Mobilā versija
Brīdinājums +12.4°C
Māris, Mārica, Maigurs
Piektdiena, 22. septembris, 2017
14. jūlijs, 2016
Drukāt

Anda Līce: Sākuši sirmot, bet joprojām uzvedas kā izlutināti bērni

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Kad cilvēku pārņem bezjēdzīguma sajūta? Tad, kad, neskatoties uz izmisīgiem pūliņiem, viss paliek, kā bijis. Tad cerības uz pozitīvām pārmaiņām pagaist kā vasaras iedegums. Kas šodien var saskaitīt visās tautsaimniecības nozarēs pieņemtos likumus un lēmumus, medicīnā un izglītībā veiktās reformas, apstiprinātos un neizpildītos projektus, partiju programmas, kurās ir ierakstīts viss, izņemot to, ka tas ir jāizpilda. Mūsu apziņa ir kā ierūsējusi skrūve, kas negriežas, pat ieeļļojot. To uz brīdi var izkustināt vien pamatīgs blieziens, kā tas, pateicoties Krievijas agresīvajai politikai, piemēram, ir noticis ar Latvijas pievēršanos savu aizsargspēju uzlabošanai. Viens no tādiem bliezējiem ir bailes. Baiļu faktors kā galvenais valda sabiedrībās ar novārtā atstātu apziņu. Līdzīgi kā dzīvnieku pasaulē, bailes cilvēku sugai palīdz saglabāties, taču nenodrošina tās ilgtspējīgu attīstību.

Ko ir domājis Kristus, kādā no savām līdzībām sakot: “… ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens, bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” Un ko domāja Rainis ar: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”? Vienīgais patiesais cilvēka dzinulis ir pārmaiņas apziņā. Mēs augam un nesam augļus tik, cik esam spējīgi uz pārmaiņām, kurām nav nekāda sakara ar pārejošu modi. Saka: dzīve izmācīs, tomēr tik satriecoši daudzus nekas neizmāca – cilvēkā nav tāda impulsa, kas liktu gribēt domāt un rīkoties citādi. Kā, no kā un caur ko ir iespējams saņemt svētīgo pieskārienu, kas iekustina dziļumus? Vai, aizraujoties ar jaunākajām tehnoloģijām, pareizāk, ar to radītajiem un nebūt ne tiem labākajiem blakus efektiem, mēs neatstājam novārtā gadsimtos uzkrāto pieredzi, kuru esam mantojuši gan ar priekšmetisko, gan mākslas pasauli, un nepaejam garām mūsdienu zinātnieku un garīgo domātāju pārsteidzošajiem atklājumiem par cilvēku, Dievu un Visumu? Augt gandrīz vienmēr nozīmē pazaudēt silto vietiņu pasaules azotē – varu, amatu, slavu un iedomāto drošību. Pieaugt mums neļauj bailes.

Mainoties gadalaikiem, esam spiesti izrevidēt drēbju skapjus un kurpju plauktus. Bet kam ir jānotiek, lai to pašu darītu ar savu galvu, kura plīst pušu no paštaisnuma, stereotipiem un slimīgām iedomām par sevi. Ir tik daudz tādu, kuri ir sākuši sirmot, bet joprojām uzvedas kā izlutināti bērni. Negribas domāt, ka tā ir kāda nolemtība. Ja jautājam, kāpēc es ienācu šajā pasaulē, kam kalpoju un ko aiz sevis vēlos atstāt, tā ir zīme, ka augšana turpinās un mums ir cerība pieredzēt gan ziedēšanu, gan augļus.

Pievienot komentāru

Ainārs Dimants: Latvieši – kā apiņi ap citu būvētiem balstiem (18)Ko Maskavas propagandas apkarošanā sola Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas grozījumi
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Septiņreiz jāapspriež, vienreiz jāatlaiž

Valsts kancelejas pārstāvji koalīcijas politiķiem šonedēļ prezentēja iecerētās valsts pārvaldes reformas. Reformu plānā arī rosināts trīs gadu laikā valsts pārvaldes štatu mazināt par 6%. Premjers Māris Kučinskis žurnālistiem sacīja, ka pēc divām nedēļām par šo jautājumu turpināsies saruna ar VK. Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis intervijā LNT sacīja, ka “ir sāktas praktiskas darbības valsts pārvaldes reformas sagatavošanai, kas dod pamatotas cerības, ka uzreiz pēc politiska lēmuma pieņemšanas varēs pāriet uz tās aktīvo fāzi”.

Vai partijām jāpalielina valsts budžeta finansējums?
Agris Liepiņš: Nepilsoņu lamatas (36)Pilsonības jautājumi ir līdzvērtīgi valsts teritoriālās neaizskaramības jautājumiem!
Egils Līcītis: Stunda situsi, saraksts slēgtsGads līdz 13. Saeimas vēlēšanām – jaunas partijas pieteikties vairs nevarēs
Rita Našeniece: Impērijas brīvprātīgie palīgi (76)Piederību valstij nenodrošina uztiepti papīri. To nodrošina audzināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+