Pētnieki iezīmē katras skolas nākotni 3
Rīgā ir divreiz vairāk vidusskolu, nekā vajadzētu būt, un pāreja uz izglītību vidusskolās tikai latviešu valodā krietni atvieglotu skolu tīkla kārtošanu. Tie ir tikai daži no secinājumiem, kas radušies pētniekiem, noslēdzot pētījumu par skolu tīklu Latvijā.
Vakar tika prezentēts pētījums, ko pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pasūtījuma izstrādājuši karšu izdevniecības “Jāņa sēta” pētnieki ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja vadībā. Vairāk nekā 200 lappuses biezais pētījums satur gan priekšlikumus skolu tīkla optimizācijai katrā no reģioniem, gan ārvalstu pieredzi skolu tīkla veidošanā, gan demogrāfiskās prognozes. Pētnieki secinājuši, ka tuvākajos 13 gados skolēnu skaits kopumā būtiski nesamazināsies, taču, tā kā iedzīvotāji turpinās migrēt uz galvaspilsētu, tās apkaimi un reģionālajiem centriem, mainīsies skolēnu izvietojums valstī. Proti, laukos viņu būs vēl mazāk. Piemēram, Ikšķilē skolēnu skaits pieaugs, bet Cēsu novadā nedaudz samazināsies, kamēr Dagdas novadā saruks pat četras reizes.
Kaut arī līdz šim izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis vairākkārt uzsvēris, ka skolu tīkla kārtošana visvairāk ietekmēs vidusskolas un daļai no tām būs jākļūst par pamatskolu vai sākumskolu, pētnieki piedāvā ieviest arī rekomendējamo minimālo skolēnu skaitu pamatskolās un pat sākumskolās.
Kā jau iepriekš ziņots, IZM ieskatā pilnvērtīgā vidusskolā jābūt paralēlklasēm, tātad dažādām izglītības programmām. Tāpēc 10. līdz 12. klasē lielpilsētās jābūt 225 skolēniem un pārējā Latvijas teritorijā – 150 skolēniem. Mazāks skolēnu skaits vidusskolas klasēs būtu pieļaujams vien tad, ja 25 kilometru attālumā nav citas vidusskolas. Ja šie pētnieku ieteikumi tiktu īstenoti, Latvijā saglabātos vien 130 vidusskolas. Šobrīd to ir vairāk nekā 300. Savukārt pamatskolās pētnieku ieskatā būtu jābūt vismaz 150 skolēniem un atlaides dodamas tikai tad, ja citu pamatskolu 25 kilometru attālumā nav. Pamatskolām, kurās ir mazāk par 30 skolēniem, nevajadzētu būt. Rekomendējamais minimālais skolēnu skaits sākumskolās – vismaz 300 bērnu. Ja to ir mazāk par 90, tad pētnieku ieskatā tā jāpārvērš par lielākas skolas filiāli.
Skolotāji joprojām neprot latviešu valodu
Pētnieki vētījuši visas valsts skolas un, ņemot vērā gan skolēnu skaitu tajās, gan izglītības kvalitāti, secina, cik vidusskolas katrā pašvaldībā uz kuru skolu bāzes būtu jāsaglabā, kuras skolas būtu jāpārveido par pamatskolām un kuras – par sākumskolām.
Pētnieki kārtējo reizi uzsver: skolu tīkls jāsakārto ne tikai laukos, bet arī Rīgā. Turklāt galvaspilsētā vidusskolu esot pat divas reizes par daudz. Izstrādāta galvaspilsētas karte ar skolu tīklu, kurā ieteikts, cik vidusskolas katrā rajonā jāsaglabā, un norādīts arī, kura ir apkaimes kvalitatīvākā skola, tātad tā, kurai būtu jāsaglabā vidusskolas statuss. Piemēram, Sarkandaugavas un Vecmīlgrāvja apkaimē no sešām vidusskolām pētnieki rosina atstāt tikai vienu – Rīnūžu vidusskolu. Te gan jāpiebilst, ka tā ir krievu skola. Taču J. Turlajs norāda: viņš atbalsta izglītības ministra ieceri latviskot valsts finansētās vidusskolas. Ja šī iecere izdosies, arī skolu tīkla sakārtošana būs vienkāršāka.
Viena pētījuma sadaļa veltīta tieši sabiedrības integrācijai, norādot, ka gudra izglītības politika var palielināt cittautiešu lojalitāti Latvijai. “Mazākumtautību jauniešiem lielākoties nav problēmu proģimnāzijas vai vidusskolas posmā turpināt mācības skolās ar latviešu mācību valodu. Abu kopienu jauniešiem nonākot vienā skolā, kopīgi iesaistoties dažādās interešu izglītības u. c. aktivitātēs, ātri izzūd stereotipi un aizspriedumi, kas citam pret citu gadiem uzturēti abās kopienās, tā kavējot integrāciju,” teikts pētījumā.
