Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. oktobris, 2016
Drukāt

Zinātne rada tehnoloģijas, kas var iznīcināt savus radītājus (4)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Ķīnā tapušais brīnums – pasaulē lielākais radioteleskops. Paredzams, ka līdztekus Visuma pētījumiem zinātnieki nodarbosies arī ar saprātīgas dzīvības meklējumiem un sūtīs signālus uz citām zvaigznēm.

Savulaik, studējot Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, man tika mācīts, ka pasaulē pastāv divu veidu problēmas – zinātniskās un tehniskās. Pirmās varot arī neizdoties atrisināt. Alberts Einšteins pēdējos trīsdesmit mūža gadus bez panākumiem strādāja pie vienota Visuma modeļa izveides, meklējot superformulu, kas aprakstītu visus pasaulē notiekošos procesus.

Savukārt tehnisko problēmu realizācija ir tikai laika un naudas jautājums. Piemēram, pēc tam kad cilvēks atklāja impulsa nezūdamības likumu, viņam beidzot kļuva skaidrs raķetes (ko bija izgudrojuši jau senie ķīnieši) darbības princips. Bet bija vajadzīgi vēl trīs gadsimti, lai cilvēks spētu pacelties kosmosā un nosēsties uz Mēness virsmas. Iespējams, tieši patlaban cilvēces vēsturē iestājies brīdis, kad zinātnes radītās tehnoloģijas mūs ir nostādījušas pie durvīm, aiz kurām sagaida ne vien galvu reibinošas nākotnes perspektīvas, bet arī bīstami, pat nāvējoši monstri. Piemēram, nanotehnoloģijas, mākslīgais intelekts un kontakti ar ārpuszemes civilizācijām.

 

Molekulārie motori

Molekulārais "pilnpiedziņas nanoauto", ko radījis Bernards Ferings. Viņš ir viens no trim zinātniekiem, kuri saņems Nobela prēmiju ķīmijā un kuri iemanījušies konstruēt mikroskopiskas ierīces, kas, ja tām pievada enerģiju, spēj veikt noteiktas mehāniskas darbības. Ilustrācija - Johans Jarnests/Karaliskā Zviedrijas zinātņu akadēmijaMolekulārais "pilnpiedziņas nanoauto", ko radījis Bernards Ferings. Viņš ir viens no trim zinātniekiem, kuri saņems Nobela prēmiju ķīmijā un kuri iemanījušies konstruēt mikroskopiskas ierīces, kas, ja tām pievada enerģiju, spēj veikt noteiktas mehāniskas darbības. Ilustrācija - Johans Jarnests/Karaliskā Zviedrijas zinātņu akadēmija

Pavisam nesen 2016. gada Nobela balva ķīmijā tika piešķirta trīs eiropiešiem – Žanam Pjēram Sovažam, Freizeram Stodartam un Bernardam Feringam par molekulāro mašīnu projektēšanu un sintēzi. Tās ir pēdējā laikā tik bieži piesauktās nanotehnoloģijas. Proti, zinātnieki iemanījušies konstruēt mikroskopiskas (miljardā daļa no metra!) ierīces, kuras, ja tām pievada enerģiju, spēj veikt noteiktas mehāniskas darbības. Jaunās tehnoloģijas atklāj gluži neticamas perspektīvas – sākot no medicīnas (speciāli programmēti mikroroboti organismā attīra asinsvadus, meklē un iznīcina vēža šūnas vai AIDS vīrusus, burtiski sametina lauztus kaulus utt.) un beidzot ar celtniecību.

Tomēr aiz rožainās fasādes slēpjas iespējamas briesmas. Lai šīs mašīnas spētu strādāt un veikt uzdevumus jau reālos, cilvēciskos mērogos, vismaz daļai no tām jāprot atražot sevi, tas ir – būvēt jaunas, sev identiskas kopijas. Tas, no kā baidās zinātnieki – ka neuzmanīgi (vai pat speciāli) uzkonstruētas molekulārās mašīnas var sākt nekontrolēti radīt savus līdziniekus, par būvmateriāliem izmantojot tām nepieciešamos atomus no apkārtējās vides. Tas būtu kaut kas līdzīgs baktēriju vai vīrusu augšanai, tikai daudz sīkākā, jau atomārā līmenī. Piemēram, ja kādām “mašīnām” ievajadzēsies dzelzs atomus, tās var sagraut ne tikai Eifeļa torni vai “apēst” dzelzceļa sliedes, bet iznīcināt arī cilvēku – jo mūsu organismā ir dzelzs. Pats trakākais ir tas, ka cīnīties ar šādām mašīnām var tikai tām līdzīgi mikroroboti.

