Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

No svešuma atgriežas saimniekot dzimtas mājā. Ciemos Talsu novada “Avotiņos” (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Sprīdīša ceļš


“Esam atgriezušies saimniekot tēva mājās. Mums patīk laukos. Te ir mūsu vieta,” tā, izbaudījuši laimi svešumā, saka brāļi Vitauts un Ģirts Kniploki. Ģirtam, gluži kā Sprīdītim pasaulē dodoties, bija mērķis paceļot un kas zina – varbūt arī atrast to vietu, kur nauda žāvējas… Strādājis lielveikalu noliktavu kompleksā Londonā, krājis nopelnīto naudu, tomēr līgumstrādnieka maizītei bija pārāk sūra garoza. Pusotra gada laikā puisim nāca apskaidrība, ka svešā zemē nespēs iedzīvoties.

Vitautam šāda pārliecība radās jau agrāk – studiju laikā, kad divas reizes pabija praksē Rūras apgabalā Vācijā. Lai gan tur, Ziemeļ­reinas – Vestfālenes zemē, pavadītais laiks nebija ilgs (apmēram pusotra mēneša), jauneklim izdevās iepazīt Vācijas mežsaimniecības specifiku, gūt priekšstatu par Rietum­eiropas tehnoloģijām un to izmantošanu. Tas deva plašāku skatījumu un vērtīgu dzīves pieredzi, taču prombūtni no Latvijas bijis psiholoģiski grūti izturēt.

Tagad Vitautam ir 31, Ģirtam – 30 gadu. Brāļi dzimuši un uzauguši Talsu novada Balgales pagastā, mācījušies Dursupes pamatskolā, pēc tam – Kandavas lauksaimniecības tehnikumā lauku tūrisma pakalpojumu specialitātē. Studējuši gan katrs savā augstskolā: Vitauts – LLU Meža fakultātē, Ģirts – LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Vitautam laimējies atrast darbu specialitātē, jau atoņus gadus viņš strādā SIA “VMF Latvia” (firma nodarbojas ar meža koksnes uzmērīšanu), ir precējies, dzīvo Balgales pagasta “Avotiņos” un kopā ar sieviņu Sandru auklē pusgadu veco dēliņu Adrianu. Diplomētais vides speciālists Ģirts ar draudzeni Intu mīt Dursupes centrā, abi strādā kādā apzaļumošanas firmā Rīgā, bet darbs tur ir tikai sezonas laikā…

“Savulaik “Avotiņos” saimniekoja vecvecāki, pēc viņu aiziešanas mūžībā – tēvs. Mēs ar mammu tad dzīvojām Dursupē,” stāsta Vitauts. Viņš tēvam piebiedrojies pirms divpadsmit gadiem, vēlāk arī mamma. Sākumā skats nav bijis pievilcīgs…

“Daļa “Avotiņu” zemes bija kādreizējā kolhoza “Kurzeme” teritorijā. Kad tas izjuka, nekoptie lauki aizauga ar krūmiem un niedrēm. Sapratām, ka zeme jālolo un jākopj, nevis jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par “džungļiem”. Arī to, ka ir svarīgs pirmais iespaids, kāds rodas, raugoties uz mūsu saimniecību. Jo vairāk tāpēc, ka gandrīz līdzās “Avotiņiem” atrodas skola… Tā pamazām sākām apdzīvot māju, sakopt tās apkārtni un pārējo teritoriju, lai vispirms varētu to normāli izstaigāt ar kājām, bet pēc tam apkopt ar tehniku,” atceras brāļi.

Pašlaik viņi apsaimnieko 5 ha aramzemes un 7 ha meža, ir arī apmēram 60 mājputnu un pārdesmit trušu, ko tur savai iztikšanai. Daļa olu ir labs apmaiņas līdzeklis – tās tiek kaimiņiem, pretī saņemot piena produktus. Pagaidām “Avotiņi” ir mājsaimniecība, kur ar darbiem tiek galā pašu ģimenes spēkiem, bez algota darbaspēka.

Kniplokiem ir kupla saime – līdz ar abiem brāļiem, viņu otrajām pusītēm un vecākiem Daini un Ludmilu savi pienākumi ir arī audžubrālim – vienpadsmitgadīgajam Lināram, kas paņemts aizbildniecībā. Darbs kaulus nelauž. Laukos jau pierasts daudz strādāt.

Ideju spiets


Atbilstoši nosaukumam “Avotiņu” zeme ir diezgan avotaina, ar augstu gruntsūdens līmeni, un ūdens resursi ir pietiekami, lai nodarbotos ar zivkopību, kā arī audzētu mitrumprasīgus kultūraugus. Ideju īstenošana sākusies kā grāvračiem – brāļi ar lāpstām izšķipelējuši vecā, aizaugušā dīķa gultni 2000 m2 platībā. Šopavasar izmantojuši ekskavatora pakalpojumus, lai izraktu vēl otru, nu jau 3000 m2 lielu. Abās ūdenstilpēs ielaistas vairāku sugu zivis – sami, zuši, karpas, līņi, līdakas, asari, amūri un vēdzeles. Nākamgad plānojot laist iekšā arī zandartu mazuļus.

