jau kapos aiz skumjām ka ar viņiem pārtrauktas darba attiecības.

  2. Nepatī! Bez Tabu uzspiež savu viedokli par vienīgo pareizo, Jau sen neskatos…

  3. Jā,t,a k,ajas apļošana ir drausmīga.

  4. Priecājos, ka Agnese atradusi savu īsto frizūru – īpaši pēc neveiksmīgo sprogaino …..

  5. Neskatos Bez tabu, kad ēterā Agnese Drunka. Vienmēr pārtrauc kolēģus pusvārdā, lai tik varētu iestarpināt savu sakāmo. Tā ir necieņa pret kolēģiem un arī skatītājiem.

  6. Prieks par smaidošo un varošo Agnesi! Un šoks par nesmukajiem komentāriem. Kādam ir svarīgi padalīties ar savu melnumu.
    Agnesei tā tik turpināt mūs priecēt! Un smaidīt!

  7. Nepazīstu, bet, neskatāma raidījumā Bez tabu, sēd, kāja uz kājas un visu laiku groza savu kāju uz priekšu un atpakaļ. Es arī esmu no tiem, kas Bez tabu vairāk neskatās tieši Drunkas dēļ,

  8. Patīk, kā Agnese strādā. Nav lecīga, ne augsprātīga. Tad Elīne vairāk jaucas kolēģiem pa vidu teiktajam. Bet Kristīnes nepārtrauktie smiekli ir par daudz. Vienā rēkšanā. Tāpēc vien nepatīk skatīties LNT 900 sek. Artu Skuju un Ilzi Dobeli ir daudz patīkamāk klausīties un skatīties.
    Patīk TV1 ŗīta panorāmas vadītāji, viņu vadīšanas stils. It sevišķi Dāvi un Lindu. Reizēm arī ar maza humora iešprici. Bet tas nav uzbāzīgs.Lai vecas visām Lai veicas Agnesei un parējām raidījumu vadītājām.

  9. Loti nepatīkama raidījuma vadītāja. Apbrīnoju Bez tabu vadītājus vīriešus. Ir jābūt dzelzs nerviem, lai ikvakarus izturētu šo meiču lielās porcijās.

  10. Man nav bijusi ne berniba ne jauniba ne ari ka aprecejos ne ari vecum dienas mes bijas 8 berni man ir 3 berni pasai 81 gads

  11. nesimpatize si sieviete..augstpratiga, vienmer iedomajas ka gudrāka par visiem, jaucas pa vidu kolegu teiktajam….

  12. JOCIGA AUGSTSPRĀTIGA

  13. Klausos Latvijas Radio 1 Atbildēt

    Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija” gaidu ATPKAĻ …Agnesi Linku, kura ir ļoti LABA vadītāja.
    Šajā intervijā Drunka viņu piemin kā Radio darbinieci, kurai piedzimis bērns…
    Znotiņas un Drunkas komplekts ir tik …VECIŠKS un vēl raidījuma laikā runā ar gudrajiem viesiem tā
    it kā pašām …nebūtu bērni …

  14. Drunkas raidījumu vadīšanas stils ir drausmīgs
    Kā moderatore LR1 Vecāku raidījumā viņa vienmēr iejaucas ekspertu, pat ārstu, viedoklī
    No malas tas izskatās un liecina par nekompetenci

    • Agnese Drunka ir forša. Ja salīdzina ar Kristīni no LNT 900 sek, tad jāsaka , ka ideāla. Mati vienmēr safrizēti, apģērbs gaumīgs, galvu neklana, runā sakarīgi ar labu dikciju, rada pozitīvu noskaņu. Man patīk.

Draugiem Facebook Twitter Google+