Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. marts, 2013
Drukāt

Pie pundurkaziņas Zāras Zariņas un citām ragainēm


Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Pierasts, ka, tuvojoties privātmājai, pretī skrien suns, varbūt kaķis, bet – kas gan mūs sagaida, piebraucot pie “Briežu” mājām netālu aiz Ulbrokas? Kopā ar saimnieci Signi Utāni un meitām Luīzi un Agati nāk… pundurkaziņa Zāra Zariņa.


 

Tiklīdz nokļūstam aiz “Briežu” pagalma vārtiem, acu skatam paveras maza dzīvnieku paradīze. Pretī skrien vēl četras lielākas un mazākas pundurkaziņas, gāginādamās nāk trīs zosis, sniegu rakņā peruāņu pundurruksis Pigītis, būros rosās dekoratīvās pundurvistas, lauku un sarkanās irbes, aplokā pa sniegu ļepato trušu saime, citā aplokā dūdo fazāni. Pagalma tālākā stūrī ganās divi Šetlandes poniji Zuzanna un Klifords un ēzelītis Žaks Paganels. Jaunākajai meitai Luīzei klēpī sēž fretka Puķīte, būdās diendusu snauž suņi.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Utānu ģimene atguva dzimtas mājas, kurās nu var saimniekot pēc sava prāta. Katram no trīs bērnam bija savas vēlmes, kādus dzīvniekus iegādāties, un vecāki tās respektēja. Pirmās “Briežos” ieradās divas jūrascūciņas, vistiņa un gailis. Pēc tam ģimene iegādājās pundurvistas un trušus.

Kādu dienu Signe ar bērniem brauca uz vienu no Latvijas minizoodārziem pēc pundurkaziņām un par lielu pārsteigumu ģimenes galvai Edgaram mājās pārveda ne tikai kaziņas, bet arī ēzelīti un poniju. Tā pamazām dzīvnieku skaits pieauga līdz pašreizējam.

Pundurkazu saimi veido trīs meitenes – Mika, Zāra Zariņa, augumā vēl pavisam mazā Mimī – un divi āzīši – Miks un Kamerūns. Kaziņas ir tīras Holandes šķirnes, Kamerūns – Holandes un Kamerūnas pundurkazas krustojums. Maijā – “Briežu” mājās sagaidāms ļoti priecīgs notikums – kaziņa Mika laidīs pasaulē savus pirmdzimtos. Un tie būs arī pirmie “Briežu” sētā dzimušie dzīvnieku mazuļi. Pārot kaziņas var no deviņu mēnešu vecuma. Mikai nu jau ir desmit mēneši. Bet vismīlīgākā kazu saimē ir Zāra Zariņa. Viņas vārdu Signe nosapņojusi, bet pie uzvārda kazu meitene tikusi, pateicoties savam ieradumam staigāt ar zaļu egles zariņu mutē. Zāriņa ir pusgadu veca.

Kas vajadzīgs, lai kaziņas justos labi? Pirmkārt, daudz, daudz mīlestības, teic “Briežu” saimniece. Tiklīdz Signe no rīta iznāk pagalmā, lai sāktu dienas darbus, mazā Zāriņa ir klāt – ierāpjas klēpī, dod bučas, noliek galvu saimniecei uz pleca. Tā nu abas brīdi sēž. Darbi lai pagaida. 
k4

– Acīmredzot Zāriņai ir bijuši ļoti jauki iepriekšējie saimnieki, kas kazu meiteni jau no mazotnes mīļojuši un lolojuši, tāpēc viņa ir tik ļoti mīļa. Pundurkaziņas raksturā ir draudzīgas un jaukas, īstas ģimenes locekles, – teic Signe. Arī Miks mēdz ielīst Signei vai kādam no bērniem padusē un, ja ļautu, labprāt pavadītu tā stundu. Zāriņa labprāt dotos mājā iekšā, bet, kad saimniece nelaiž slieksnim pāri, neapmierināti blēj.

Vienā no pēdējām februāra dienām, kad viesojamies “Briežu” sētā, spoži spīd saule un kaziņas dzīvojas pa āru. Vai arī vēsākās ziemas dienās tās var laist pastaigās? Ja temperatūra nav zemāka par mīnus desmit grādiem, kūts durtiņas stāv vaļā, stāsta Signe. Ja kaziņas vēlas, dodas ārā. Ja kļūst vēsi, tipina atpakaļ uz kūtiņu sildīties. Šoziem esot bijušas tikai pāris dienas, kad kaziņas nemaz nav devušās ārā no kūts.

Barošanas ziņā tās nav prasīgas – pietiek ar sienu un ūdeni. Pirms aukstās sezonas katra saņem selēna poti. Visiecienītākais kārums kaziņām ir burkāni. Var piedāvāt arī Ķīnas kāpostus un ābolus, bet nedaudz, jo no āboliem pūšas vēders. Baltmaizi gan nevajag dot vispār. Ziemā kaziņas saņem arī profesionālos vitamīnus, bet labākais vitamīnu avots ir egļu zari, alkšņu un kārklu mizas. Tos ragaines grauž augu gadu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+