Pēteris Draguns: “Sakņu stīgām veldzi dzert” 0
Pēteris Draguns dzimis 1976. gadā Ogrē. Beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras teorijas, vēstures un vadzinības nodaļu. Kopš 90. gadu sākuma aizrāvies ar Austrumu reliģijām, iemācījies sanskritu.
Strādājis par dizaineru preses izdevumos. Uzstājies kā folkmūziķis, sacerējis dziesmas ar savas sievas, dzejnieces Agitas Dragunas vārdiem. P. Draguns aktīvi piedalās dažādu literāru projektu organizēšanā, kopš 2001. gada ir Rīgas Jauno literātu apvienības vadītājs.
Regulāras dzejas publikācijas kopš 1997. gada. Izdots dzejoļu krājums “Inde” (2003). Atdzejojis Latvijas krievu dzejnieku (Sergeja Timofejeva, Semjona Haņina, Artura Puntes), ukraiņu dzejnieces Oļesjas Mamčičas, kā arī baltkrievu jauno dzejnieku darbus, arī paša Pētera Draguna dzeja tulkota krievu, baltkrievu, lietuviešu, ungāru un angļu valodā. Nupat iznākusi otrā P. Draguna grāmata “Tumšā stundā”.
– Starp diviem dzejoļu krājumiem pagājuši desmit gadi – tas ir daudz. Vai varat pats salīdzināt dzejnieku Pēteri Dragunu pirmajā un otrajā krājumā?
P. Draguns: – Pēterim Dragunam pirmajā krājumā, man šķiet, ir daudz lielāka skaidrība par to, kas ir dzeja, un varbūt arī gaišāks skats uz dzīvi. Otrais krājums jebkuram dzejniekam ir pietiekami liels izaicinājums, šķita, ka tas ir īpaši jāpārdomā. Tagad sapratnes par to, kas ir dzeja, ir mazāk, un tajā arī dalos.
Krājuma izkārtojums, pieļauju, ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem, lai vispār to dzeju varētu palasīt, bet tāds ir mākslinieces skatījums, un es to respektēju. Iespējams, mākslinieciskais ietērps gan traucē, gan arī palīdz lasīt šo grāmatu.
– Jūs ne vien rakstāt dzeju, bet arī ieliekat to mūzikā un pats izpildāt. Kura radošā procesa daļa sniedz lielāko gandarījumu un kādēļ?
– Nedziedu dziesmas ar saviem vārdiem – tāda laikam ir tikai viena no visa repertuāra. Es sevi neuzskatu par dziesminieku, bet gan par dzejnieku. To, ka esmu dziedošs vai kaut kādā ziņā muzikāls dzejnieks, tas ir vienkārši bonuss manam klausītājam. Bez šaubām, muzikalitātei manā dzejā ir diezgan būtiska loma, bet dzejnieka pašidentifikācija man noteikti ir daudz spēcīgāka, kaut arī ir cilvēki, kuri uzskata, ka man vajadzētu dziedāt, nevis dzejot.
– Pirms ziemas saulgriežiem uzrakstījāt “1/4 Satori” par latviešu nacionālajiem simboliem, kur kritizējat Lāčplēsi un iesakāt katram latvietim kļūt par teicēju savai pasakai par labā uzvaru. Kā jums pašam izdodas šo ieteikumu īstenot?
– Mēs visi it kā zinām, ka labā uzvara ir nenovēršama, tomēr jāuzdod jautājums, cik paši esam labi, lai uzvarētu. Man ir pietiekami liela psihoterapeitiskā un dziednieciskā pieredze, lai apgalvotu, ka tas, ko dēvē par “darbu ar sevi”, ir aizraujošs, bet ne viegli “atstrādājams” process.
Esmu nācis pie pārliecības, ka vēlamās izmaiņas – labās beigas – pasakai var dot vienīgi patiesība. Nevis kaut kāda noteikta “attieksme” pret sevi, savu identitāti, vēsturi. Nevis taisnība, nevis taisnīgums vai tiesības, pat ne pienākums, bet patiesība. Ne vien indivīda, bet arī nācijas līmenī.
Jā, mēs esam sapņotāju un “dzejnieku” tauta, mēs daudz labprātāk sevi mānām, esam jūtīgi pret kritiku, visā vainojam skaudīgos kaimiņus… Jo mēs katrs kļūsim spējīgāki atzīt pašsaprotamus faktus, jo vieglāk mums būs vienoties par kopīgi darāmo. Personīgi es labā uzvarai tuvāk jūtos brīžos, kad man ir izdevies ieskatīties acīs patiesībai. Bet katram, protams, ir sava recepte.
Dzejas ABC Elīna Kokareviča (“Ubi Sunt”): “P. Draguna dzeja krājumā balstās uz binārajām opozīcijām, kas romantisma laikā bija populārs paņēmiens: gaisma/tumsa, mīlestība/naids, augša/apakša (debesis/elle) utt. Jau pirmais krājuma dzejolis iezīmē šo dominanti krājumā, apgalvojot: “No tavām krūtīm dzeru tumšu pienu/ un zinu, ka tas manī gaismu dos.” Tā dzejas cilvēks tiek ievietots šaurā sprostā, kurš sastāv no galējībām, un starp tām dzejas cilvēks šaudās – bez izejas, tā vienkārši esot.” |
***
Tā atdziest ķermeņi – ne tikai āda, arī
kas iekšā ir, tas kļūst par gļotu aukstu, miklu
vai putna bērna rīkli, kuru griež ar stiklu
šis sastingums. Kā tikko salūzuši svari,
kā divi dzīvnieki dreb pietūkušie plaksti.
Pret aukstumu šķiet dzīve īsta, nedalīta,
kā meli krāsaina, bet varbūt rīt no rīta
tā atkusīs, un acs, ko aizsedz sarmas raksti,
mūs izraudās. Varbūt ar pirmo trolejbusu
kāds atgriezīsies, soļi būs tik nepareizi.
Tā atdziest ķermeņi, un tikai viepļi greizi
kā pirmoreiz mūs abus aicinās uz dusu.
***
Man zilās zeķubiksēs rokas,
neviens vairs mani nepazīst.
Vairs nejautā, kā darbi sokas,
kā sirdī ievainojums dzīst.
Kā vējš mans augums triecas dūrē –
Bez iegribām šis dzīves gājums.
Kā skumja dziesma skan uz stūra
mans zeķubikšu vilinājums.
***
Tajos brīžos atveras acis, atveras ausis un balss atveras
un visas šūnas atveras vaļā. Un es esmu ziedoša magone,
esmu nemitīgi plaukstošs ceriņu vai jasmīna krūms,
mana miesa uzzied un smaržo, un iekāro atdoties tev visa
bez atlikuma – paņem mani.
Un liekas tā, it kā es gulētu uz galda dārzā lietū,
un lietus sakapā mani sīkos gabaliņos.
Un gribas noslīkt šai lietū un straumītēs aiztecēt, aizskaloties tev līdzi.
Un liekas, it kā es būtu karsts stikls,
kurā tu ar savu elpu izveido formu.
Zini, pēc mirkļa es būšu trausls un caurspīdīgs,
bet tagad – paņem mani.
***
Sakņu stīgām veldzi dzert
mēs atnākam kā koki,
putniem skaļiem, putniem klusiem
elpot lapu krūtīm.
Zaru stīgām sauli dzert
mēs atnākam kā koki,
putniem skaļiem, putniem klusiem
mēs aizejam kā dārzi.
