Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. decembris, 2012
Drukāt

Pēterburgas baleta tradīcijās


Foto - LETAFoto - LETA

Apaļa jubileja šogad arī Rīgas horeogrāfijas vidusskolai – tā jau astoņdesmito gadu sagatavo Latvijas Nacionālā baleta dejotāju jauno paaudzi. 


 

Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis uzsver, ka, tieši pateicoties horeogrāfijas skolas augstvērtīgajam darbam, mūsu valsts balets ir atzīts Eiropā un visā pasaulē, turklāt Nacionālā baleta trupai nav jāmeklē viesmākslinieki. “Mūsu skolas absolventus atpazīst visā pasaulē, jo viņiem raksturīga īpaša izpildījuma kultūra. Tā ir emocionāla deja, kuras laikā viņi netaisa trikus, bet gan aktieriski izspēlē savu tēlu,” stāsta Rīgas horeogrāfijas vidusskolas mākslinieciskais vadītājs Haralds Ritenbergs. Jaunie skolas audzēkņi jau no pirmajām baleta stundām mācās ne tikai izpildīt tehniskus dejas elementus, bet katrai kustībai spēlēt līdzi ar acīm un mīmiku. Tas ir skolas rokraksts, kas veidojies ciešā saiknē ar Pēterburgas baleta tradīcijām. Arī šobrīd skola cieši sadarbojas ar Pēterburgas A. Vaganovas Baleta akadēmiju. Rīgas horeogrāfijas vidusskolas pasniedzēji vairākas reizes gadā Pēterburgas akadēmijā apmeklē kursus, turienes pasniedzēji viesojas Rīgā ar meistarklasēm, bet abu skolu audzēkņi piedalās kopīgos konkursos.

Topošie baletdejotāji Rīgas horeogrāfijas vidusskolā mācās no 5. līdz 12. klasei. Aptuveni desmit gadu vecumā viņi iztur pirmo konkursu, kurā izvērtē viņu dotības. Pēc devītās klases, ieguvuši pamatizglītību ar profesionālu ievirzi, viņi piedzīvo jaunu atlasi – tikai astoņi no divdesmit audzēkņiem līdztekus mācībām vidusskolas desmitajā klasē turpina apgūt baletdejotāja profesiju pirmajā kursā. Jau no mazotnes skolēni ir iesaistīti Latvijas Nacionālā baleta darbā un dejo uz operas skatuves. Skolas direktora pienākumu izpildītāja Inese Apine-Ritenberga stāsta, ka 6. klases bērni jau dejo “Riekstkodī” un “Apburtajā princesē”, bet vidusskolas klašu audzēkņiem jau ir savas vietas arī “Gulbju ezera” uzvedumā un citās izrādēs. Kopš 2005. gada Latvijas Nacionālās operas repertuārā ir arī viena skolas audzēkņu izrāde – “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, ko viņi veidojuši kopā ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas orķestri. Tas gan nenozīmē, ka visiem skolas absolventiem ir nodrošināta vieta Nacionālā baleta trupā – tam A. Leimanis izvēlas labākos.

Jūtama problēma pašlaik esot zēnu mazā interese par mācībām horeogrāfijas skolā. A. Leimanis lēš, ka pēc pāris gadiem viņa baleta trupā būs jaunu dejotāju deficīts un nāksies pieaicināt viesmāksliniekus no ārvalstīm.

To, ka balets vairs nav populārs bērnu un jauniešu vidū, atzīst arī viens no retajiem skolas audzēkņiem Andžejs Signarskis, kurš pašlaik mācās skolas 11. klasē un studē 2. kursā. “Lielākais šķērslis ir slodze, ko ir grūti izturēt. Es esmu polis un līdz 9. klasei mācījos poļu vidusskolā, jo man bija svarīgi saglabāt savu etnisko identitāti. Kad citi bērni gāja mājās vai spēlēties, es vienīgais braucu uz treniņiem. Vienmēr zināju, ka mājās būšu vēlu un tad vēl būs jāpilda mājasdarbi. Turklāt vienaudži mani nesaprata, jautāja: “Kam tev to vajag, balets taču ir meitenēm!” Tad briesmīgi gribējās atmest baletam ar roku, bet mamma ar mani cīnījās,” atceras Andžejs. Tagad viņš ir pateicīgs mammai par šo cīņu, jo nu jau gan vienaudži novērtē viņa nodarbošanos, gan viņam ir skaidra nākotne – viņš būs Latvijas Nacionālā baleta dejotājs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+