Kultūra

Andrejs Osokins: Pianistam ir ļoti grūti tikt uz skatuves 16

Jāņa Romanovska foto

Starptautiskajā mūzikas festivālā “”Summertime” – aicina Inese Galante”, kas šovasar norisināsies no 8. līdz 14. augustam Jūrmalā Dzintaru koncertzālē, pirmo reizi piedalīsies pianists Andrejs Osokins. Festivāla atklāšanas koncertā 8. augustā viņš pie klavierēm pavadīs festivāla idejas autori un patronesi Inesi Galanti un uzstāsies arī kā solists.

Mūzikas cienītājiem zināma pianistu dinastija – vairāku starptautisku konkursu laureāti brāļi Andrejs un Georgijs Osokini, kuri muzicē kopā ar tēvu – leģendāro pianistu un Mūzikas akadēmijas profesoru Sergeju Osokinu. Jaunākais brālis Georgijs gan aranžē skaņdarbus, gan arī komponē mūziku, papildinājies slavenajā Džuljarda skolā Ņujorkā. Andrejs Osokins pēc Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas absolvēšanas apvieno aktīvu koncertdarbību prestižākajās Eiropas zālēs ar pasniedzēja darbu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, būdams sava tēva kolēģis.

Kopš Georgijs Osokins nupat martā saņēma Lielo Mūzikas balvu kā jaunais skatuves mākslinieks, Osokinu ģimenes mūziķi var lepoties ar “pilnu” kolekciju – augstākais valsts apbalvojums akadēmiskajā mūzikā nu ir visiem trim. Andrejs neslēpj, ka jau kopš bērnības, kad spēlējis šahu un piedalījies sacensībās, paticis saņemt balvā arī skaistu vāzi, medaļu, statueti… Ne jau lai citiem palielītos, bet kā atmiņu par pārdzīvoto.

– Andrej, šī jums nebūs pirmā sadarbība ar Inesi Galanti, esat kopā muzicējuši gan “Latvijas lepnuma” televīzijas koncertā, gan citur. Bet kāda jums, solistam, kurš pieradis būt radošs, sajūta otrās vijoles statusā?

A. Osokins: – Būt otrajā plānā arī ir liela māksla. Tā kā tik bieži esmu solists, uzstājoties ar orķestriem, saprotu, cik vērtīga ir prasme izcelt solistu un cik liela atšķirība var būt starp tādu diriģentu, kurš it nemaz nedomā par tevi, un tādu, kurš ir smalkjūtīgs, tevi pavadot, – piemēram, kā to dara mūsu Ainārs Rubiķis un slavenais Vladimirs Fedosejevs no Krievijas, ar kuriem sadarbojos šopavasar. Arī “Summertime” atklāšanas koncertā ar Inesi Galanti es pie klavierēm vēlos sasniegt tādu līmeni, lai dziedātāja varētu nedomāt par pavadījumā notiekošo, ļauties vienīgi mūzikai, savas sirds un dvēseles emocijām. Tajā pašā koncertā gan iejutīšos arī solista ampluā, ar Festivāla orķestri atskaņojot klaviermūzikas zelta repertuāra vienu no krāšņākajiem opusiem.

– Latvijā ir zināmas diriģentu dinastijas – Daumants Gailis ar saviem dēliem Viesturu un Aivaru. Taču pianistu dinastija ir liels retums un ne tikai Latvijā.

– Mūzikas skolās un konservatorijās ārkārtīgi reti kāds profesors pats apmāca savus bērnus vai citus radiniekus. Jaunie allaž grib pierādīt savas zināšanas, justies gudrāki nekā vecāki. Ja nu kāds profesionālis tomēr ķeras pie savu bērnu skološanas, parasti pēc gada sadarbība beidzas, un dēls vai meita tiek uzticēti kādam labam kolēģim. Mūsu ģimenē viss bija pavisam citādi. Man no pašiem pirmsākumiem Dārziņskolā un Mūzikas akadēmijā pedagogs bija paša tēvs. Viņš kaut kā prata atdalīt ģimenes dzīvi no skolas un akadēmijas. Es to aptvēru ļoti ātri. Reiz nokavēju stundu par dažām minūtēm. Nu un? Klasē taču gaida tēvs… Brāziens bija pamatīgs. Arī Georgijs gāja gandrīz to pašu ceļu. Pirmās sešas klases Dārziņskolā viņam bija cita, ļoti laba pedagoģe Ilze Treija, taču pēc tam arī viņš sāka mācīties pie tēva, un tas noritēja kaut kā ļoti viegli. Vakariņojot par mākslu runājām citā līmenī – nevis par stundā nepadarīto vai mājas darbiem, bet, piemēram, par Bēthovena mūziku, kā tai skanēt šodien, kā mūziku Eiropā iespaido politika un otrādi, kā mūzika savijas ar literatūru, glezniecību… Tas viss deva motivāciju spēlēt vēl labāk arī tehniski, jo, ja tev ir lielas mūzikā atklājamas idejas un interesanta koncepcija, negribas taču pieļaut prastas kļūdas.


