Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Pie labiem cilvēkiem. Klosterī

Foto-Zigmāris RumkaFoto-Zigmāris Rumka

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Viļānos, Sv. Erceņģeļa Miķeļa draudzes baznīcas un katoļu klostera kompleksā.

 

Pie baznīcas

Pie priestera Alberta Cimanovska bijām raduši braukt uz Izvaltu, kur viņš ne tikai “ganīja” apkārtējās draudzes, bet noņēmās ar kolektes vākšanu baznīcas remontam, un ik vasaru, kad aizbraucām uz Krāslavas pievārtē esošo pagastu, tornis likās varenāks slejamies pār Izvaltu, bet katoļu dievnams – spodrāks un gaišāks. Šoreiz labais paziņa mācītājs mūs sagaida citviet Māras zemē – Viļānos, baznīcas priekšā, kur kalpo kā vikārs un ir tēvs mariāņu klosterī.

A. Cimanovskis: – Vēl padomju laikā priesteris Pentjušs mani uzaicināja mariāņos. Viņš bija arī garīgais tēvs Rīgas Garīgajā seminārā, visiem mums bija patiešām kā tēvs. Un reiz man prasīja – vai gribi būt pie labiem cilvēkiem? Atteicu, ka gribu būt. Tanī laikā klostera nebija, un pati mariāņu kongregācija, var teikt, darbojās pagrīdē, bet es tur biju iekšā. 1982. gadā beidzu Garīgo semināru un drīz vien paklusām tiku uzņemts mariāņos. Tad strādāju pa vairākām draudzēm, līdz pērn kalpošanai tika iesvētīti divi jauni priesteri. Tā nokļuvu te, Viļānos, klosterī. Šeit daudz pienākumu, teiksim, ik nedēļu apmeklēt slimniekus tuvējā slimnīciņā. Kad vajag, aizejam ar viņiem parunājam. Arī grēksūdzes uzklausu. Dievmaizīti aizvedam. Tas sirdzējam tāds garīgs mierinājums. Baznīcā lūdzāmies, arī pie krustiem maijā, kur cilvēciņi vakaros pulcējas. Tad, kad runāju savu runāšanu, pēc garīgām lietām visvairāk runāju par ģimeni – ja nebūtu tēva un mātes, ja nebūtu bērnu, tad nebūtu paša pamata. Tāds tas pastāvējis pirms Kristus un pēc Kristus, un tagad tādam pamatam jābūt.

V. Krustiņš: – Kā Latgales ticīgā tauta, kā jūs, priesteri, uzņemat savu jauno metropolītu?

– Es viņu iepriekš ne pārāk labi zināju, taču tagad cilvēki Zbigņevu Stankeviču jau iepazinuši. Arhibīskaps ir solīds, gudrs, atbildīgs. Kā man pašam liekas, šim laikam piemērotākais un nācis kā aicināts! Ir maza lūgšana, ko katrs ticīgais skaita diendienā – “Tēvs mūsu…” Un tur sanāk, ka Dievs mums visu dod no savas puses. Viņš ir kā Tēvs, Viņš piedod un no ļauna glābj, pat dienišķā maizīte visdrīzāk ir no Viņa. Varam maizi uzlabot, garšīgāku pataisīt, bet tie “graudi” nāk no Viņa.

 

Lūgšana saka – piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem. Un te nav runa par bankām vai naudu, bet par piedošanu, sapratni, pirmo soli pretī cilvēkiem. Ja māk paspert vienu solīti, tad tālāk arī cilvēkam ceļš vedas dzīvē. Es arvien vairāk esmu to mazo soļu piekritējs. Dzīve sastāv ne tikai no lieliem notikumiem un varoņdarbiem, bet no katra elpas vilciena, no katra mirklīša, no katra pateikta vārdiņa.

