Foto – Evija Trifanova/LETA

Juris Lorencs: Pie prezidenta labās rokas 9

Valdis Zatlers savos memuāros “Kas es esmu” apraksta interesantu un, kā tagad izrādās, visai raksturīgu notikumu. 2011. gada jūlijā festivāla “Jaunais vilnis” laikā pie banketa galda viņam blakus bez jebkāda uzaicinājuma negaidīti apsēdies Ainārs Šlesers. Telpā, kurā presei ieeja bijusi liegta, pēkšņi nez no kurienes uzradies fotogrāfs, un jau pēc dažām dienām “Neatkarīgās Rīta Avīzes” interneta portāls publicējis fotogrāfiju kopā ar rakstu – “Zatlers “Jaunajā vilnī” ballējas ar oligarhu Šleseru”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Šķiet, šoreiz līdzīgā lugā iekļuvis pašreizējais prezidents Raimonds Vējonis. Dekorācijas gan krietni eksotiskākas – vakariņas Dubaijas debesskrāpī “Burj Al Arab”. Pie prezidenta kreisās rokas sēž Saūda Arābijas šeihs Halifa al Saifs, bet pie labās – Ainārs Šlesers! Un atkal fotogrāfija nonāk mediju vidē, tikai šoreiz par to parūpējies nesenais diplomāts, tagad uzņēmējs Rūdolfs Brēmanis. Acīmredzot šoreiz tieši viņam bija vajadzīga tās publiskošana.

Pretēji tam, ko apgalvo daži mediji, pašā vakariņu faktā es nesaskatu neko sliktu vai skandalozu. Ja prezidentam ir iespējas privātās vakariņās ārzemēs kaut nedaudz atvilkt elpu un izbaudīt anonimitāti, kuras viņam patlaban nav Latvijā, – lieliski! Ja vakara gaitā turklāt vēl izdodas radīt labu iespaidu par mūsu valsti, kas kādreiz nākotnē var nest labumu visiem, – teicami! Tikai kāpēc tas viss jāpublisko, jāpārvērš izrādē, no kuras labumu gūst vien daži?

CITI ŠOBRĪD LASA

Un tad nāk prātā īpatnējā cilvēku suga, kuri grozās “ap politiku”. Lobētāji, starpnieki, visādi “lietu bīdītāji”, “sarunātāji” un “kārtotāji”. Viņu kabinetu sienas parasti rotā fotogrāfijas ar parakstiem “es un premjers”, “es un prezidents”, “es un arhibīskaps”, dažkārt arī “es pie Baltā nama” vai “es pie Kremļa”. Viens no pašiem kārotākajiem šādu personu statusiem – “padomnieks”. Un ir pat vienalga, štata vai ārštata. Jo pats nosaukums “premjera padomnieks” vai “prezidenta padomnieks” var atvērt daudzas durvis. Tiesa gan, šis gluži vai maģiskais statuss vairāk darbojas uz dienvidiem un austrumiem no Latvijas, un jo īpaši bijušajā PSRS telpā. Tur cilvēki zina – padomnieka statusu tā īpašnieks ieguvis ne tik daudz zināšanu vai spēju, bet gan pirmām kārtām kādu īpašu nopelnu, uzticamības, “pietuvinātības” dēļ augstajai amatpersonai.

Tā kā modernajā pasaulē nav nekādu grūtību dažu minūšu laikā nodrukāt vizītkartes ar padomnieka vai citiem tituliem, dažās postpadomju valstīs tam klāt pievienojas jau daudz uzskatāmāki statusa argumenti. Piemēram, īpaši mašīnu numuri, signālugunis, apliecības, kas ļauj pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus (“narušilovkas”) utt. Cik gan bieži šīs privilēģijas radījušas galvassāpes to izsniedzējam, kuram jāatskaitās par sava padomnieka skandalozo uzvedību!

Starp citu, Krievijas impērijas rangu tabulā pati augstākā ierēdņa pakāpe jeb “čina” bija “1. klases īstenais slepenpadomnieks”, kas atbilda armijas ģenerāļa statusam. Protams, tas nenozīmē, ka šo slepenpadomnieku vārdi nebija zināmi sabiedrībai. Taču pats vārds “slepens” mums tomēr kaut ko norāda. Proti, ka galvenais ir nevis izrādīšanās, bet gan sasniegtais rezultāts. Patiesībā viena no pazīmēm, kas liecina par aizkulišu spēlētāja, “pelēkā kardināla” patieso ietekmi, ir pilnīga vienaldzība pret pašreklāmu. 19. gadsimtā slepenpadomniekam pietika ar cilvēku sačukstēšanos salonos, viņam pat prātā nenāca doma mēģināt nofotografēties kopā ar caru, lai vēlāk šo bildi rādītu publikai. Nu ko, mainās laiki, mainās tikumi. Kas zina, vai tas uz labu vai sliktu. Vienīgi Vējoņa gan mazliet žēl.