Egils Līcītis: Pie joda benzpirēnu! 1
Valdības vīri atkal parāda, cik viņi uzvedīgi Eiropas sulaiņi. Taisnais latviešu sašutums, iekvēlojušies aicinājumi celt barikādes apkārt “Rubeņu” vistiņu žāvētavai un iet manifestācijā, protestējot pret uzspiesto aizliegumu kūpināt gaļu, Briseles kaklakungu iztapoņām neko nenozīmē. Kur pakūpējis Imantas varoņgars, kad lets krita kaujā ar nelūgto ES okupantu karapūļiem! Tagadējie zālēdāji virsaiši izliekas par dvēselīgiem eirokrātiem, kam tikai no dziļas bērnības saglabājies slābans, neskaidrs priekšstats par ceptas cūkgaļas šķēli ar tai raksturīgo netīkamo dvingu. Briselē viņi ēd no rokas kāpostiņus un salātiņus. Kūpinājumi no tiesas esot dietologu apzīmogoti kā kaitīgi, problēma uzpūsta, gaļas ēšana izstaipot kuņģi – tā, tautas priekšā striķos atvesti, bezdarbību attaisno tvaicēto dārzeņu gardēži, sālsstandziņu un riekstiņu grauzēji, razbainieki no valdības.
Viņiem nieks vien šķiet senču tradīciju nobendēšana. Tūkstoš gadu žāvēta gaļa bijusi mūsu galvenais azaids ar augstu uzturvērtību – kā īpaši pirmklasīgu galda un dzīru biedru atzīmēsim mutē kūstošu apžāvētu speķīti. Medniekdesas, šķiņķis, krūtiņa – nogatavināti uz tīras mantas alkšņa malkas klēpja. Tas darīts dūmu namiņos, pirtīs un manteļskursteņos. Apdūmošanu pēc nemirstīgām opapu receptēm kā svētu lietu uzticēja sevišķi apdāvinātiem ugunskūrējiem deģiem, kam iesista roka un nags uz to štelli.
Vīri izmērā kā skapji kūpinājumus jaudājuši notiesāt klaipiem, un kaut jele kādreiz piemetusies māgas vaina vai bijis jāuzdzer pulverītis – it nekad! Tā ir veselīgākā un spēcinošākā barība baltiešu virtuvē – parādiet, kur citur mīt krampīgāki stiprinieki par Raimondu Bergmani un Ščerbatihu. Cūkai pieminekli gribējām celt! Tagad pēc Eiropas šņukuru pavēles izpildīšanas nāksies iekārtot piemiņas vietu – te bija mājražotāju gaļas kūpinātava, šo vistiņu žāvēšanas agregātu ministrs Dūklavs nodeva lūžņos.
Kamambērs vai pūdēta siļķe ir daudzkārt atbaidošāki vakuumfasējumā paslēpti produkti salīdzinājumā ar simpātisko sulīgo, mīksto meistara markas kūpinājumu, ko brīvi var iegādāties skārnī, zemnieku tirdziņā un pat “Narvesen” kioskā, kur žāvējumu kanči guļ blakus rīta preses blāķiem. Bet farmācijas preces tie nudien nav. Mūsu sirdis iepukstas neziņā, pār ko nākamreiz kritīs ES regulu giljotīnas nazis. Pār trekno, dzelteno holesterīna sprāgstvielu krējumu! Pār biezpienu, kas vēderā rūgst un rada gremošanas traucējumus? Lai tak briselieši pārbauda uz zoba – cik pie joda sūtāmā benz-pirēna var būt dūmotas, nepārogļojušās gaļas klucī. Ne vairāk kā no bundžas izķeksētā eļļas šprotē. Lai taču eirokundziņi piekarina par Latvijas lepnumu daudzinātam cūkas stilbiņam, vairākkārt par nacionālo “Gada ēdienu” atzītām žāvētām ribiņām savas nolāpītās šiltes. “Žāvējumu ēdāji mirst jauni”, “Dūmi nogalina spermatozoīdus”, “Kūpināts cāļa spārniņš saīsina mūžu”. Turpmāk Latvijā sirdīgāk glabātais kara noslēpums būs, kur melnajā tirgū nopirkt melno gaļu. Mirsim, taukās lūpas aplaizījuši, bet nepadosimies! Bet briselieši lai slienājas!
