Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. janvāris, 2012
Drukāt

Pie cita saimnieka

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Jaunie grozījumi nodokļu normatīvajos aktos par mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) maksātāju ierobežošanu optimizācijas nolūkos ir radījusi neizpratni, kā turpmāk sadarboties ar šādiem pakalpojumu sniedzējiem.

 

Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir papildināts ar jaunu pantu (17.2 ) “Mikrouzņēmumu sniegtie darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi”. Ko tas nozīmē? Jau nosaukums liecina, ka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Likumā arī skaidrots, ka personāla nomai (šā likuma 17.1 panta otrās daļas izpratnē) pielīdzina darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus, ja tos sniedz mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs.

Tātad, ja MUN maksātājs iznomā savus darbiniekus kādam citam uzņēmumam, pamatojoties uz darbaspēka nomas vai citu līdzīgu līgumu, to uzskata par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu sniegšanu, kas apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

 

Kritēriji

Likuma 17.1 panta “Iznomāta personāla ienākums vai tam pielīdzināts ienākums” otrā daļa skaidro: par personāla nomu šā panta izpratnē uzskata personāla iznomātāja, kas nav Latvijas rezidents vai nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā, darbinieku nosūtīšanu apmaiņā pret atlīdzību Latvijas rezidentam vai nerezidenta pastāvīgajai pārstāvniecībai Latvijā, lai tie veiktu personāla nomnieka saimniecisko vai profesionālo darbību Latvijā vai ārvalstīs, ja ir vismaz viena no šādām pazīmēm: 

1) personāla nomnieks atbild par darba kopējo vadību un uzraudzību vai darba rezultātu; 

2) nomnieks nosaka iznomātā personāla skaitu un kvalifikāciju; 

3) notiek personāla integrācija nomnieka uzņēmumā. Integrācija uzņēmumā šā panta izpratnē ir darba vai atpūtas vietas esamība, pienākums ievērot uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumus; 

4) atlīdzību par personāla nomu aprēķina atkarībā no iznomātā personāla darba laika, paveiktā darba vai ir citas attiecības starp personāla iznomātāja atlīdzību un personāla darba samaksu; 

5) nomnieks nodrošina personālu ar lielāko daļu pamatlīdzekļu, darbarīku un materiālu. 

Likuma 17.1 pants attiecas uz tiem gadījumiem, kad Latvijas uzņēmums nomā darbiniekus no ārvalsts uzņēmuma vai darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja. Taču tas pats attiecas uz likuma 17.2 pantu par MUN maksātāju iznomātu personālu.

 

Ja nav noslēgts darbaspēka nomas līgums, darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu sniegšanu vērtē pēc likuma 17.2 panta otrajā daļā noteiktajām pazīmēm. Ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu sniegšanu šā panta izpratnē saprot tādas tiesiskās attiecības, kurās darba devējs slēdz darba līgumu ar darbinieku, lai to norīkotu uz laiku vai pastāvīgi veikt darbu citai personai, tā labā un vadībā.

 

Ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu šī panta izpratnē saprot arī attiecības, kuru ietvaros pastāv kaut viens no šādiem nosacījumiem:

1) mikrouzņēmuma darbiniekus vai īpašniekus pakļauj tās personas noteiktajai darba kārtībai un rīkojumiem, kuras labā veic darbu;

2) persona, kuras labā veic darbu, nosaka personāla skaitu un kvalifikāciju;

3) atlīdzību mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam aprēķina atkarībā no nostrādātā darba laika;

4) persona, kuras labā veic darbu, nodrošina personālu ar lielāko daļu pamatlīdzekļu, darbarīku un materiālu.

Tātad, ja noslēgts jebkurš cits līgums, bet konstatētas minētās pazīmes, ir pamats uzskatīt, ka MUN sniedz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus citam uzņēmumam. Un šim citam uzņēmumam no MUN darbiniekiem aprēķinātās algas jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kaut arī MUN maksātājs ir šo darbinieku darba devējs un pats izmaksā darbiniekiem algu saskaņā ar darba līgumu. Turklāt MUN maksātājam vēl jāmaksā no apgrozījuma mikrouzņēmumu nodoklis 9 %!

Neievērojot šīs likuma normas, atbildība un nodokļu sekas šajā gadījumā ir nevis MUN maksātājam, bet gan tam uzņēmumam, kas saņem darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus. Tas ir tādēļ, ka pērn no darbiniekiem ir saņemts daudz sūdzību, ka darba devējs tos piespiež reģistrēties kā MUN maksātājiem, pretējā gadījumā atlaižot pat no darba. Ir bijuši pat gadījumi, kad tradicionālajās attiecībās darbiniekam noteikta minimālā 200 latu alga, no kuras aprēķināti nodokļi, bet MUN statusā nonākušam atlīdzība palikusi tā pati – 200 lati, vien nodokļi mazāki.

