Pētījumu programma ”Nacionālā identitāte” tiks pabeigta. Ko liks vietā? 0
Šis gads ir noslēdzošais četru gadu ilgajā Valsts pētījumu programmā ”Nacionālā identitāte”, kas tika izsludināta 2011. gadā. Nākamgad vajadzētu tapt jaunai valsts pasūtītu pētījumu programmai. Kaut tās aprises vēl nav iezīmējušās, iekšējās diskusijas zinātnieku aprindās jau rit.
Kad 2010. gada jūnijā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lēmumu tika apstiprināta programmas darbība un nosaukums, akadēmiskās aprindas jutās nedaudz samulsušas, jo pēc savas jēgas programma ”Nacionālā identitāte” patiesībā bija tā pati kopš 90. gadu vidus humanitāro nozaru zinātniekiem labi pazīstamā valsts pētījumu programma ”Letonika”, tikai ar citu nosaukumu. Šodienas acīm raugoties, LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) direktors Guntis Zemītis atzīst, ka akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadītā ”Nacionālā identitāte” izrādījusies ”viegli staipāma”, ka gribēts aptvert pārāk daudz. Katrs – vēsturnieki, valodnieki, folkloras pētnieki, sociologi, politologi, filozofi, komunikāciju zinātņu pārstāvji – vēlējies ”pavilkt deķi uz savu pusi”. Galu galā bijis grūti pateikt, kas un kāpēc īsti valstij vajadzīgs.
”Nesaku, ka jaunajā programmā nav jābūt sociālo zinātņu blokam, taču jautājums ir par prioritātēm. Mēs gaidām, lai valsts apzinās vēstures nepieciešamību un izdara attiecīgus pasūtījumus, lai mēs tos varam atbildīgi pildīt,” spriež Zemītis. Iekšējās diskusijās Latvijas Zinātnes padomē cirkulējot doma atgriezties pie ”Letonikas” modeļa, kas nozīmētu koncentrēties uz valodu un kultūrvēsturisko mantojumu. Katrā ziņā jaunās programmas mērķus nepieciešams definēt ļoti konkrēti, lai tie nebūtu traktējami pēc vajadzības. LVI direktora ieskatā, valsts pasūtītai pētījumu programmai valodā, kultūrā un vēsturē jābūt vienai no nacionālas valsts prioritātēm:
”Neesam pret globalizāciju, taču visā pasaulē vērojams arī pretējs process, kad cilvēks grib atgriezties pie savas nacionālās identitātes, pie stabilām vērtībām. Visam jābūt līdzsvarā. Ja mēs nepētām savu identitāti, tad tās vienkārši nav.”
LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadītājs, politologs Jānis Ikstens apstiprina, ka arī sociālo zinātņu pārstāvji saglabā interesi par dalību sagaidāmajā programmā, un atzīstas, ka ir pret jaunās programmas sašaurināšanu līdz valodai, folklorai un vēsturei: ”Uz latvietības fenomenu tomēr jāskatās plašākā kontekstā, neaprobežojoties tikai ar humanitārajām disciplīnām. Nacionālā identitāte nav tikai humanitāra, tā ir arī sociāla parādība. Atņemot šo komponentu, mēs daudz ko zaudēsim izpratnes ziņā.”
Ikstens gan vairījās nosaukt kādus nākotnes projektus, kas varētu pretendēt uz jaunās programmas finansējumu: ”Nav jau zināms, kādas tur būs tematiskās prioritātes.
Kad būs jaunās programmas uzsaukums, tad institūta padome sanāks un spriedīs, vai nolikums atbilst mūsu vajadzībām. Tad arī domāsim par tematiem.”
Guntis Zemītis, jautāts par nākotnes redzējumu, atgādina, ka ”vēsture jāraksta nemitīgi” – gandrīz katrā Latvijas vēstures jautājumā, sākot no 12. – 13. gadsimta līdz pat sovjetizācijai, ir nepieciešams vai nu jauns skatījums, vai arī tas jau tapis, taču nav vēl ieviests apritē.
”Dzīvojam valstī, kas atbrīvojusies tikai pirms 20 gadiem, kas nav daudz, jo visi jautājumi jāskata no jauna. Kad man prasa, kam vispār vēsturnieki vajadzīgi, tad es atjautāju – pie kādas vēstures tad mēs gribam palikt? Pie vācbaltiešu, pie Kārļa Ulmaņa laika vai pie padomju laikā rakstītās vēstures? Katrai paaudzei sava vēsture ir jāpārvērtē, jādod cits skatījums.
Jāpievērš uzmanība lietām, kas nav skartas vai pamanītas agrāk.” Tas ir programmas mērķis – dot jaunas atziņas. Gaisā virmo domas par Latvijas vēstures enciklopēdiju, nepieciešama jauna grāmata par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi, jo 1931. gadā tapušais Jāņa Juškēvica darbs ”Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” ir populārzinātnisks un pat fantāzijām izpušķots. Tāpat nobriedusi vajadzība pēc kompaktas, no senvēstures laika līdz mūsdienām aptverošas Latvijas vēstures grāmatas, kuru varētu tulkot arī svešvalodās. Pēdējais tāda veida darbs bijis 1986. gada ”Latvijas PSR vēsture”. Aplami bijis arī tas, ka programma ”Nacionālā identitāte” nav attiecināta uz senvēsturi, uz baltu identitāti, uz latviešu saknēm.
Drošības garants
Runājot par paveikto, Zemītis piemin, ka šogad ar izdošanu vajadzētu noslēgties vairākiem ”Nacionālās identitātes” ietvaros īstenotiem ilgtermiņa projektiem. Runa ir par akadēmiķu Tālava Jundža un Jāņa Stradiņa vadīto projektu – vairāksējumu rakstu krājumu ”Latvieši un Latvija”, profesora Ineša Feldmaņa kūrēto daudzpusīgo pētījumu par “15. maija Latviju”, Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures datorenciklopēdiju, Inetas Lipšas darbu ”Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā starpkaru periodā 1918 – 1939”, pētījumiem par latviešu tautastērpiem un Dziesmu svētku tradīcijām, tāpat datu bāzi par 1940. gada rudenī represētajām personām. Pēdējais, vēsturnieka skatījumā, ir īpaši zīmīgs materiāls, kuru varētu izmantot arī kā integrācijas instrumentu, jo datu bāze parāda, ka vieni no pirmajiem, kas pakļauti padomju režīma represijām, bija Abrenes apkaimes krievi.
Vēsturnieks uzsver, ka viņa kolēģiem valsts pasūtījuma programma faktiski ir vienīgais veids, kā nodrošināt ilgtermiņa darbību. Pretendējot uz ES finansējumu, pat ja to izdodas iegūt, parasti ir runa par īstermiņa projektiem, kas attiecas tikai uz kādām Latvijas vēstures epizodēm.
Līdzīgi izsakās arī Jānis Ikstens, piebilstot, ka nav tā, ka sociologi Eiropas ”naudā peldas”. Neatbilstot arī patiesībai uzskats, ka sociālo zinātņu projekti bieži ir īslaicīgāki iepretim vēstures pētnieciskajiem projektiem. ”Latvijas zinātnieku vidū nespēju iedomāties tādus, kas labprātīgi atteiktos no iespējas kandidēt uz finansējumu jaunas programmas ietvaros. Nav jau runa tikai par naudu, bet par ilgstamību. Ja programma ilgst četrus gadus, būtiski, ka mēs iegūstam drošību un varam strādāt,” izteicās Ikstens.