Norādīts arī, ka dažu pašvaldību līdzdalība integrācijas procesā ir pasīva. Pētnieki novērojuši, ka problemātiskākās ir tās mazākumtautību skolas, kuru kolektīvā dominē pedagogi ar padomju laika izglītību, vājām valsts valodas zināšanām un aizspriedumiem pret pārmaiņām izglītības sistēmā. Daļā skolu arī to vadība negādā, lai skolēni labi apgūtu latviešu valodu un neraizējas par pedagogu valsts valodas prasmēm. Dažās galvaspilsētas skolās gandrīz nav ikdienā latviski runājošu skolotāju. Arī skolotāju ieraksti elektroniskajos žurnālos portālā “www.e-klase.lv” liecinot, ka viņi vāji pārzina latviešu valodu. Šādi pedagogi nespēj sekmīgi īstenot bilingvālo izglītību. Sakārtojot skolu tīklu, būtu iespējams arī panākt, ka skolās strādātu tikai skolotāji ar labām latviešu valodas zināšanām. Taču, kamēr skolu tīkls nav sakārtots, pētnieki rosina skolas regulāri kontrolēt un par pārbaužu rezultātiem ziņot sabiedrībai.
Jāasfaltē ceļi
Lai pierādītu nepieciešamību reorganizēt skolu tīklu, noderēs pētnieku izveidotais Nosacītais skolu efektivitātes indekss. Tas ļauj redzēt, cik sabiedrībai izmaksā katrs konkrētajā skolā sasniegtais sekmības procentpunkts vidusskolas trīs obligātajos priekšmetos – matemātikā, latviešu valodā un svešvalodā. Piemēram, tipiskā lauku skolā vidusskolas posmā ir 28 audzēkņi un vidēji gadā to skološanai uz skolēnu tiek tērēti 3000 eiro, bet eksāmenu indekss ir 51,2 procenti. Tātad, lai sasniegtu katru sekmības procent-punktu, šajā skolā iztērēti 59,59 eiro. Savukārt vidēji lielā pilsētas skolā ar 150 vidusskolēniem viņu skološana vidēji izmaksā 1510 eiro. Pie līdzīga sekmības līmeņa efektivitātes rādītājs ir 29,90 eiro jeb divas reizes augstāks nekā mazajā vidusskolā.
Pētnieki snieguši arī ieteikumus, kā jāuzlabo ceļi, lai būtu iespējams salīdzinoši īsā laikā aizvest skolēnus arī uz attālākām skolām. Aprēķināts, ka prioritāri jārekonstruē 31 ceļu posms 263 km garumā. Tas ne tikai ļaus ērtāk pārvadāt skolēnus, bet būtiski uzlabos reģionālo centru sasniedzamību ap 28,6 tūkstošiem iedzīvotāju.
Tāpat pētnieki norāda, ka citās valstīs visiem skolēniem skolas autobuss nebrauc tik tuvu kā Latvijā. Piemēram, izpētīts, ka Salaspils novadā 70 procentu skolēnu, kas izmanto pašvaldības finansēto transportu, nedzīvo tālāk par trim kilometriem no skolas, lielākā daļa – pat divu kilometru robežās. Ja Salaspils pašvaldība gādātu tikai par to bērnu nokļūšanu skolā, kuri dzīvo tālāk par trim kilometriem no skolas vai pieturas, tā ietaupītu vismaz 100 tūkstošus eiro gadā.
Pētnieku secinājumi tiks izmantoti IZM sarunās ar pašvaldībām par skolu tīkla nepieciešamību.
Mazākajā Latvijas skolā – tikai deviņi skolēni
Mazākā skola valstī ir Priekuļu sākumskola Preiļu novada Prīkuļos ar tikai deviņiem skolēniem. Tai seko Konstantinovas (12 skolēni) un Launkalnes (14 skolēni) sākumskolas.
Mazākā pamatskola ir Dunavā (17 skolēni).
Mazākā vidusskola, neskaitot minētās jaundibinātās augstskolu vidusskolas, ir Istras vidusskola (49 skolēni).
Kopumā Latvijā ir 14 skolas ar skolēnu skaitu zem 25 skolēniem, 76 skolās tas nepārsniedz 50, bet 222 skolās ir mazāk par 100 skolēniem. 152 skolās skolēnu skaits lielāks par 500.
