Pie karaļa Leonīda kājām 0
Esam pozitīvi traki – tā par sevi saka seši latvieši, kas septembra beigās piedalījās vēsturiskajā 246 km ultramaratonā Atēnās–Spartā. Četri no viņiem arī sasniedza finišu, bet vislabāk veicās Valdim Ņilovam, kurš, distancē pavadot mazāk nekā 27 stundas, ierindojās desmitajā vietā.
Skriešanas entuziasti
Pasaulē notiek ļoti daudz dažādu izturības sacensību. 246 km skrējiens jeb spartatlons ir, iespējams, sarežģītākās no tām, kas jāsāk un jāpabeidz vienā piegājienā. Lai arī parastam cilvēkam tas šķiet prātam neaptverami, netrūkst drošsirdīgo, kas gatavi pārbaudīt savu spēju robežu. Spartatlonā kurš katrs pie starta nemaz netiek laists – ir jāiziet kvalifikācija un jāsamaksā dalības maksa 450 eiro. Pieteikšanās gada sākumā ritējusi vien pāris stundas. Skrējienu uzsāka 359 aktīvisti no visas pasaules, bet finišu sasniedza 207. Tas ir ļoti augsts rādītājs, jo parasti vairāk nekā puse spiesta izstāties. Labākie distanci veic mazāk nekā 24 stundās.
Valdis Ņilovs pirmos aptuveni 90 kilometrus bija skrējiena līderis. “Man bija divi mērķi. Pirmais – tikt kalnā. Līdz šim lielākie kalni, kuros skriets, bija Siguldā, bet Grieķijā augstākais punkts bija 1060 metri. Un, ja tas izdosies, tad jau līdz finišam jātiek. Par vietām un rezultātu nedomāju,” “LA” pastāstīja Valdis. Novērtējiet viņa pēdējo nedēļu sacensību kalendāru: septembra vidū maratons Tallinā, nedēļu vēlāk – Valmierā. Abos ļoti augstvērtīgs rezultāts – 2:42 un 2:40 stundas. Pēc četru dienu pauzes starts Grieķijā, bet pagājšnedēļ viņš skrēja maratonu Tartu.
Ņilovam šobrīd ir 39 gadi, skriet sācis pirms pieciem gadiem. Līdzīga pieredze ir arī pārējiem mūsu pārstāvjiem. Tie nav esošie vai izbijušie profesionāļi, paši sevi dēvē par skriešanas entuziastiem. 34 gadus vecais Matīss Vecvagaris ar sportu nav aizrāvies ne bērnībā, ne skolas gados. Pirms pieciem gadiem bez gatavošanās noskrējis pirmo pusmaratonu, pirms trim – pirmo maratonu.
Pirms diviem gadiem Matīss ar Laimoni Skadiņu, kurš no mūsu spartatlona dalībniekiem visvecākais (46), no Brīvības pieminekļa aizskrēja līdz “Positivus” festivālam Salacgrīvā jeb apmēram 100 km. Aizvadītajā gadu mijā distance tika divkāršota – no Salacgrīvas uz Tallinu, lielāko daļu skrienot tumsā. “Biju gatavs pagriezties un skriet arī atpakaļ,” Laimonis Tallinā sapratis, ka spēka rezerves vēl ir gana plašas un nobriedusi doma piedalīties spartatlonā, kurā Latvija nebija pārstāvēta kopš 1997. gada.
“Es bērnībā nodarbojos ar orientēšanās sportu. Nebiju īpaši ātrs un vēlāk nonācu līdz domai, ka varu sevi izpaust garākās distancēs,” stāsta 42 gadus vecais Jānis Actiņš. Pirmo maratonu viņš noskrējis 2008. gadā, bet pērn jau piedalījies pasaules čempionātā 24 stundu skrējienā, veicot nepilnus 244 km. Praktiski tikpat, cik Atēnās, kur bijis sarežģītāk – kalnaina trase, svelme līdz pat 35 grādiem.