– Jūs esat daudzu konkursu laureāts, bet kuri no tiem palikuši atmiņā ar vislielāko pārdzīvojumu?

– Apmēram pirms desmit gadiem karalienes Elizabetes konkursā Briselē visi divpadsmit finālisti tikām aizvesti uz radošu nometni, kur nedēļas laikā vajadzēja no nulles iemācīties jaunu, speciāli finālam komponētu klavierkoncertu, kuru iepriekš vēl neviens nebija redzējis un spēlējis. Mazliet dīvaini jau likās, bet mums atņēma mobilos tālruņus un jebkādu citu komunikācijas iespēju ar ārpasauli. Turklāt mēs arī nedzirdējām, kā spēlē kolēģi, lai nevarētu rasties pat priekšstats par skaņdarba skanējumu. Ļoti interesants piedzīvojums un liels gandarījums, kļūstot par šī leģendārā konkursa laureātu. Jāatzīst, ka konkursiem ir arī sportiska nozīme, īpaši vīriešiem, taču lielākā motivācija tajos piedalīties ir iespēja attīstīt karjeru, tiekot pie koncertiem. Otrs atmiņā palikušais konkurss notika pērn Frankfurtē, tam bija ļoti saspringts grafiks, viendien bija jākāpj uz skatuves pat veselas divas reizes, atskaņojot divas vairāk nekā stundu ilgas programmas. Pēc konkursa izveidojās ļoti laba sadarbība ar festivāla rīkotāju “International Piano Forum Managment” Frankfurtē. Iegūtā Audiences balva bija uzaicinājums uzstāties ļoti daudzos koncertos – gan Berlīnes filharmonijā ar slavenajiem “Berlīnes filharmoniķiem”, atskaņojot Čaikovska un Bēthovena koncertus, gan nesen Frankfurtē ar “Kremerata Baltica”, kur spēlējām festivāla “Musikmesse” ietvaros. Šī starptautiski ārkārtīgi populārā festivāla norisei uzbūvēta pat īpaša neliela pilsētiņa. Ļoti liels notikums.

– Jāsecina, ka pianistam nav nemaz tik vienkārši tikt uz skatuves.

– Ļoti grūti! Jo pianistu ir daudz, bet koncertvietu un klavieru mūziku mīlošu klausītāju – ne tik. Man ir ļoti daudz draugu pianistu, kuri ne reizi mūžā nav spēlējuši ar orķestri, bet ir brīnišķīgi mūziķi.

– Kā Latvijā vieglāk veras koncertzāļu durvis – pie tām klauvējot pašam vai esot kādas koncertaģentūras rīkota koncerta mākslinieku sastāvā?

– Protams, zāles direkcijai daudz vieglāk runāt ar koncertaģentūru, jo tā saprot spēles noteikumus. Turklāt daudzi mākslinieki, ko tur slēpt, kā jau radoši, ir arī dīvaini cilvēki. Viņi var mēnesi neatbildēt ne uz vienu zvanu, jo ir ”romāns” ar kādu sonāti vai klavierkoncertu. Es gan arī pats esmu rīkojis sev koncertus, un nevis tāpēc, ka trūktu aicinājumu piedalīties, bet tādēļ, ka man ir interesanti kontrolēt visu procesu no afišas un programmas veidošanas un piemērotas zāles meklējumiem līdz gala rezultātam. Piemēram, šoziem mēs ar pianisti un dziedātāju Katrīnu Gupalo spēlējām koncertuzvedumu “100 gadi ar Piafu” desmit Latvijas pilsētās, tūri noslēdzot Rīgā vairāk nekā sešsimt cilvēku piepildītā “Splendid Palace” zālē. Augustā Liepājas Mākslas forumā spēlēsim koncertuzveduma otro versiju. Bet nu jau pilnā sparā rit darbs pie jaunās koncertizrādes “Walking after Midnight”, kas būs veltīta amerikāņu kino mūzikai, šoreiz papildinot izrādi arī ar horeogrāfiju.

– Pasaulē nav nekas neparasts četrrocīgi klavierkoncerti, bet ārkārtīgi reti vienlaikus spēlē trīs pianisti. Pērnvasar koncerts “Trīs Osokini” notika Dzintaros, janvārī spēlējāt Operā. Kas priekšā šovasar?

– Ventspilī “Jūras vārtos” spēlēsim Bēthovenu, Šopenu, Rahmaņinovu. Augustā Berlīnē mums kopā ar brāli būs koncerts slavenajā “Konzerthaus” zālē. Ir liels prieks uz skatuves būt kopā ar tēvu un brāli, kuru atceros vēl ļoti mazu, bet nu jau viņam ir ģeniālas domas par mūziku, un es varu ieklausīties tajās, piemērojot savu spēles manieri, savukārt citā skaņdarbā iniciatīva pieder man un es piedāvāju savu dramaturģisko koncepciju. Pērn bijām pat pārsteigti par milzīgo publikas interesi… Varbūt tā ir tik liela tādēļ, ka piedāvājām neparastu programmu, spēlējam kā solo, tā divatā un arī trijatā (Šim nolūkam transkripcijas skaņdarbiem pārsvarā veido Georgijs. – V.K.), varbūt arī tādēļ, ka esam ļoti atšķirīgi…

– Ja jūs klausītos aizsietām acīm, vai varētu atšķirt – spēlē jūsu tēvs vai brālis?

