Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

Photo noir Talsu muzejā


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Ar franču dīdžeja Eižena uzstāšanos beidzās Gata Spalvēna fotoizstādes “Mellbalc”  atklāšana Talsu muzejā. Publikas bija daudz, tā bija gados jauna. Visi cits citu pazīst, visi priecīgi par satikšanos un par savējā – Dūmu Gata – izstādi. Skaidrs, ka “tusēšana” turpināsies pie keramiķu biedrības “Ciparnīca” siltās krāsns.

Gatis Spalvēns ir no šīs, ap “Ciparnīcu” sanākošās Talsu jauno cilvēku vides. Izstādē ir arī bildes, kas nedaudz pastāsta par šo sabiedrību: tur ir daudz visa kā – iešana un braukšana ar riteņiem dabā, vairākdienu pārgājieni gar jūras krastu un Jaungada sagaidīšana kaut kur starp Kolku un Mazirbi, makšķerēšana Ziemeļkurzemes upju valkos, iebrišana Rendas mežu un Talsu pauguraines pļavās, divi pārgalvīgi braucieni pie Francijas keramiķiem, piedalīšanās mākslas akcijās Pedvālē un citur, arī kopā ar Talsu Krūmu māk­slas grupu, cepļu atvēršana ar podu dauzīšanu un, protams, pasēdēšana pēc katra radoša pasākuma ar labu mūziku fonā. Pārējo Talsu mākslinieku sabiedrību un pieredzējušo Talsu Krūmu mākslas grupu priecē apziņa, ka ap “ciparniekiem” izveidojies radošais kodols neļaus rasties mākslas pārrāvumam Talsu mazpilsētā.

Pasen atpakaļ, 2005. gada decembrī, aicinot jaunekļus uz pilnīgi slepeno Talsu Soda priedes apbērēšanas rituālu, pamanīju, ka Gatim Spalvēnam ir labs fotoaparāts. Vēlāk, vasarā, kad kopā ar citiem talseniekiem viņam vajadzēja būt par modeli Andreja Granta foto inscenējumos izstādes “Talsu tiesa” vajadzībām, Gatis jau bija izšķīries par darbošanos tikai melnbaltajā fotogrāfijā, un tad viņam vajadzēja kādu laiku pamācīties arī A. Granta fotostudijā “Annas 2”. “Gatis ir labs, bet citādāks,” tā Andrejs īsi viņu ir raksturojis. Pietiekami profesionāli savu redzi Gatis trenējis, kādu laiku strādājot par gaismotāju Latvijas Nacionālajā operā.

Sākot pētīt pirmās no aptuveni 90 bildēm, kas grupējas muzeja zālē ap spocīgiem nosaukumiem (talspusnieki, gaisgrābēji, ēnu darbi, ārpus šejienes, O. faili utt.), skatītājs ļaujas monohromās pasaules maģijai un tās izpētei. Jau pašas pirmās Francijas dienvidkūrortos tvertās ainavas un turienes īpašā vide raisa noir filmu nostalģijai līdzīgas skatīšanās izjūtas, kuras kaut kādā veidā darbojas visu izstādes pētīšanas laiku. Vai arī alūzijas ar neoreālisma kino kadru estētiku (trāpīga bilde ar Fellīni filmu plakātu tepat no Berga bazāra vai arī, šķiet, Kannu krastmala ar kinofestivāla atribūtiku). Jo katra kadra kompozīcija ir nobeigta, melnā, iespējams, vairāk nekā pustoņu un baltā, bet ir arī bildes, kur kadra kompozīcijas perfekcijai līdzās pēkšņi parādās kaut kas mirklīgi smalks – kāda Eiropas dienvidus saulē saviebta puikas grimase kontrastā ar Denēvas tipa skaistuli uz krastmalas prospekta vai Pikaso maģiskā acs starp olīvkokiem, vai peldētāja lēciena sekunde pāri visai Vidusjūras pludmales vai Karpatu ainavai. Starp citu, Gata skatu uz pasauli negribas saukt pat par subjektīvo dokumentālismu, kaut arī “gaisgrābēju” (peldētāji lec ūdenī ) cikls “panes” uz Andreja Granta labi zināmiem paraugiem. Drīzāk tas ir profesionālas varēšanas apliecinājums: es arī varu paspēt nospiest slēdzi šai izšķirīgajā brīdī! Spalvēns bildes notikumu redz (sajūt) uzreiz gan plašumā, gan tuvumā, gan dinamikā, gan noskaņā. Laba redze!

Paliela ir darbu grupa, kur viņa acs pilsētvidē, ostās, izgāztuvēs, Talsu ezera atkušņa laukumu zīmējumos, tiltu režģu un sliežu tektonikā, arī Kamčatkas sastingušajos akmens lavu lējumos vai mazpilsētas nobružātībā ir ieraudzījusi tīru lineāro mākslu – grafiku; dažreiz pat liekas, ka tās ir litogrāfijas, linogriezumi vai oforti… Centrālo sienu aizpilda izstādes hrestomātiskākā daļa – “ēnu darbi” ar pretgaismas studijām, reāli krītošu ēnu rakstiem, ēnu inscenējumiem utt., tās ir lietas, kuras nodarbina katru jaunu mākslinieku, jo pretgaisma trenē vispārinājuma prasmi un neļauj iekrist nevajadzīgos sīkumos. Viens no izstādes skaistākajiem darbiem – un atkal kaut kas liekas saistībā ar franču kino – ir aina no Sabiles Vīna svētkiem: vīrs vēlas pasniegt saldējumu savai sievai, kura uzpucējusies raibā zīda kleitā, viņa ir tik līdzīga pavecākai un tā kā tobrīd dusmīgai Annijai Žirardo (no filmas “Vecmeita”)! Bet apkārt šai centrālajai epizodei kārtojas arī citas norises: bariņš jaunu sieviešu un meiteņu par kaut ko uzjautrinās, mazliet tālāk skumst nogurusi tautumeita – nu īsta mazpilsētas svētku sabiedrisko attiecību panorāma…

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+