Atlaidās pagulēt
Maratonā parasti kritiskais brīdis esot ap 35. km. Bet sešreiz garākā distancē lūzuma punktu droši vien ir daudz vairāk. “Tas katram ir individuāli. Man grūtākais bija naktī, kad nācās skriet pret kalnu un pārgāju soļos. Pazuda ritms un sāka nākt miegs,” atklāj Matīss Vecvagaris, kurš pirms mēneša piedalījās Monblāna 170 km skrējienā. “Tagad Grieķijā daudzi, kas skrēja Monblānā, bija atbalsta komandās saviem draugiem. Viņi uz mani jocīgi skatījās, jo mēneša laikā veikt divus tādus skrējienus ir ļoti grūti.” No rīta miegs uznācis arī Laimonim, kurš vienā no kontrolpunktiem uz 25 minūtēm atlaidies pagulēt: “Ar to ir pietiekami, lai smadzenes atgūtos. Pirmos 50 km skrien kā eiforijā, sevi pat ir jāpiebremzē, lai sadalītu spēkus pareizi. Viss sākas pēc 150 km.” Viņam gada sākumā veikta ceļgala meniska operācija un skriet varējis atsākt vien aprīlī. Par spīti tam, Grieķijā tika līdz galam.
“Man bija vairāki kritiskie brīži. Pirmais ap 60. km, kad uznāca karstums. Otrais bija pēc kalna, tas ir ap 170. km. Bet uz beigām jau skrējās ļoti viegli, finišēju ar baudu,” teic Jānis, piebilstot, ka vienlīdz svarīga ir gan fiziskā, gan psiholoģiskā sagatavotība – tev ir jātic, ka vari sasniegt mērķi. Valdim grūtākie bijuši pēdējie 16 kilometri.
Varēja padejot
“Ļoti kontrastains skrējiens. Distance veda pa koplietošanas ceļiem, un redzējām, ka Atēnu apkārtne ir ļoti piemēslota – cilvēki pa automašīnu logiem met ārā visu, ko vien var izmest. Bet līdzjutēju attieksme ir lieliska. Viņiem tas ir gada notikums, pilsētās ielas malā sanāk daudz cilvēku un atbalsts ir neaprakstāms,” teic Jānis. Valdim atmiņā visvairāk paliks pasakainie dabas skati.
Finišu skrējēji sasniedz tad, kad pieskaras karaļa Leonīda – viena no Spartas valdniekiem – statujas pēdām. Pēdējie kilometri esot ļoti emocionāli, līdzjutēji sveic sportistus ar lielām ovācijām un pēc finiša visiem galvā tiek uzlikts olīvzaru vainags – gluži kā antīko olimpisko spēļu čempioniem. “Finišs ir iespaidīgs, draugi sagaidīja ar Latvijas karogu,” Laimonim tas paliks īpašā atmiņā.
Nākamajās dienās spartatlona dalībniekiem ir divi svinīgi pasākumi – pieņemšana pie Spartas mēra un vēlāk apbalvošanas ceremonija un ballīte Atēnās. “Ballītē arī padejojām,” pasmaida Jānis Actiņš.
Varonīgie latviešu skrējēji ir vienisprātis – pēc katra sasniegtā mērķa rodas arvien jauni izaicinājumi. Arī viņiem dzīves skrējiens turpinās.
Uzzini
246 km skrējiens Atēnas–Sparta notiek kopš 1983. gada, kad tā organizatori nolēma sarīkot sacensības distancē, ko 490. gadā pirms mūsu ēras veica grieķis Feidipīds, lai dotos pēc palīdzības pirms kara ar persiešiem. Viņš šo distanci veica arī pretējā virzienā. Mūsdienās skrējējiem pietiek sevi pārbaudīt vien turpceļā, saglabājot skrējienam atvēlēto laiku – 36 stundas, kurās tā veikta 2500 gadu senā vēsturē
Latvijas pārstāvju ieņemtās vietas un rezultāti 2014. gada skrējienā:
Valdis Ņilovs – 10. (26:57:32)
Jānis Actiņš – 29. (29:53:23)
Laimonis Skadiņš – 42. (31:36:17)
Matīss Vecvagaris – 155. (35:03:54)
Pēteris Cābulis un Marta Zumberga nefinišēja
Kopumā šogad piedalījās 359 skrējēji, no kuriem finišēja 207. Ar rezultātu 22:29:29 uzvarēja itālietis Ivans Cudins.
