Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. jūlijs, 2012
Drukāt

Pie darba pieradināt nespēj


Jāņa Gruzdiņa fotografika. Foto - Timurs Subhankulovs un LETAJāņa Gruzdiņa fotografika. Foto - Timurs Subhankulovs un LETA

Pirms dažiem mēnešiem biedrības “Glābsim Latvijas laukus” priekšsēdētāja Valentīna Roziņa un Beverīnas novada zemnieku saimniecības “Rozītes” īpašniece aicināja ģimenes pašiem kaut ko audzēt un strādāt azaida galda papildināšanai. Diemžēl labi iecerētais iznācis čika vērtībā, jo vieglāk ir saņemt pabalstus, pārtikas pakas, nekā parušināties pa dārzu vai kūtiņu.


 

Joprojām cīņa ar slaistiem

Visā lielajā Beverīnas novadā un vēl blakus esošajos nav atradušies pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi idejas piekritēji. Tādēļ šodien Valentīnas secinājums ir skarbs: “Cilvēki mūsdienās grib visu jau gatavu paņemt, nemaz nedomājot, ka būs arī jāstrādā, lai paņemto saglabātu un rūpētos par to. Tāpēc es to biedrību dibināju, gribēju iemācīt cilvēkiem pašiem pelnīt. Bet nevienam neko nevajag. Pat ja kāds sasparojies un pavasarī kaut ko iesējis, tas tagad viss aizaudzis nezālēm.”

Zemniece novērojusi, ka vienu gan vajag – likvidēt pabalstu sistēmu. Viņasprāt, tā valsti dzen tikai postā. Pretējā gadījumā runas un šausmināšanās, ka valstī trūkst strādnieku, ka darbs ir, bet nav darītāju, nekad nebeigsies. Tāpat arī pabalstu saņēmēji nekad nesapratīs, ka to naudu un pārtikas pakas, ko saņem viņi, citi nopelnījuši ar savu darbu un nodokļu maksāšanu.

Līdzīgas idejas kā Valentīnai aktualizējušās jau vairākkārt. Diemžēl visās vietās – gan Gaujienā, gan Vaivē, gan Priekuļos – kādu vadziņu kartupeļu vai dārzeņu izaudzēt nav bijis rosīgs neviens pabalsta saņēmējs.

 

Jāļauj lemt pašvaldībai

Šopavasar, neraugoties uz citu kolēģu bēdīgo pieredzi, uz darbu, piešķirot nomā zemi kādā no dārzkopības kooperatīviem, mudināja arī Valkas novada pašvaldība. Tās priekšsēdētājs Kārlis Albergs atzīst – jā, interese bijusi, tomēr mazdārziņus galvenokārt paņēmuši tie, kuri vēlas apvienot vaļasprieku ar kaut kā noderīga izaudzēšanu arī azaida galdam:

 

“Diemžēl cilvēki, kuri pieraduši tikai pie garantētā iztikas minimuma latiem un pārtikas pakām, paši nevēlas darīt neko. Spēcīgi, darba spējīgi cilvēki atklāti pasaka – ja ģimenē ir trīs bērni un divi pieaugušie, tad garantētais iztikas minimums kopā iznāk ap 350 latiem mēnesī un par minimālo algu viņi neiešot strādāt.

 

Mēs novadā kārtējo reizi esam pārliecinājušies, ka arī tā saucamā simtlatnieku programma nav pareizais risinājums. Nupat šajās dienās tieši spriedām, vai tiešām valstij ir izdevīgi algot uzraugus, kam jākontrolē sabiedriskajos darbos iesaistīto simtlatnieku darbs. Praksē taču nonākam līdz absurdam – teju pensijas vecuma cilvēkam, piemēram, ir ne vien jāiemāca pareizi turēt slotu, bet vēl jāparāda, kā iela slaukāma un jāstāv klāt un jāraugās, vai viņš noteikto stundu skaitu nostrādā. Cirvi un zāģi viņam arī nevar rokā dot, jo nav attiecīgas izglītības. Nākamais – līdzko tiek saņemta pirmā simtlatnieku alga, tā strādnieks nozūd un žūpo, kamēr nauda beidzas. Taču uzraugam viņš jāmeklē, jāsauc uz darbu, jāauklējas, jālūdzas, jo programma taču jāizpilda. Priekš kam?”

Novadā aplēsts, ka savus pienākumus no aptuveni 60 simtlatniekiem čakli veic vien kādi trīs. Tādēļ gan K. Albergs, gan citas domes amatpersonas par šo programmu un kopējo situāciju ar pabalstu saņēmējiem ļoti gaida izmaiņas Ministru kabineta noteikumos.

Diemžēl priekšsēdētājs reizē ir arī skeptiski noskaņots: “Runājuši par to esam ar labklājības, ekonomikas, finanšu ministriem, Ministru prezidentu, Pašvaldību savienībā, ir solīts apspriest situāciju, bet nekas vēl nav mainījies. Tagad pēdējais solījums ir it kā rudenī sākt diskusijas valdībā. Taču jau izskanējusi informācija, ka tāda atļauja būšot pretrunā ar cilvēktiesībām. Tas, ka uzņēmēji nevar dabūt darbiniekus, ka darba spējīgie necenšas meklēt darbu, laikam nav pretrunā ne ar ko.”

 

Nu nevar viņš 
bez šņabja

Kopš raidījumā “De facto” izskanējusi informācija, ka Eiropas Savienības finansētās pārtikas pakas Rīgā var nopirkt par 50 santīmiem, ziņas par līdzīgiem darījumiem saklausāmas arī citviet.

 

Zinu ģimeni, kas tikko izdalītās pakas ar augstvērtīgu “Dobeles dzirnavnieka” produkciju nopirka par latu. Uz jautājumu, kādēļ, saimniece taisnojās: “Nu nevar tas cilvēciņš bez šņabja iztikt. Un viņam tāpat nav kur to putru izvārīt – ne plīts, ne katla.”

 

Alūksnē jau ilgāku laiku virmo baumas, ka pakas saņem un tirgo tālāk grādīgās dziras iegādei. Tādēļ Latvijas Sarkanā Krusta Alūksnes komitejas darbinieki nolēmuši noskaidrot, kur un kāpēc tiek pārdotas pārtikas pakas. Kaut gan organizācijai nav tiesību tās neizsniegt tiem, kam pakas pienākas atbilstoši valdības lēmumam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+