Uzņēmīgajiem brāļiem ideju un darāmā pārpārēm, bet viņu galvenais mērķis ir izveidot lauku tūrisma saimniecību ar licencētu makšķerēšanas vietu, uzcelt nelielu kempinga vai brīvdienu mājiņu, izīrēt telšu vietas.

Izvērtējot saimniecības resursus un savas zināšanas, pirms četriem gadiem jaunie “Avotiņu” saimnieki nolēma izveidot arī parauglaukumu ar dzērvenēm un iestādīt pushektāru krūmmelleņu. “Mūsu saimniecībā gan lielākoties ir sārmaina augsne, kas nav piemērota skābu vidi mīlošu kultūru audzēšanai. Tomēr riskējām, iestādījām dzērvenes ‘Pilgrim’ un ‘Lemunyon’, krūmmellenes – veselas 27 šķirnes, lai vēlāk var atlasīt ražīgākās, mūsu apstākļiem piemērotākās un ar garšīgām ogām.”

Krūmmellenēm stādīšanas bedrēs iepildījuši skābas kūdras, augsnes un skaidu maisījumu. Atbilstošos augšanas apstākļos, pareizi iestādītas un aprūpētas, tās labi ieaugušās, daļa no tām šogad jau deva pirmo ražu – vidēji 2 kg no krūma. Ogas izlietojuši svaigas degustācijās – devuši vietējiem iedzīvotājiem nogaršot.

“Cerībā nākotnē gūt papildu ienākumus jau tagad dažādojam saimniecisko darbību. Arī atpūtniekiem domājam rīkot ogu degustācijas, piedāvāt pašu ražotas dzērveņu sukādes, ievārījumus un sulas. Ja iecerētais īstenosies, droši vien paplašināsim stādījumus, gādāsim iekārtas ogu saldēšanai un pārstrādei, varbūt ražu pārdosim tirgū vai realizēsim kādā pārstrādes uzņēmumā,” ar saimnieka skatu vērtējot līdz šim paveikto, Vitauts zīmē jaunu nākotnes ainu.

Līdz šim brāļi savu ieceru piepildīšanai nav mēģinājuši piesaistīt nedz valsts atbalsta, nedz ES fondu līdzekļus. Nav izmantotas arī līzinga iespējas, nepieciešamās tehnikas iegādei. “Cenšamies iztikt bez kredītiem. Nevēlamies riskēt ar savu ieguldīto darbu un zemi. Rēķinoties ar savām iespējām, varam būt neatkarīgi un nezaudēt neko.”

Svētku prieks


18. novembri Kniploku ģimenē atzīmē ar valsts karoga pacelšanu un svētku pusdienām, dažreiz svin kopā ar kaimiņiem. Reizēm visi apmeklē dievkalpojumu Balgales baznīcā (Vitauts jau 28 gadu vecumā bijis Balgales evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks, pirms tam strādājis ar pagasta jauniešiem).

“Kniploku dzimta ir stipra un kupla, ne velti mums dots tik veselīgs uzvārds, Kurzemes dialektā tas nozīmē “ķiploks”,” sparīgi saka Vitauts Kniploks. Viņš ir arī Zemessardzes 46. kājnieku bataljona zemessargs. “Daudz radu dzīvo Ķūļciemā, ar dažiem pat neesam tikušies, vajadzētu taču reiz saņemties un saaicināt visus kopā… Kaut kā nesanāk, laikam jau traucē kuršiem raksturīgais kautrīgums. Citās lietās gan esam darītāji, nevis runātāji. Un, ja darām, tad ar pārliecību.”

Tieši pārliecinošās darbošanās dēļ Balgales pagasta pārvalde Vitautu un Ģirtu Kniplokus šogad izvirzīja konkursam “Talsu novada sakoptākā pilsēta un pagasts 2013” nominācijā Zaļās domāšanas līderis. Bet konkursa no­slēguma pasākumā Talsu komersantu klubs brāļiem dāvināja Sprīdīša lāpstu, lai tā palīdz īstenot viņu sapņus un ieceres. Lai vienmēr pietiek uzņēmības un spēka darīt!

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kaut mums vairāk būtu tādu uzņēmīgu ļaužu. Netrūkst joprojām gan to. kas sēž uz pakaļas un sagaida, lai valsts par visu gādā, tāpat kā ,,labajos” laikos, kad bija gan jāstāv rindu rindās, bet putraimus un daktera desu kungi (biedri) žēlīgi piešķīra. Un par strādāšanu nebija jābēdā – nepadarīsi šodien, padarīsi rīt vai parīt. A vot!

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+