– … Interesanti, ka gandrīz nespēlējam vienu un to pašu repertuāru. Georgijam vairāk pie sirds Šopens, bet tēvs daudz spēlē moderno mūziku, Skrjabinu un Bēt­hovenu. To spēlēju arī es, bet mani vairāk saista Rahmaņinovs, ļoti tuva ir Lista mūzika. Kopīgais ir liela cieņa pret komponistu un viņa ieceri. Tēvam varbūt vairāk raksturīgs apcerīgs un filozofisks skatījums uz mūziku, brālim ļoti poētisks ar pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem. Par sevi ārkārtīgi grūti pateikt… Man radošā ziņā ļoti svarīgi ir būt Latvijā, es it kā emocionāli smeļos no savas zemes… Nav lielas vēlmes dzīvot vai smelties iedvesmu citur. Piecus sešus gadus dzīvojot Londonā mācību laikā un pēc tam, vai ar ādu izjutu tādu kā atsvešinātības nelāgu ietekmi. Mūsdienu pasaule ir tik ļoti multikulturāla, un tas ir labi, taču ļoti svarīgi nepazaudēt savu unikālo balsi. Varbūt svarīgāk ne tik daudz klausīties koncertus un par visu fanot, kaut ko atdarināt, cik ieklausīties sevī un skatīties notīs. Arī pianistam ir ļoti svarīgi apjaust savu piederību konkrētai kultūrai. Latvijai ir ļoti atšķirīga klavierspēles skola un tradīcija. Tās nepārprotama pazīme ir individualitāte, ļoti liela nozīme ir pianista harismai. Kad ir ļoti daudz pianistu kā, piemēram, Krievijā, Japānā, Ķīnā, pedagogi mēģina savam audzēknim likt sasniegt augstu profesionālo līmeni, taču vienā brīdī nonivelē individualitāti. Visi spēlē virtuozi, bet līdzīgi. Bet mums Latvijā jācenšas atbildēt uz jautājumu: kas ir tas īpašais, ar ko tu, nācis no šīs mazās zemes, atšķirsies no pianistiem citur pasaulē? Kāpēc lai nāktu klausīties tieši tevi? Tādēļ arī mūsu redzamākie pianisti Agnese Egliņa, Vestards Šimkus, Reinis Zariņš katrs ir ar savu spēles stilu, harismātiskas personības.

– Vai kāds komponists ir uzrakstījis skaņdarbu tieši jums?

– Arturs Maskats man uzrakstīja skaņdarbu “Kazbegi: Tsminda – Sameba”. Vērienīgs septiņpadsmit minūšu skaņdarbs gan ar mūsu, gan gruzīnu mūzikas intonācijām, kura tapšanas procesā komponists ik pa laikam gribēja uzzināt manas domas. Bija neparasti ielūkoties Artura radošajā laboratorijā, bet vienlaikus interesanti redzēt, no kādiem komponentiem top monumentāls darbs. Bet aizsākums laikam bija Cēsu festivāls, kur es atskaņoju Lista klavierkoncertu. Pēc tā Maskats ieminējās – līdz šim viņam licies, ka šis klavierkoncerts ir ļoti efektīgs un spožs, taču es to esot atklājis kā muzikālu drāmu. Arī klausītāji Vācijā, kur ar Listu uzstājos diezgan bieži, izteica komplimentus. Iepriekš neesot iedomājušies, ka Lists ir tik nopietns mūziķis. Jā, Amerikā, Francijā, Krievijā viņu uztver kā ļoti svarīgu romantiskās mūzikas komponistu, bet Vācijā jau vairāk cieņā Bēthovens, Vāgners… Viens no Lista ievērojamākajiem skaņdarbiem ir “Ceļojuma gadi”, ceļojumā uz Gruziju bija devies arī Maskats, un tā es tiku pie sava Kazbegi… Pirmatskaņojums notika pirms pāris gadiem.

– Ja jūsu dēls vai meita vēlētos kļūt par pianistu?

Saistītie raksti

– Varbūt pat dusmotos, jo zinu, cik grūta ir šī profesija. Būdams profesionālis, varēšu mokām ātrāk pielikt punktu. Pasaulē ir ļoti daudz citu skaistu profesiju. Bet, ja patiešām atklāsies talants un dzīvē reiz varētu muzicēt kopā ar savu atvasi, tā būtu liela laime.

– Tuvākais latviešu komponists?

– Skanēs konservatīvi – Jāzeps Vītols. Dažiem varbūt nepatīk diezgan izteiktā motīvu atkārtošanās viņa skaņdarbos, taču, ja tev klavieres ir mīļas, katrā atkārtojumā vari parādīt savas krāsas. Vītola mūzika ir silta, sirsnīga un ļoti augstā profesionālā līmenī uzrakstīta. Kad Anglijā to spēlēju, ne viens vien izbrīnīts jautāja – no kurienes šis komponists, kā mēs par viņu agrāk neko nezinājām?

LA.lv