 

Teleportācija kļūst par realitāti

Septembra nogalē žurnālā “Nature Photonics” parādījās publikācija – ķīniešu fiziķiem izdevies veikt divu elementārdaļiņu teleportāciju pagaidām rekordlielā 30 kilometru attālumā. Uzreiz jāpaskaidro, ka šī nav zinātniskās fantastikas filmās redzētā teleportācija, kurā cilvēki un kosmosa kuģi momentāni pārvietojas telpā un laikā. Ķīnieši teleportējuši tā saucamo kvantu stāvokli, kas arī ir milzīgs sasniegums. Pagājušā gadsimta sākumā izveidotā kvantu mehānika apgalvo – ja divas elementārdaļiņas (elektroni, protoni, gaismas daļiņas jeb fotoni utt.) reiz atradušās savstarpējā mijiedarbībā, tad arī milzīgā attālumā tās turpina “sajust” viena otru. Piemēram, ja uz vienu no šādi sapārotiem elektroniem iedarbojas ar magnētisko lauku, tā iedarbību izjūt arī otrs – kaut gan šim otrajam magnētiskais lauks nav bijis pat tuvumā.

Skan visai dīvaini un abstrakti, tomēr šie atklājumi paver pavisam jaunas tehnoloģiskas iespējas, īpaši informācijas pārraides jomā. Tas nozīmē ne tikai ietilpīgākus un ātrākus datorus, lieta grozās ap pilnīgi citiem to darbības principiem. Iespējams, pienāks laiks, kad kvantu datori sazināsies savā starpā pa tiešo kvantu teleportācijas ceļā, bez interneta kabeļiem vai mobilā telefona tīkla starpniecības. Parādīsies iespēja uzglabāt, apstrādāt un pārraidīt tādus informācijas daudzumus, kas šodien nerādās pat sapņos. Un reizē tā būs lieliska vide mākslīgā intelekta attīstībai, par kura iespējamajiem draudiem cilvēcei izteicies viens no pasaules gudrākajiem prātiem – britu astrofiziķis Stīvens Hokings.

Veiktie eksperimenti atdzīvinājuši interesi par dažām neizskaidrotām, pat mistiskām parapsiholoģiskām parādībām, tajā skaitā telepātiju. Katrs no mums būs lasījis vai dzirdējis par gadījumiem, kad tuvi cilvēki, īpaši jau dvīņi, kaut kādā dīvainā un neizskaidrojamā veidā jūt viens otru pat tūkstošiem kilometru attālumā, ja ar kādu no viņiem atgadījusies nelaime.

 

Klusējošais Visums?

Otrs Ķīnā tapušais brīnums ir pasaulē lielākais radioteleskops, kura būvdarbi nupat beigušies Guidžou provincē valsts dienvidos. Grandiozā būve izmaksājusi 170 miljonus eiro. Pats teleskops atgādina zupas šķīvim līdzīgu sfērisku metālisku konstrukciju 500 metru diametrā. Tā laukums gandrīz trīs reizes pārsniedz tagad jau otro lielāko radioteleskopu, kas pieder amerikāņiem un atrodas Puertoriko salā. Lai netraucētu gigantiskā instrumenta darbību, desmit kilometru rādiusā ap to aizliegts darbināt jebkādas radioviļņus izstarojošas ierīces, piemēram, mobilos telefonus.

Paredzams, ka līdztekus Visuma pētījumiem zinātnieki nodarbosies arī ar saprātīgas dzīvības meklējumiem un sūtīs signālus uz citām zvaigznēm. Jau pieminētais Hokings uzskata, ka kontakta nodibināšana ar ārpuszemes civilizācijām mums tomēr neko labu nesola, ka daudz gudrāk būtu palikt neredzamiem.

