Latvijā
Novados

Daudzesē strādā Latvijā jaunākā pagasta pārvaldniece 16


Daudzeses pagasta jaunā pārvaldes vadītāja Signe Gaigalniece: “Mūsdienās bez labas izglītības, idejām un pārliecības esi kā sapīts zirgs.”
Daudzeses pagasta jaunā pārvaldes vadītāja Signe Gaigalniece: “Mūsdienās bez labas izglītības, idejām un pārliecības esi kā sapīts zirgs.”
Foto – Andris Grīnbergs

Jaunjelgavas novada dome 23. februārī amatā apstiprināja jaunu Daudzeses pagasta pārvaldes vadītāju – Signi Gaigalnieci. Bija pieteikušies pieci pretendenti – trīs no Daudzeses, pa vienam no Jaunjelgavas un Skrīveriem. Viņai ir 24 gadi, un, iespējams, viņa ir jaunākā pagasta pārvaldes vadītāja Latvijā.

Jūs esat kļuvusi par jaunāko pagasta pārvaldes vadītāju visā Latvijā, reizē pievēršot uzmanību Jaunjelgavas novadam, kas uzdrošinājies laist pie pagasta stūres tik jaunu cilvēku. Kā tad ir ceļā uz atbildīgu amatu – jaunība ir priekšrocība vai šķērslis?

S. Gaigalniece: – Manuprāt, ne priekšrocība, ne šķērslis. Galvenais, lai ir sava pagasta nākotnes vīzija, mērķi, kurus gribas sa­sniegt, un lai pietiek zināšanu un enerģijas savas idejas realizēt.

Netrūkst arī jauno, kuri nevēlas uzņemties atbildību un pakļaut sevi dažādiem riskiem. Kas jūs iedrošināja pretendēt uz posteni, kas daudziem nemaz nešķiet tik iekārojams?

Kad pirmo reizi izlasīju informāciju, ka Jaunjelgavas novada dome izsludina pieteikšanos vakantajam amatam, man vēl nebija domas, ka es varētu pieteikties. Tas nāca ar laiku. Iepazinos ar domes izvirzītajām prasībām un sev stingri pajautāju – vai esi gatava izaicinājumam? Atbildēju – jā. Apzinājos, ka mani konkurenti būs dzīvē daudz rūdītāki un pieredzējušāki, tomēr nolēmu mēģināt. Centos saskatīt savus plusus. Pirmkārt, izglītība. Latvijas Universitātē esmu ieguvusi bakalaura grādu un profesionālo maģistra grādu tiesību zinātnēs, jurista kvalifikāciju. Mūsdienās bez labas izglītības, idejām un pārliecības esi kā sapīts zirgs. Studiju gados man veicās ar pasniedzējiem, piemēram, Ilma Čepāne sniedza labu izpratni par vides tiesībām, Artis Stucka – par pašvaldību tiesībām, Edvīns Danovskis – par administratīvajām tiesībām, tas viss ir ļoti vajadzīgs pagasta pārvaldes vadītāja darbā. Otrkārt, zināmas prasmes saskarsmē ar cilvēkiem. Studijas maģistrantūrā apvienoju ar darbu juridiskajā birojā, tā iegūstot pirmo nopietno darba pieredzi dažādu, nereti strīdīgu, jautājumu risināšanā, iepazīstot atšķirīgus cilvēkus, saņemot pārliecību par savu varēšanu.

Cik izšķirīga loma izvēlē bija tam, ka Daudzeses pagastā ir jūsu saknes?

Gandrīz vai galvenā. Jā, zinu, ka jaunieši pēc augstskolas pabeigšanas par katru cenu vēlas palikt Rīgā. Tā sākumā bija arī ar mani, taču drīz vien sapratu, ka vēlos atgriezties dzimtajā vietā. Daudzevā uzaugu, teātri spēlēju, sieviešu korī dziedāju, aizrautīgi piedalījos sporta aktivitātēs. Daudzus cilvēkus te ļoti labi pazīstu.

Jūs teicāt – Daudzevā. Vai cilvēkos, īpaši Rīgas draugos, nerodas nesapratne, ka pagasta nosaukumā ir cits vārds – Daudzese?

