Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. augusts, 2014
Drukāt

Pētīt latvju teikas Āfrikā
. Saruna ar Eviju Volfu-Vestergārdu (7)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Nesen kā meteors Latvijā bija ielidojusi Evija Volfa-Vestergārda. Viņa jau 20 gadus nedzīvo mūsu valstī. ASV studējusi cilvēkattīstību un dzīļu psiholoģiju. Strādājusi Pasaules Bankā. Dzīvojusi ASV, Dānijā, tagad Dienvidāfrikā. Raksta doktora darbu par latviešu teiku un to stāstītāju psiholoģiju. Cik aizraujošs, neparasts ceļš! Par to arī sarunājamies.

– Kas jums nāk prātā, atceroties bērnību?


– Daba un dziesmas. Bērnība pagāja Naudītē, kādus 15 kilometrus no Dobeles. Pie mūsu mājas bija neliels ezeriņš, ko tētis pats izveidoja, tur bija kalni un lejas, pa milzu pļavām braucām ar bobiku. Tētis bija sovhoza direktors, māmiņa pedagoģe, bērnudārza vadītāja. Ar brāli visu dienu dzīvojāmies pa āru. Vakarā desmit minūtes pirms deviņiem mamma sauca – nāciet mājās! Lai pa radio pagūtu noklausīties vakara pasaciņu ar visām dziesmiņām. No tēta man ir lielā vēlēšanās zināt, uzzināt un daudz strādāt. Mammai ir ļoti, ļoti daudz enerģijas. Tētis nomira, kad man bija četrpadsmit. Un daudz ko viņam nepajautāju. Trīs gadu vecumā tēti kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām izsūtīja uz Sibīriju. No turienes viņš viens pats piecpadsmit gadu vecumā atbēga atpakaļ uz Latviju. Kaut kādā veidā izkūlās, īsti nezinām – kā. Tad pabeidza Lauksaimniecības Akadēmiju. Un tētim piedraudēja, ka sūtīs atpakaļ uz Sibīriju, ja neies par sovhoza direktoru. Protams, ielika pašā nolaistākajā vietā. Bet viņš strādāja, viņam patika strādāt. Es lepojos ar savu tēti. Amerikā “NPR” (valsts radiostacija) ir programma “This I believe” (Tam es ticu. – Angļu val.). Kam es ticu? Tas ir interesants jautājums. Ilgi domāju. Un šai programmai uzrakstīju stāstu par savu tēti. Rakstīju, ka ticu tam, ka darbs un darīšana ir ārkārtīgi svarīgi. Jo tas ir saistīts ar dziļi filozofisku domu, ka dzīve ir jādzīvo. Ka nevar vienkārši gaidīt, kad kaut kas būs, kāds nāks un mums ko iedos. Vienkārši ir jādzīvo un jādara. Tad dzīve nāk tev pretī un dzīve notiek.

– Teicāt – atceraties arī dziesmas…


– Jā, ģimenē visi bija lieli dziedātāji. Muzikālie gēni droši vien nāk no vecmāmiņas – mammas mammas Ērikas Treibergas. Viņa bija pianiste, spēlēja Rīgā mēmajā kino. Arī tad, kad kļuva kurla, turpināja spēlēt. Mājas svinībās allaž dziedājām tautas dziesmas. Bet latviski vecmāmiņa nemaz tik labi nerunāja, jo bija baltvāciete, dzimusi Ukrainā. Runāja krieviski, franciski, vāciski. Tēta vecāki pēdējos gadus dzīvoja Lietuvā. Mans brālis Artis ir muzikāls, arī man ļoti patīk dziedāt un dejot, kā jau visiem latviešiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Ar sievišķību trauslu, cēlu, ik dienas tu starp ļaudīm ej, no sevis labestības gaismu caur smaidu viņu sirdīs lej. Priecājos un lepojos! Lai veicas!

  2. Kad runa ir par tiem, kuri trūkuma spiesti no Latvijas dodas pasaulē traukus mazgāt jeb “laimi meklēt”, tad attieksme ir ar negatīvu pieskaņu, sak, tēvzemes nodevēji, bet šādos veiksmes stāstos pēkšņi viss ir tik labi un jauki, no nodevības ne vēsts, bet tieši otrādi – Latvija lepojas ar jums!

  3. Brīnišķīga saruna. Tiešām vairāk šādu, nekā ar izbijušiem politiķiem, kas raujas pie varas

  4. Prieks par Tevi Evija atkal dzirdēt pēc tik daudziem gadiem. Bez Tevis pirms daudziem gadiem nez vai būtu satikusi savu Amerikas onkuli un vēl laimīgi atgriezusies mājās.

  5. Njā. Nabaga Latvijas latvieši, ierakušies savā zemītē – labi, ka par viņiem domā Dienvidāfrikas fazendā! 🙂 Vispār es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā mazpilsētā un man ir mans mazdārziņš. Un ja nebūtu dažu nepārvaramu šķēršļu, nekas man netraucētu dzīvot Latīņamerikā fazendā. Taču dzīvoju te un ar intuīciju un domāšanu man, tāpat ka visiem citiem latviešiem, viss ir kārtībā.

  6. Viss muļkibas. Ēvijai vajag afrikāņu puisi (ja tāds jau nav).

Draugiem Facebook Twitter Google+