 

Katrs sīkumiņš ir vajadzīgs. Ja daudz labu sīkumu – ir labi. Nu, ja nemākam satikt, ja pat sīkumos gribam ļaunu, tas daudz ko sabojā. Lūk, un man liekas, ka jaunais arhibīskaps arī ir uz tādiem pamatuzdevumiem soli pa solītim visā dzīvē ieturēts un atvērts cilvēks.

E. Līcītis: – Bet grēcīgā cilvēka daba taču sauc – dod man visu, uzreiz visu un daudz!

– Tā, pie tam par velti! Senāk sacīja – būs darbs, būs maizīte un naudiņa. Tagad mēro, kā ar mazāko piepūli pēc iespējas daudz dabūt.

V. Krustiņš: – Sakiet, vai baznīcu sprediķi un teiktās svētrunas nekļūst aizvien laicīgākas, var teikt, mūsdienīgākas un – aktuālākas? Dažreiz tajās pat saklausāmi diezgan stingri norādījumi – gan morāliski, gan pat uz politiku attiecināmi.

– Protams, baznīcu vadībai ir sava nostāja gan, teiksim, valodu referenduma vai praida sakarā, ko nereti pauž publiski. Bet es, uz Daugavpili braukādams, kur daudz sanāk runāt krieviski, pa ceļam izdomāju tādu kā dzejolīti – “v mesto zļitsja, nado moļitsja”. Tā tiešām nopietna lieta: kad nāk dusmas – nu paprasi no Dieva palīga. Lai Viņš palīdz saprast, kas te notiek.

– Daži tik bieži pie Dieva vēršas pēc palīga, it kā nu cita Viņam nebūtu, ko darīt un kārtot.

– Patiesībā Dievs ir vēl labāks, nekā varam iedomāties. Viņš tik tiešām ļauj – dariet, kā jūs gribat, bet, kad pakritīsiet, tad lūdziet. Taču bišķi vajag arī pašam uzmanīties, lai nepasaki ko sliktu vai nenodari otram, ko pats sev vis nevēlies.

 

Pie pusdienām

Vienkāršs cienasts mariāņu brāļu draudzē klostera ēdamzālē.

V. Krustiņš: – Liekas, luterāņu ceremonijas, bīskapu tērpi kļuvuši krāšņāki, tie itin kā cenšas pielīdzināties katoliskai tradīcijai.

Tēvs Boļeslavs Baginskis: – Taisnība, tie kļuvuši izteiksmīgāki, un to panācis arhibīskaps Vanags. Viņš ļoti labi sadarbojas ar mūsu arhibīskapu, kā bija pasācis arī agrāk ar kardinālu Pujatu. Es Vanagu pazinu pēc pāris tikšanās reizēm Čikāgā, kad tur vēl kalpoju, un Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskaps apceļoja Amerikas latviešu ticīgo draudzes. Viņš atstāja iespaidu, ka ir tiešām garīgs cilvēks. Politika viņu neinteresē, tikai tauta. Taču attiecībā uz tradīcijām jums taisnība, ka tās mainās. Agrāk citā baznīcā tu nedrīk-stēji ieiet, bet tagad tās kļuvušas daudz ekumeniskākas un tuvināšanās ir iekšējā nepieciešamība.

– Varēja domāt, ka par Latvijas katoļu baznīcas galvu pēc Pujata kunga pensionēšanās kļūs kāds no bīskapiem, bet izraudzījās Zbigņevu Stankeviču, un viņš jau no pirmās dienas parādīja teicamu sagatavotību augstajam amatam un ir kļuvis par sabiedrībā ļoti novērtētu personu.

– Jā, tā ir Dieva dāvana, kaut gados jauns un neminēts starp pirmajiem kandidātiem Pujata vietā, Stankevičs ir apliecinājis, ka izvēle bijusi pareiza. Ar viņa inteliģenci, ar valodu zināšanām arhibīskaps var kļūt ļoti iecienīts vīrs ar lielu nākotni.

