Harijs Ešenvalds cerēja “Sibīrijas bērnu” ceļojuma laikā nokļūt pie mātes kapa un uzlikt tam krustu, taču saņēma atteikumu.
Harijs Ešenvalds cerēja “Sibīrijas bērnu” ceļojuma laikā nokļūt pie mātes kapa un uzlikt tam krustu, taču saņēma atteikumu.
Foto – Ilze Pētersone

Krievijas drošības iestādes pie mātes kapa neielaiž 27

Neko tādu kā šovasar augustā fonda “Sibīrijas bērni” rīkoto braucienu dalībnieki Krievijā līdz šim vēl nebija pieredzējuši – policistu “uzlidojumu” un drošībnieku izsekošanu Omskā, liegumu apmeklēt tuvinieka kapavietu Krasnojarskā, bet Evenkijā šā raksta autori pat aizturēja uz vairākām stundām Turas policijas iecirknī. “Tas, ka mums jābrauc kā tādiem vajātiem zaķiem, ir ļoti pazemojoši,” atzīst kinorežisore Dzintra Geka, kas ekspedīcijas uz latviešu izsūtījuma vietām rīko jau 11 gadus. Šajā reizē 36 cilvēku grupu, kuru vidū paši represētie, viņu bērni un tuvinieki, viņa veda uz Krasnojarskas un Omskas apgabaliem, lai pēc tam dotos tālāk uz Kazah-stānu. “Latvijas Avīze” sāk rakstu sēriju par Sibīrijas bērnu šīs vasaras ceļojumu.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Krasnojarskā gatavs piemineklis Staļinam

Krasnojarskā pirmā tikšanās – ar vietējās biedrības “Memoriāls” vadītāju Alekseju Babiju. Valstī senākā cilvēktiesību aizstāvju nevalstiskā organizācija piedzīvo grūtus laikus. Pērn Krievijas Tieslietu ministrija sešas “Memoriāla” reģionālās filiāles atzina par “ārvalstu aģentiem”, taču Krasnojarskas biedrība pagaidām no tā izvairījusies, jo nesaņem ārvalstu finansējumu. Toties tai nākas sparīgi cīnīties ar vietējiem komunistiem un staļinistiem, kas vēlas uzstādīt pieminekli Jo-sifam Staļinam – kā tūrisma objektu. A. Babijs stāsta, ka jau pa trīs lāgiem nācies atsist šo ieceri. “Labi, ka bijām uz vienu roku ar Kras-nojarskas apgabala administrāciju un visi sapratām, ka tāds piemineklis mums nav vajadzīgs.” Staļina biste esot izlieta pirms desmit gadiem un gaidot savu laiku “krajkoma” telpās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Plašsaziņas līdzekļi par “Memoriālu” interesējoties reti un parasti tad, ja ap to sagriežas kāds nelāgs virpulis, kā, piemēram, šogad, kad nezināms zvanītājs – it kā svarīgs ierēdnis no Maskavas – izjaucis biedrības rīkotā konkursa skolēniem “20. gadsimta Krievijas vēstures cilvēks” finālu. Uzvarētājiem bija iegādātas biļetes, lai dotos uz apbalvošanas ceremoniju galvaspilsētā, taču pēc maskavieša zvana daudzas reģionālās Izglītības ministrijas nobijās un bērnus uz pasākumu neaizsūtīja. Lai gan vēlāk zvans esot uzdots par provokāciju, konkursa noslēgums bija sabojāts.

Arhīvi slēgti kopš 2006. gada

Smagu triecienu “Memoriāla” darbībai deva valdības noliktais aizliegums tikt klāt Federālā drošības dienesta un Iekšlietu pārvaldes arhīviem, jo apgrūtināja biedrības sākto politiski represēto sarakstu izveidi.

“Tagad strādāt ir diezgan grūti, jo arhīvos vairs netiekam, kā tas bija deviņdesmitajos gados, kad iepriekšējais priekšsēdētājs burtiski tur dzīvoja, ieradās deviņos no rīta, līdz pieciem pēcpusdienā tur strādāja un savāca ļoti daudz informācijas par Krasnojarskas apgabalā izsūtītajiem cilvēkiem,” stāsta A. Babijs. Šo darbu biedrība sākusi kopš tās dibināšanas, un nepilnos 30 gados izdevies iegūt ziņas par 175 tūkstošiem represēto. “Tas vēl ir mazs skaitlis,” atzīst “Memoriāla” vadītājs, ja zināms, ka Krasnojarskā, kas bija viens no izsūtītajiem paredzētajiem reģioniem, nonāca apmēram viens miljons represēto. “Lai šo darbu pabeigtu, mums vēl vajag 200 gadu. Nezinu, kā mums tas izdosies, bet pacentīsimies vēl tik ilgi izdzīvot,” viņš skumji pasmaida.

Aleksejs Babijs ir vīrs pensijas gados, kurš gandrīz visu savu brīvo laiku un arī privātā biznesa līdzekļus velta represēto sarakstu sastādīšanai. Komanda neesot liela – no 15 biedrības cilvēkiem ierindā ap desmit, visi vecāki par savu vadītāju. Pēc 2006. gadā valdības noteiktā aizlieguma arhīviem “Memoriāls” pievērsies materiāliem, kas attiecas uz personām, kam atņemtas vēlēšanu tiesības, un no iegūtās informācijas veido tā saukto kulaku uzskaiti. Ar vietējās varas finansiālu atbalstu – aptuveni 200 tūkstošu rubļu jeb aptuveni 2800 eiro gadā – politiski represēto sarak-sti izdoti 12 biezos sējumos, kuros, kā uzsver biedrības vadītājs, lielā skaitā atrodami arī 1941. un 1949. gadā izsūtīto latviešu uzvārdi. Paralēli visa informācija atrodama mājas lapā “memorial.krsk.ru”, palepojas A. Babijs.

Reklāma
Reklāma

Atbildot uz jautājumu par “Memoriāla” nākotni tik negatīvā valsts politikas režīmā, viņš pasmaida un nosaka: “Kamēr nešauj nost, dzīvot var.”