Latvijā
Sabiedrība

Juris Lorencs: Pie horizonta – aizstājošā migrācija? Atbraucēji integrēsies jau esošajā krievvalodīgajā vidē5

Foto: LETA/Īriss Sviklis

Katrs, kurš pēc PSRS sabrukuma vasarās regulāri ceļojis satiksmes autobusā maršrutā Rīga–Ļviva–Rīga, būs ievērojis pasažieru kontingenta pārmaiņas.

Vēl pirms gadiem desmit tās bija vecāsmātes, kas veda atpūsties mazbērnus uz savu kādreizējo dzimteni, uz Galīciju vai Aizkarpatiem. Vismaz dabūs sauli un saēdīsies augļus – tā viņas čaloja savā starpā ukraiņu valodā.

Ar mazbērniem šīs sievietes sarunājās krieviski vai latviski. Gadījās arī pa retam atpūtniekam, kuram vēl bija saglabājusies nostalģija pēc Karpatu kūrortu minerālūdeņiem. Tas arī viss, sēdvietas parasti bija aizpildītas tikai līdz pusei.

Šodien autobusi no Rīgas uz Ļvivu sākuši kursēt biežāk, un gandrīz vienmēr visas biļetes tajos ir pārdotas. Braucēji ir vīrieši vecumā no trīsdesmit līdz sešdesmit gadiem. Runājot ierēdņu un politiķu sarunu valodā – “trešās valsts viesstrādnieki”.

Par viesstrādniekiem oktobra sākumā ierunājās arī labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”): “Esmu par to, ka jāatver darba tirgus trešo valstu pilsoņiem.”

Raugoties no tautsaimniecības attīstības perspektīvas, ministrei ir taisnība. Darbaspēka trūkst gandrīz visās nozarēs. Latvija atrodas līdzīgā situācijā kā Vācija 60. gados. Tiesa, ar vienu būtisku starpību – Latvijā darbaspēka trūkumu galvenokārt izraisījusi masveida aizbraukšana.

Bet lietas būtību tas nemaina. Vācija savu problēmu atrisināja, uzaicinot turkus. 1961. gadā pat tika noslēgts īpašs līgums Vācijas un Turcijas starpā par darbaspēka ievešanu.

Patlaban viņu Vācijā ir ap trīs miljoniem, šim skaitlim vēl jāpieskaita aptuveni viens miljons kurdu. Par to, kā veiksies ar integrāciju, 60. gados vēl nedomāja. Pagājuši teju sešdesmit gadu. Vācijas turki un kurdi runā arī vāciski.

Ar integrāciju veicies jau sliktāk, nemaz nerunājot par asimilāciju. 2011. gadā toreizējais Turcijas premjers Redžeps Erdogans, uzrunājot savu tautiešu pūli Diseldorfā, aicināja viņus “palikt par daļu no Turcijas” un “integrēties, bet ne asimilēties”. Starp citu, tieši to mēs sagaidām arī no saviem aizbraucējiem.

Ja Latvija šodien plaši atvērs savas durvis “trešo valstu darbaspēkam”, mums jārēķinās ar vairākiem izaicinājumiem, un lielākais no tiem būs integrācija. Tā būs ātra, vienkārša, bet latviešiem ne visai patīkama. Kāpēc? Atbraucēji integrēsies jau esošajā krievvalodīgajā vidē. No kurienes tad varam sagaidīt viesstrādniekus?

Visdrīzāk no Ukrainas, Moldovas un Baltkrievijas. Kāpēc, piemēram, ukraiņi izvēlas Latviju? Pavisam vienkārši – šeit ir lielākas algas.

Vidējā alga Ukrainā šodien ir ap 310 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, vienistabas dzīvokļa īre Ļvivas pilsētas nomalē maksā ap 230 eiro mēnesī. Nepanesama nasta vienam cilvēkam. Varbūt viņam Latvijā dzīvo paziņas vai pat radi, kuri palīdzēs iekārtoties.

Un vēl viena svarīga motivācija – šeit gandrīz visi saprot krieviski. Un pat vislielākie patrioti, kuri savā dzimtenē mītiņos vicināja zili dzelteno Ukrainas karogu, bet Ļvivas ielās izlikās, ka nesaprot iebraucēja krieviski uzdoto jautājumu, Latvijā sāks runāt krieviski. Jo tā būs vienkāršāk un ērtāk.

Pastiprinošs krievu valodas fons reāli pastāvošajai divvalodībai. Paralēli šiem procesiem Rīgā aizvien uzstājīgāk sevi piesaka angļu valoda, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Mums jābūt gataviem arī tam, ka vismaz daļa no jaunajiem viesstrādniekiem paliks Latvijā. Padomāsim – kur tad Latvijā uzradās šīs vecāsmātes, kas vasarā ved mazbērnus uz dzimto Ukrainu? Katrs, kurš piedzīvojis kolhozu laikus, atminas gucuļus – čaklās biešu kaplētājas, strādīgos celtniekus būvbrigādēs.

Daļa no viņiem palika Latvijā. Apprecējās. Vai vienkārši pārcēlās uz vietu, kas viņiem šķita turīgāka. Ne vienmēr tuvāka un mīļāka, bet turīgāka gan. Cilvēki jau vienmēr atrod veidus, kā palikt citā valstī, ja patiešām to vēlas, un latvieši tam ir īpaši uzskatāms piemērs. Iespējams, tā būs mūsu maksa par Latvijas tālāku saimniecisko izaugsmi.

Par to, lai pildītos budžets, lai nākotnē tiktu izmaksātas pensijas. Vienīgais, ar ko mēs sevi varam mierināt, – šie iebraucēji būs lojāli Latvijai.

Saistītie raksti

Ka mums nenāksies lauzīt galvu par to, atļaut vai neatļaut būvēt mošejas, nēsāt hidžabu vai burku, piecas reizes dienā no minareta skaļi aicināt uz lūgšanu. Vācijā patlaban diskutē par to, vai šai valstij ir pienākums uzņemt Sīrijā aizturētos “Islāma valsts” kaujiniekus ar Vācijas pasi kabatā.

Pavisam tādu esot ap astoņdesmit, vēl septiņiem simtiem citu ES valstu pilsonība. Izskatās, ka vismaz tuvākajā laikā mēs no šādām problēmām esam pasargāti. Tomēr tas neatbrīvo mūsu politiķus no pienākuma domāt par to, kā pārtraukt apburto loku – latviešu aizbraukšanu un viesstrādnieku ierašanos. Kā novērst aizstājošo migrāciju. Jo šī procesa galarezultāts Latvijai var izrādīties liktenīgs.

LA.lv