Kultūra
Teātris un kino

Personiskā Kleopatra 1


Lai cik izkopta un daudzās izrādēs nevainojama arī būtu Dž. Dž. Džilindžera estētika, tai būtu jāietver savā perspektīvā arvien jauni skatpunkti. Attēlā: galvenajā lomā Liepājas teātra aktrise Signe Dancīte.
Lai cik izkopta un daudzās izrādēs nevainojama arī būtu Dž. Dž. Džilindžera estētika, tai būtu jāietver savā perspektīvā arvien jauni skatpunkti. Attēlā: galvenajā lomā Liepājas teātra aktrise Signe Dancīte.
Publicitātes (Ziedoņa Safronova) foto

Mums ir pāris labi režisori, kas pēdējos gados visai regulāri aplaimo publiku ar “vispersoniskākajām izrādēm”, kurās aiz dažādas caurredzamības plīvuriem var saskatīt vēlmi ar mākslas palīdzību aizbēgt no savas esamības raisītajām problēmām.

Mākslas aprindās tā ir samērā izplatīta parādība un vairāk attiecas uz radošo procesu noslēpumaino dabu, taču reizēm par to parunāt ir lietderīgi. Ja šo problēmu ietekme uz radošo procesu ir auglīga un palīdz māksliniekam ārējo vērojumu savīt ar iekšējo pieredzējumu tā, lai nonāktu pie jaunas izpratnes robežām, uz skatuves var parādīties ļoti augstvērtīgi iestudējumi, kas ļaus skatītājam neierastā rakursā palūkoties uz dzīvi, cilvēkiem un pasauli.

Turpretim, ja šīs personiskās problēmas rada samezglojumus esamību nosakošajā apziņā un liek tai iestrēgt šaurā jautājumu lokā, piedevām vēl nomokot ar savas personības publisko novērtējumu sabiedrībā, tad ilgākā laika periodā uz skatuves plauks tikai vienmuļas variācijas par “sāpīgo” tēmu, kas lēnām akumulēs domājošās publikas neapmierinātību līdz “nu jau pietiek” līmenim. Viens no šiem režisoriem ir Dž. Dž. Džilindžers, kurš pēdējā laikā strauji tuvojas augšminētajai atzīmei.

Pēc “Kleo-kleo-kleo-patras” pirmizrādes Liepājas teātrī, pa tukšo šoseju braucot atpakaļ uz Rīgu, miglā izplūdušais auto gaismas stars ļāva domām klīst no viena Džilindžera iestudējuma pie otra un ik pa laikam, atduroties baltos miglas sabiezējumos, lika atgriezties pie viena jautājuma: vai tas ir mentāli jeb sentimentāli?

Režisora radošās aktivitātes, ar retiem izņēmumiem, jau stipri pasen ir ieslīdējušas gultnē, ko varētu raksturot ar vārdiem vita femina.

Ar dažādu selektīvi atlasītu dramaturģisko materiālu palīdzību tās uz skatuves pārvērtušās par paša Džilindžera “apziņas monologiem” erotizēti estētiskā iesaiņojumā.

Stāsts par slaveno Nīlas karalieni, kuru režisors veidojis pēc Margaretas Džordžas vēsturiskā romāna “Kleopatras atmiņas” motīviem un formatējis kā komēdiju, nav izņēmums. Sižetisko notikumu virtene izrādē un droši vien arī lugā, kuru Džilindžers pagaidām nevēlas publiskot, ir savīta no vispārzināmiem faktiem un nebūt nav paredzēta to situāciju dziļākai atklāsmei, kuras izdzīvoja Kleopatra savās kaislīgajās attiecībās ar Jūliju Cēzaru un Marku Antoniju.

Sāgu par ambīcijām un varu ar pompoziem ēģiptiešu skulpturālajiem elementiem dekorētā scēniskajā telpā režisors Liepājas teātrī ir pārvērtis par “svarīgām lietām” aizņemtu cilvēku savstarpējo attiecību spēlīti, kas veidojas, liekot aktieriem rotaļāties ar mūsdienīgas uzvedības un rīcības klišejām un trāpīgi par tām paironizējot.

Žilbinoši zeltītā kleitā tērpta, pagurušas modeles gaitā savos apartamentos parādās Signes Dancītes Kleopatra, lai ziedotu savu nevainību varenajam Cēzaram un iemainītu to pret Ēģiptes valdnieces statusu.

Kāds no klasiķiem savulaik teica, ka “sievietes par viņām izdarīto pakalpojumu visbiežāk mēdz norēķināties ar savu ķermeni”, un aktrise to arī izrādē ar sev piemītošo šarmu pacietīgi izspēlē. Vispirms jokainā kaislībā pret Cēzaru, kuru uz skatuves atdzīvina vienīgi Egona Dombrovska pievilcīgā spēja organiski iejusties visbanālākajās situācijās, un pēc tam garlaicīgā mīlestībā ar Sanda Pēča nekādo Marku Antoniju.