Patlaban visā pasaulē tūkstošiem jaudīgu datoru analizē no kosmiskās telpas atnākušos elektromagnētiskos viļņus – varbūt starp tiem atradīsies kāds neparasts, īpaši kodēts signāls, ko raidījušas saprātīgas būtnes. Tomēr visi līdzšinējie meklējumi beigušies bez panākumiem. Un, jo vairāk mēs meklējam, jo neomulīgāk kļūst. Gan tāpēc, ka vismaz pagaidām izskatās – milzīgajā Visumā esam vieni, gan tāpēc, ka šis klusējošais Visums ir neatminama mīkla jau pati par sevi – gan zinātniska, gan teoloģiska. Zinātniska tāpēc, ka šodien mēs esam sapratuši – matērija jau pašos pamatos uzbūvēta tā, ka noteiktos ap­stākļos (planēta ar ūdeni, labvēlīgs temperatūras režīms utt.) dzīvības rašanās ir nevis nejaušība, bet gan likumsakarība. Turklāt nevis parastas dzīvības, bet gan tādas, kas attīstās aizvien sarežģītākās struktūrās līdz pat saprātīgām būtnēm. Palielinoties teleskopu jaudai, aizvien biežāk tiek atklātas mūsu Zemei līdzīgas planētas, uz kurām teorētiski varētu pastāvēt dzīvība.

Un tomēr Visums klusē. Jautājums – kāpēc? Vai tiešām Dievs radījis mūs vienus pašus? Vēl kāda dīvaina sakritība – fizikālās konstantes mūsu Visumā (piemēram, elektrona masa un tā lādiņš) ir tieši tādas, kas ļauj izveidoties stabiliem atomiem un tātad arī dzīvībai. Ja tās kaut nedaudz atšķirtos no pašreizējām, mūsu vienkārši nebūtu.

 

Trusīši citu civilizāciju rokās?

Varbūt mēs esam eksperimenta trusīši citu civilizāciju rokās? Izteiktas visdrosmīgākās hipotēzes, kas robežojas ar fantastiku. Piemēram, ka patiesībā mēs dzīvojam nevis reālā pasaulē, bet gan milzu datorā, ka apkārtējā pasaule nav nekas cits kā simulācija, virtuālā realitāte, ko programmējušas par mums attīstītākas būtnes. Vēl kāda ideja – ka Zeme un cilvēce esot savdabīgs zooloģiskais dārzs un mēs tiekam nemitīgi novēroti, bet tālu kosmosā apkārt Saules sistēmai atrodoties milzīga sfēra, kas nelaiž sev cauri kodētus, no saprātīgu būtņu apdzīvotām planētām atklīdušus radiosignālus, kaut kas līdzīgs cenzūrai jeb interneta filtram.

Tomēr visreālākie izskaidrojumi ir divi. Šeit uz Zemes mēs spriežam no cilvēka skatu punkta. Cilvēks ir būtne, kas visā vēstures gaitā nodarbojusies ar iekarošanu un pakļaušanu. Šodien pavisam nopietni jau tiek apspriesta Marsa kolonizācija. Patiesībā lidojums uz Marsu vairs nav zinātniska un pat ne tehniska problēma, šādu eks­pedīciju kavē vien politiskās gribas un naudas trūkums. Nav brīnums, ka pirmie to izdarīs nevis amerikāņi vai krievi, bet gan ķīnieši. Bet var izrādīties, ka citas civilizācijas neinteresē ne kontakts ar mums, ne arī mūsu pakļaušana. Iespējams, tās pat baidās sevi nodot, uz ko aicina Hokings.