 

Darba attiecības

Saistībā ar šiem grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” veikti grozījumi arī likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”, kas skaidro, ka darba devējs ir juridiskā vai fiziskā persona, tiesībspējīga personālsabiedrība, citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Šveices Konfederācijas vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts nodokļu maksātājs vai citas dalībvalsts komersanta filiāle (pastāvīgā pārstāvniecība), vai personāla nomnieks, kas izmanto tāda mikrouzņēmuma pakalpojumus, kurš sniedz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta izpratnē, kā arī iekšzemes nodokļu maksātājs – ārvalsts nodokļu maksātāja iznomāta personāla nomnieks, kas pats nodarbina darba ņēmēju vai apmaksā darba ņēmēja darbu.

Darba ņēmējs savukārt ir darbinieks mikrouzņēmumā, kas sniedz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta izpratnē. Ar to ir jāsaprot, ka MUN darbinieks, kas iznomāts citam uzņēmumam, ir šī cita uzņēmuma darba ņēmējs. Un šis cits uzņēmums ir darba devējs tiem cilvēkiem, kurus tam iznomājis MUN maksātājs. Tiesa, jaunā kārtība var sagādāt milzu galvassāpes grāmatvežiem, jo nekur normatīvajos aktos nav teikts, kad un kā par šādu MUN darbinieku nomniekam ir jāsniedz ziņas un kā to uzrādīt savos izdevumos, ja algu maksā MUN maksātājs…

Darba tiesiskās attiecības jebkurā gadījumā regulē Darba likums.Tā 4. panta otrā daļa noteic: ja darba līgumu ar darbinieku slēdz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, lai uz noteiktu laiku norīkotu to veikt darbu pakalpojuma saņēmēja labā un vadībā, par darba devēju uzskatāms darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs.

 

Tā veidojas visai īpatnēja situācija, kad MUN maksātāja darbiniekam ir divi darba devēji – gan MUN maksātājs, gan personāla nomnieks! Tikpat neparasti, ka darba algu MUN darbiniekam maksā MUN maksātājs, bet personāla nodokļus – nomnieks…

 

Darba likuma 28. panta ceturtā daļa noteic, ka pakalpojuma saņēmēja pienākums ir norīkojuma laikā nodrošināt darbiniekam drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus atbilstoši darba aizsardzību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām, izņemot obligātās veselības pārbaudes.Tātad obligātās veselības pārbaudes nodrošina MUN maksātājs – darbinieku iznomātājs.

Darba likuma 7. panta ceturtā un piektā daļa paredz, ka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja kā darba devēja pienākums ir darbiniekam, kurš uz noteiktu laiku norīkots pakalpojuma saņēmēja uzņēmumā, nodrošināt tādus pašus darba apstākļus un piemērot tādus pašus nodarbinātības noteikumus kā tad, ja darba tiesiskās attiecības starp darbinieku un pakalpojuma saņēmēju būtu nodibinātas tieši un darbinieks veiktu to pašu darbu.Tas attiecas uz darba un atpūtas laiku, darba samaksu, uz grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, uz bērniem un pusaudžiem noteikto aizsardzību, kā arī uz vienlīdzīgu tiesību principu un atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu.

Tas nozīmē, ka MUN maksātājs, iznomājot savus darbiniekus, nevar noteikt tiem minimālo algu, bet gan tai ir jābūt tādai pašai, kā nomnieka darbiniekiem. Ko darīt, ja MUN maksātāja darbinieku alga ir kaut vai 500 latu, bet nomnieka darbiniekiem – 700 latu? Šajā gadījumā, maksājot MUN darbiniekiem 700 latu algu, no 200 latiem jāmaksā papildus 20%, un ar nākamo gadu MUN statuss ir zaudēts. Darba līgumu mainīt gan nav vajadzības, jo var noslēgt papildu vienošanos par darba algas izmaiņām un pievienot kā pielikumu pie darba līguma jeb noteikt piemaksu.

Ja MUN maksātājs neievēro šos nosacījumus un nemaksā darbiniekam atbilstošu algu, tam piemēro sankcijas saskaņā ar likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1 pantu “Maksātāju atbildība par citiem likuma pārkāpumiem”.

Darba likuma 74. panta septītā daļa noteic, ka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja darbiniekam laikposmā starp norīkojumiem neatkarīgi no nolīgtā darba laika izmaksā atlīdzību, kas nav mazāka par valstī noteikto minimālo mēneša darba algu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+