Tam visam punktu pieliek Edgara Ozoliņa pragmatiskais Oktaviāns, pamudinot Kleopatru uz atvadām nodeklamēt dažas rūgtas atziņas par sievietes-valdnieces grūto likteni, kas izrādē izklausās izceltas no pilnīgi citas operas, un izšķirties par kobras nāvējošo dzēlienu.

Džilindžera teatralizētais vēstījums par Ptolemaju dzimtas pēdējo pārstāvi pat interneta paaudzei izskatās pagalam triviāls un sajūsmu spēj raisīt vienīgi savu apbrīnotāju pulciņā, kas gaida no viņa glamūrīgas kustīgās bildītes un kičīgus pārdzīvojumus.

Taču aiz šī virsējā slāņa izrādē vēl ir iekodētas tā saucamās “spēles ārpus lugas rāmjiem”, kurās mijas paša režisora subjektīvās un objektīvās pasaules redzējuma līnijas. Tur ir gan plaši interpretējamas zīmes un atsauces, gan citāti un pašcitāti, gan replikas un tiešas norādes, ka kritika viņa “gara lidojumu” nav spējīga saprast.

Paņēmiens būtībā tikpat vecs kā nolietotais “postmodernisma kanons”, kurā režisors iestidzis jau n-tos gadus un stūrgalvīgi dodas pretim radošam izsīkumam. Kritika kā paša teātra attīstības procesa neatņemama sastāvdaļa, starp citu, to sajūt nekļūdīgi, taču savos rakstos mēdz delikāti laipot un reizēm pat rada tādus teorētiskā skaidrojuma “šedevrus”, kam ar izrādi ir visai nosacīts sakars.

Jau kopš Žana Vilāra laikiem ir vispāratzīts, ka katra iestudējuma autors ir režisors un viņa autorība atklājas tajā izrādes momentā, kur nešķirami saplūst saturs un forma. Ja viens no tiem nemainās jau gadiem un otrs ir ieķīlējies kādā kritiskā apziņas punktā, tad “radošais mehānisms”‘ prasīt prasās pēc profilakses.

Lai cik izkopta un daudzās izrādēs nevainojama arī būtu Džilindžera estētika, tai ir jāietver savā perspektīvā arvien jauni skatpunkti, kas atrodas ārpus tās, ja turpretim tie paliek nemainīgi, pavirši un sekli – publikas uztverē agri vai vēlu šī estētika tiks norakstīta. Tā ir likumsakarība, kas, mainoties paaudzēm, darbojas teātra procesā, un ar to nevar nerēķināties.

Māksla nav nekāda žēlsirdības iestāde, un tas pats vecais Efrosa apgalvojums – tu esi tieši tik labs, cik laba ir tava pēdējā izrāde, – teātrī nosaka visu.

Piedevām vēl tas viss ir bīstami aktieriem, kuru radošie panākumi ir atkarīgi no režisoriem. Dailē varbūt to ir grūtāk pamanīt, bet Liepājas teātrī, piemēram, Džilindžers ar savām aktivitātēm jau ir paspējis “apzīmogot” tādu brīnišķīgu aktrisi kā Signe Dancīte, un aktrisei tagad grūti nāksies izrauties no primitīvi seksualizētās Lukrēcijas vai Kleopatras tēla žņaugiem.

Aktieru spiešana estetizētu mizanscēnu skrūvspīlēs, lai uz dažādām skatuvēm tiražētu klišejiskus, režisora apziņā uzmācīgi rotējošus tēlus, liecina vienīgi par totālu iztēles iztukšošanos, un tas ir visai nopietns signāls, ka radošā krīze nav aiz kalniem. Varbūt Džilindžeram ir pienācis pēdējais laiks beidzot apsvērt to svētīgo domu, ka visos ikdienas sasniegumos ir jāatstāj vieta arī gara klusēšanai.

“Kleo-kleo-kleo-patra”, iestudējums Liepājas teātrī

Režija un teksts: Dž. Dž. Džilindžers, režisora asistente un horeogrāfe – Linda Kalniņa, scenogrāfs – -8, kostīmu māksliniece – Ramona Barsegjana, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis, video – Uldis Ligers.

Lomās: Signe Dancīte, Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, Gatis Maliks, Ilze Jura, Edgars Pujāts, Edgars Ozoliņš, Armands Kaušelis, Sandis Pēcis, Mārtiņš Kalita u. c.

Nākamā izrāde: 28. novembrī.

LA.lv