Bet daži zinātnieki norāda uz vēl kādu pavisam pesimistisku iespēju. Viņi uzskata, ka, sasniedzot noteiktu attīstības pakāpi, katra civilizācija izgudro tehnoloģijas, kas iznīcina savus radītājus. Tiešām, salīdzinot ar briesmām, kas mums draud no nekontrolētām nanotehnoloģijām vai naidīga mākslīgā intelekta, atombumba šķiet pavisam nevainīga bērnu spēlīte.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Mes pasi sevi neradijam ,bet pasi sevi iznicinasim gan …

  2. Tikai profāns par pateikt “jau sen skaidrs, ka tam tā jābūt”…

  3. Interneta portālos jau rakstīju vairākkārt, ka Dievs ir patiesība, tas ir , ka bija radītāji, kas radīja visu dzīvo dabu un augu valsti, beidzot arī cilvēku. Cilvēks bija tas, kas iznīcināja savu Dievu – radītāju. Radītājs ražoja tāpat kā mēs pašlaik radām tā saucamās visādas vērtības. “Dievs”- ražotājs, iespējams, miljonos gadu tika iznīcināts un nav pēdas par tā esamību. Noteikti tas pats nāks arī saistībā ar cilvēka esamību – radīs sev iznīcinātāju. Kas tas būs, kā izskatīsies, ko viņš darīs ar cilvēku vai to “apēdīs”,vai turēs līdz attīstības līmenim, lai pats sevi atražo jaunajam radījumam par ēsmu, nav iedomājams, kā tas būs, pagaidām ir mīkla. Var fantazēt līdzībās.
    Ir skaidrs kas cits – citu dzīvo būtņu ražošanas proces, iespējams ir tik vienkāršs un elementārs, ka to nevaram iedomāties. Var gadīties, ka to atklās kāds pamatskolas skolnieks, nejauši, kas var viņam ienākt galvas smadzenēs.
    To, ka radīšanas proces ir vienkāršs un tepat, ar esošiem materiāliem, nav apstrīdams. Vai to atklās nanotehnoloģijas, nezinu un neviens nezina, bet tas, ka notiks dzīvo būtņu maiņa, ir ne tikai reāli, bet pat neizbēgami neatkarīgi, cik lielā mērā mēs pretotos tam.
    Vēl viens fantāzijas brīnums – ja mums būs mūsu cilvēku tipa DNS, iespējams, varēs atjaunot, radīt šos cilvēkus, visus mirušos no jauna, tas ir, radīt cilvēka prātojumu par “dieva valstību” debesīs vai virs zemes. Dievs ir daba.

  4. t\ads vienpusigs raksts Atbildēt

    rakstijis vai nu steigā, vai profāns. ja par klusumu visumā tad tur jau sen ir skaidrs ka tam tā jābut, jo radiosakari ir neefektivs saziņas veids. pēc analoģijas tas butu tās pats kas rībināt bungas un ceret ka kāds atsauksies. var kaut visi iedzivotāji vienlaicigi rībināt , troksnis butu ka vai nu, bet ceret ka to sadzirdes citi butu muļķigi. tieši tāpat ar radiosignāliem. nav ceribu ka tos kāds sapratis pat ja uztvers, jo visticamāk ka cur kautkur citur lieto citādus saziņas veidus, varbut ka to pašu pie teleport”acijas apskatito paņēmienu

Ar motorizētu čemodānu var sasniegt ātrumu 13 km/hJa kādreiz lidostā radusies nepieciešamība dažu minūšu laikā nokļūt no viena termināļa uz otru, lai paspētu uz savu reisu, lielisks sabiedrotais būs motorizētais čemodāns "Modobag".
Radīts paroļu ģenerators, kuru hakeri nevarēs uzlauzt (2)Firma "Everykey", ko atbalstījis pats antivīrusu kompānijas "McAfee" dibinātājs Džons Makafī, izstrādājusi īpašu maziņu ierīci, kura ģenerē jaunu un drošu paroli ikreiz, kad vēlaties ienākt vienā no saviem interneta vietņu profiliem.
Ja gribi tilpumu. "LA" vērtē "Opel Zafira""Opel Zafira" tika prezentēta 1999. gadā un kopš tā laika ir toņa noteicēja septiņvietīgo kompaktvenu klasē. Pavisam šo gadu laikā saražots vairāk nekā 2,7 miljoni dažādu paaudžu Zafira automobiļu.
Vai Latvijas neceļu nākotne? (1)Par gada auto nominēt pikapu? Uz tādu izlēcienu žūrija nez vai būs spējīga
Draugiem Facebook Twitter Google+