 

Viļānu Sv. Erceņģeļa Miķeļa draudzes baznīcā

Viļānu klostera priekšnieks Imants Medveckis: 
– Ja arī kaut kur citur cilvēki žēlojas, ka dievnami kļūst tukšāki, mēs par to nevaram sūdzēties. Baznīcā ir gandrīz 300 sēdvietas, taču svētdienās dievkalpojumos daudziem dievlūdzējiem jāstāv kājās, un es nemaz nerunāju par lielām svētku reizēm, kad uz šejieni sabrauc ticīgie ļaudis no visas Latvijas. Katra mēneša 11. datumā svinam Lurdas Dievmātes svētkus, lūdzoties par slimniekiem. Mums lielā altāra augšpusē ir svētā Erceņģeļa Miķeļa glezna, jo viņš ir mūsu baznīcas svētais aizbildnis, bet altāra centrā – Lurdas Dievmātes skulptūra. Tāpēc arī šie svētki. Tradicionāli mēs svinam arī katra mēneša 13. datumu, kas ir saistībā ar Fatimas Dievmāti – 1917. gadā Portugālē, Fatimā, notika atklāsme, Dievmātes parādīšanās bērniem. Uz mūsu baznīcu nenāk tikai veci ļaudis, uz šejieni atrod ceļu jaunā paaudze. Augustā svētceļojumā uz Aglonu grupiņā no Viļāniem dodas ap 100 bērnu ar pieaugušajiem. Baznīcu uzturam un altārus atjaunojam pārsvarā ar saviem spēkiem. Draudze ir ļoti aktīva un atsaucīga aicinājumiem atbalstīt – draudzē ir apmēram 1200 cilvēku. Viļānu dievnamam ir gadsimtu vēsture. Kapsētā pie baznīcas žoga apbedīti un atdusas mūsu mariāņu priesteri. Kaut vai Benedikts Skrinda, kuru savā ziņā var saukt par mocekli. Kara laikā klosteri spridzināja vācieši, bet demolēja krievu armija. Viena “uzlidojuma” laikā tēvu Benediktu nogrūda no kāpnēm, un viņš traģiski gāja bojā. Var teikt, aizstāvēdams svētas lietas, Svēto krustu.

 

Klosterdārzā

No priesteriem atvadāmies skaistā klosterdārzā. Te lielā platībā līkņā talcinieki, bet prāvests Rinalds Stankevičs, noģērbis garīdznieka sutanu, ar traktoriņu pļauj zāli.

Imants Medveckis: 
– Viens no svarīgākiem notikumiem bija tas, ka Svētās Terēzītes relikvijas apceļoja Latviju. Arī mūsu baznīcā bija viena nakts, kad cilvēki varēja lūgties šo relikviju priekšā. Tai laikā radās doma pasvētīt rozītes un izveidot Rožukroņa dārzu. Un tas bija tikai sākums. Tiem stādiem, kurus svētīja relikviju ciemošanās laikā, pievienoti citi, kurus atnesa un iestādīja cilvēki sev svarīgu notikumu brīžos, vai tās būtu laulības, vai kristības. Mazpamazām dārzs kļūst aizvien lielāks. Teritorija mums ir plaša un ir ko rauties. Tagad ir izveidots arī Rožukroņa dārzs, nākamā gadā ceram pabeigt Krustaceļu ar sakrālo laukumu, tāpat ir sakārtoti baznīcas pagrabi, kur ticīgie var iziet Krustaceļu nodomā par nedzimušiem bērniem un palūgties speciāli šim nodomam veltītajā kapelā, iedegt svecīti Dieva žēlsirdības kapelā. Katra vieta, kas šeit ir izveidota, ir paredzēta lūgšanai un cilvēku garīgajai izaugsmei. Ar darbiem tikt galā palīdz meitenes dārznieces, citugad notika sadarbība ar bezdarbniekiem simtlatniekiem, kas šogad diemžēl vairs nav tik izteikti. Daudzi labprātīgi atnāk un saka – nezinām, kā citādi palīdzēt, gribam to darīt ar savu darbu. Tā tas notiek.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+