Tā jau ir daudzviet Latvijā, piemēram, Rubeņi un Rubenes pagasts, Pilkalne un Pilskalnes pagasts. Tas ir viens no iemesliem iedziļināties pagastu un apdzīvoto vietu vēsturē, kas bieži vien ir daudz interesantāka, nekā esam pieraduši domāt.

Jūs amatā esat tikai trešo nedēļu. Vai pirmā laika iespaidi nav biedējoši?

Nav laika baidīties, ir jāstrādā. Daudz kas jāiepazīst – gan cilvēki un vietējās iestādes, gan dažādi dokumenti, līgumus ieskaitot. Sāku ar bērnudārza “Čiekuriņš”, pagasta bibliotēkas un pamatskolas apmeklējumu. Radās ļoti gaiša noskaņa. Ne jau tāpēc, ka nebūtu nekādu problēmu, bet gan tā iemesla dēļ, ka darbinieki cenšas, savā darbā balstās uz labo.

Cik iedzīvotāju ir pagastā?

Tūkstotis. Pēdējos divos gados samazinājums par 35 cilvēkiem. Bērnudārzā 35 mazuļi, pamatskolā 75 audzēkņi. Cilvēku aizplūšanu iespējams samazināt.

Esat liela optimiste?

Liela vai maza, bet ir jācenšas. Mans mērķis – sakopt pagastu, lai vietējie jaunieši pēc studijām atgrieztos savā dzimtajā pagastā un izvēlētos to par savas dzīves un ģimenes vietu. Pagaidām gan individuālo māju būvniecība notiek minimāli, taču izredzes ir, īpaši tāpēc, ka pagasts atrodas netālu no pilsētas un arvien vairāk šodien ir iespēju strādāt mājās, izkopjot attālinātā darba veidu. Jā, mums ir rinda uz dzīvojamo platību. Daudzi dzīvo pie vecākiem vai vecvecākiem, taču arvien vairāk jaušama vēlme dzīvot nevis dzīvokļa šaurībā, bet gan savā mājā, kur ir pavisam cits plašums un lauku vide apkārt. Var strādāt Aizkrauklē, Jaunjelgavā, arī Rīgā. Attālumi mūsdienu izpratnē nav lieli. Turklāt mūsu pagasts ir pievilcīgs arī ar to, ka mums ir savs Sēr­avots, kurš iztek no Ellītes purva, Aklā purva pastaigu taka, no kuras var aplūkot purva biotopus. Būtiski ir arī tas, ka pagastā ir savs bērnudārzs un skola ar mūsdienīgu sporta halli.

Bet ceļi? Bauskas novadā žēlojas, ka pasaulei gals klāt.

Ir saprotama pašvaldību vadītāju vēlme kaut ko vairāk panākt laikā, kad daudz ko var izšķirt pašvaldību vēlēšanu tuvums. Mūsu pagasta cilvēki saprot, ka šoziem ceļus gandē ļoti mainīgie laika ap­stākļi. Lai cik grūti reizēm šķiet, jāturas, pēc sniegputeņa ceļus līdz viensētām mēģinām notīrīt pēc iespējas īsākā laikā, lai pastniekam ar preses izdevumiem, pensijām un citiem pakalpojumu sniedzējiem nebūtu jākavējas, arī skolas autobuss vienmēr kursē, mēs bērnus vedam pat no Zalves. Šogad pagastā veiksim piecu kilometru grants ceļa rekonstrukciju, naudu saņemsim no Lauku atbalsta fonda.

Cilvēki uz pagastmāju nāk?

Kā tad bez tā! Sociālie jautājumi vienmēr ir sāpīgi. Pagasta iedzīvotāji visu laiku ir bijuši aktīvi, arī tagad, protams, nāk ar prasībām un priekšlikumiem. Darbu ir daudz – jālabo jumti, jāsakārto daudzdzīvokļu māju pagalmi, jāsakopj pagasta teritorija. Jādarbojas tā, lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz cerību. Savā dzimtajā pagastā man iespēju, protams, vairāk nekā svešā vietā.

LA.lv